Karogi vējā

Proza
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Ilze More

Karogi vējā

Karogi vējā

I

“Viņš bija plencis, gluži kā viņa tēvs un tēva tēvs. Nē, neder.” Marga izsvītroja vārdu plencis un ar zobiem sāka skrubināt pildspalvas galu. Jau trešo dienu viņa scenārija rakstīšanā nespēja tikt necik tālu, galva kā piebāzta ar pelēku akmensvati, ko parasti izmanto māju siltināšanā. Varbūt viņas smadzenēm sala un tā bija dabīga pašaizsardzība. Marga atbrīvojās no vilnas segas un savās zilzaļi strīpainajās čībās pieslīdēja pie balkona durvīm. Negants aukstums čīgāja gar durvju aili un stindzināja sievietes basos stilbus. Viņa brīdi pasvārstījās, tad tādā pašā slīdošā veidā nonāca līdz mazajam galdiņam ar pelnutrauku, kurā, noliecies uz vienu pusi, slējās izsmēķu kalns. “Kā salauztas rokas,” skatoties uz cigarešu atliekām, domāja Marga un ar vieglu kustību aizkūpināja kārtējo smēķi. Pīpēšana istabā vairs nesatrauca tik ļoti, kopš viņa bija aizgājusi no darba reklāmas aģentūrā un pazudis kaķis. Darbs aģentūrā bija visīstākais slogs. Margai riebās kolēģi, riebās klienti, un galu galā viņa sāka riebties pati sev. Arī Margas terapeits uzskatīja, ka tieši darbs neļauj atraisīties viņas “labdabīgajai fantāzijai un dvēseles brīvajam lidojumam”. Tagad ar to bija cauri. Šajā mēnesī viņa vēl iztiks ar ietaupījumiem, bet pavisam drīz saņems pirmo bezdarbnieka pabalstu. Tikmēr būs iespēja salikt īstos punktus plaknē, lai vienreiz izbeigtu šo nelaimīgo taustīšanos pa dzīvi. Šādas domas atviegloja un mierināja. Marga lēni izpūta vēl vienu dūmu un pievienoja izsmēķēto cigareti kalniņam. Viņas dzīvais, urdošais sapnis, kas nekad nelika mieru, bija filmas. Rakstīt stāstus, notikumus, radīt varoņus, apšūt tos no galvas līdz kājām ar drēbēm, piedzīt to dvēseles ar vājībām un ķermeņus ar slimībām. Vai padarīt veselus, laimīgus un izlēmīgus vienas dienas laikā. Tas bija brīnišķīgi. “Ja kaut kur šajā visumā ir Dievs, tad es viņa rotaļas itin labi saprotu”, prātoja Marga, “nav nekā patīkamāka par radīšanu un kontrolēšanu”. Viņa cerēja paklusām uzrakstīt kaut ko tiešām labu un tad attapties slavas spozmē. Dzīve cigarešu dūmos, bez darba, kolēģiem un nu jau arī bez kaķa, bija tikai neliela drošības nauda pirms pārcelšanās un lielo pili. Marga apsēdās zemajā krēslā un atsāka skrubināt pildspalvu. Viņa domīga pašūpojās uz vienu, uz otru pusi, kā cenzdamās uz krēsla atrast līdzsvaru. Ierūcās vēders. Kā signāls, ka atkal jāzvana kādam picu piegādātājam vai, vēl ļaunāk, jāģērbjas un jāiet laukā. Kaut arī pulkstenis rādīja teju deviņi vakarā, Marga, nezin kāpēc, izlēma par labu galvas izvēdināšanai pilsētā. “Varbūt kāda kebabnīca vēl ir vaļā,” ar apātiskām kustībām sieviete aizpogāja savu brūno rudens mēteli un ieāva kājas ādas zābakos. Tukšajās ielās smīlāja maigs rudens lietus, pārāk silts šim gadalaikam. Pāris minūtēs no Brīvības ielas nokļuvusi līdz Barona ielai, Marga ieraudzīja izkārtni “Real kebab”un iespruka siltajā, pēc liellopa gaļas un garšvielām smaržojošajā gaisā. No letes galvu pacēla samiegojies, kā Margai šķita, pakistāņu izcelsmes puisis un pamāja. Vēders ierūcās vēlreiz, un viņa pasūtīja lielo falafelu līdzņemšanai. Kamēr puisis lēnām pildīja maizi, Marga pētīja sienas fotogrāfijas. Uz vienas no tām bija attēlots zilonis, un sieviete nodomāja, ka nekad dzīvē nav redzējusi īstu, dzīvu ziloni. Reiz tētis solīja aizvest viņu un abas māsas uz zooloģisko dārzu. Tam bija jākļūst par veselu notikumu ar cukurvati, limonādi un karuseļiem pēc tam. Lielajā dienā tētim vajadzēja pa ceļam iebraukt savā uzņēmumā, lai paņemtu dažus līgumus. Tie bija nevaldāmie deviņdesmitie, kad uz katra stūra glūnēja reketieri un laiku pa laikam kādu uzņēmēju atrada nodurtu savas mājas kāpņu telpā. Margas tētis ne no kā nebaidījās. Viņš vienmēr sacīja, ka godīgi pelna naudu, un cilvēkus ar tīru sirdsapziņu neviens neaiztiek. Tēvu nošāva pie viņa uzņēmuma kāpnēm, un visas trīs meitas to redzēja pa automašīnas logu. Viņas uz zooloģisko dārzu tā arī nekad neaizgāja. “Ludzu”, smaidīdams lieliem, baltiem zobiem, sacīja pārdevējs un padeva falafelu. Marga atkal izspruka siltajā lietū un lēni soļoja māju virzienā. Kājas pelēkajā gaismā un mitrumā atgādināja divus cementa stabiņus, kas kustas vienā ritmā. Klab, klab, klab. Marga salēcās, falafels gandrīz izlidoja no rokām. “Dejotājs! Puisis manā filmā būs dejotājs!” Lieliem, vīrišķīgiem soļiem viņa aizbrāzās līdz savas mājas smagajām metāla durvīm un ar pāris lēcieniem pa kāpnēm bija atpakaļ dzīvokļa šaurībā. Pusapēstais falafels iekrita dīvānā blakus īpašniecei un datoram.

II

Marga pamodās no stiprām slāpēm. Viņa pacēla galvu no dīvāna roku balsta, uz kura bija iemigusi. Ārā mirguļoja pilsētas gaismas, kaut kur ielās kauca ātrās palīdzības sirēnas. Dzīvoklī viss tumšs un kluss, tikai puspievērtais datora ekrāns spīdināja savu gaismu tuvākajos kvadrātmetros. Lai neiztraucētu dīvaino klusumu, viņa viegliem soļiem aiztipināja līdz ūdens krānam . Krūzi meklēt šķita lieki un viņa, tāpat vien, plaukstās smeldama dzēra ūdeni. “Dzīve vienmēr šķiet daudz labāka, kad cilvēks ir padzēries”, nodomāja Marga un atkal iekrita sarkanā dīvāna skavās.

Viņa skrēja pa piesnigušu trotuāru, tālu priekšā skrēja arī pakistānis, kuram uz muguras bija numurs 39. Marga zināja, ka viņai nav nekāda kārtas skaitļa, bet nesaprata, vai drīkst turpināt sacensības. Trotuāra virsma kļuva aizvien slidenāka, ceļa malās bija sagumuši citi skrējēji. Pakistānis skrēja neticami ātri, un Marga juta, ka nespēs viņu panākt. Viņa gribēja tam uzsaukt, lai apstājas, bet tajā pašā mirklī puisis paklupa un strauji bremzēja, kājas un rokas ķēmīgi mētājās gaisā, līdz ķermenis ar skaļu “bums” atsitās pret zemes ceļu. Marga pieskrēja pie guļošā stāva un pagrieza to ar seju pret sevi. Puiša augums šķita negaidīti viegls. Uz viņu raudzījās tētis un rokā turēja mazu zilonīti.

Istabā skaļi zvanīja modinātājs, Marga pietrūkās no miega un juta, ka ir nosvīdusi slapja un kļuvusi gluži stīva no gulēšanas cietajā dīvānā. Pacēlusi galvu no neērtās guļvietas, viņa pamanīja, ka diena ir saulaina.

“Kāds būs tavs šī rīta hits?”, dūdoja vīrieša baritons radio, kamēr Marga gatavoja kafiju un smērēja apkaltušu sviestmaizi. Viņa bija izlēmusi šodien mazliet vairāk parūpēties par sevi un izdarīt svarīgus iepirkumus. Atradusi mazu rūtiņu lapu un pildspalvu, sāka vilkt vārdus, par kuriem tik sen nebija domājusi. Skuvekļi. Kādas gan izskatījās kājas un paduses? Zobupasta. Pašreizējā tūbiņa jau izspiesta gluži sausa. Olas. Kanēlis. Cukurs. Kārtainā mīkla. Marga aizrautīgi ievilka nāsīs visu to gardumu smaržu, kurus jau spēja iztēloties ēdam. Jā, viņa ceps kanēļmaizītes un brokastīs ēdīs omleti. Gludi noskuvusies, tīriem zobiem. Pavisam priecīga un nesaķemmējusies, viņa jau lēkšoja pa trotuāru uz tuvāko lielveikalu. Saule tiešām spīdēja neticami spoži. Veikals zibēja no konfekšu kārbu, biezpiena sieriņu, jogurtu pārbagātības. Bija desmit no rīta un šis bija iemīļotākais laiks bezdarbnieku, māmiņu un pensionāru veikala vizītēm. Marga uzgrūdās vismaz 4 pircējiem, bet nespēja atrast humusu un iebiezināto pienu. Šķita, ka plaukti, kopš pēdējā veikala apmeklējuma, ir krietni pārkārtoti. “Marga!” “Rudīte!”. Nelielā auguma, kalsnā blondīne jau bija apskāvusi savu draudzeni un viņas smaida krunciņas pacēlās tik augstu, ka Margai tās šķita visskaistākās šūpoles, kādās vien cilvēks var iekāpt. “Ko ta’ tu te? Es, starp citu, šodien vakarā pie Ritiņas, viņa svin savus 33. Nāksi?” Rita, tāpat kā Rudīte un Marga, piederēja pie mākslas pasaules, katra savā jomā. Rudīte bija Jaunā Rīgas teātra aktrise, savukārt Rita mācījās Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijā čellu. Savulaik izbraukājusies pa pasauli, dzīvodama gan Tibetā, gan ASV, Rita tikai nesen bija atgriezusies Latvijā, lai beidzot uzsāktu savu akadēmisko karjeru, un iestājās bakalauros. Marga nespēja atsaukt atmiņā, kā tieši viņas visas trīs iepazinās. Ar Rudīti laikam kādā no Kultūras akadēmijas studentu ballītēm, bet, vai Rita pievienojās tajā vasarā, kad viņas mēdza Andrejsalā uz pamestu noliktavu jumtiem vērot saullēktus? Siltās vasaras dienās meitenes turpat arī iemiga, pamozdamās no vagonu sakustēšanās un sliežu klaboņas. Klab, klab, klab. “Kāpēc Rita Rudīti uz savu dzimšanas dienu ir aicinājusi, bet mani ne?”, pazibēja Margas galvā, bet tad pati atcerējās, ka jau pāris nedēļas telefonu visbiežāk ir izslēgusi, un nevienu arī īpaši nesatiek. “Draudziņ, tev arī jānāk. Būs Ainārs atbraucis no Rūjienas, Made ar Paulu pieskries, nu?” Rudīte pavicināja gaisā sarkanu čīlieti, Marga gandrīz saoda vīna skābeno aromu un apstiprinoši pamāja.

III

Viņa bija maza meitene ar šaurām potītēm un zaļām acīm. “Ceļi nobrāzti it kā traktori pāri būtu braukuši, “ mēdza teikt ome. Vai arī: “No šitā skuķēna kādreiz cilvēks ar’ izaugs?” Lilijas seja bija rūpju izvagota, bet viņas kalsnās rokas vilka dobēs vagas ar peonijām, kliņģerītēm un samtenēm. “Cilvēkam var nebūt zemes, bet puķēm jāzied, bez tām ikviens ir mazs”, mēdza sacīt Margas vecmāmiņa. Meitenei bija arī savs ziedu stūris. Septembrim sākoties, tajā dižojās garās gladiolas, vasaras vidū pletās lauvmutīšu bari, bet kaut kur pa starpu izauga pāris burkāni. “Tas ir tik savādi – dēstīt burkānus līdzās puķēm”, par šo galvu grozīja Margas mamma. Māmiņa, māmulīte, mammijs. Viņas rokai pieķerties, ievīt pirkstus mammas brūnajos matos un pieglausties zīdainajam vaigam, kas vienmēr smaržoja pēc marcipāna. Šķiet, nebija dienas, kad Marga nevēlētos atgriezties nobrāzto ceļu pasaulē, kurā līdzās ziediem auga arī dārzeņi.

IV

Velosipēda lukturītis gaismoja mazo Āgenskalna ieliņu, pa kuras šaurajiem un bruģētajiem labirintiem apņēmīgi minās sieviete zaļā jakā. Viņas ausīs dūca Lūisa Ārmstronga “The bright blessed day, the dark sacred night”, kā ilgošanās, kā manifests nākotnei. Pie iekšpagalma vārtiņiem Puķu ielā 24 Marga apstājās. Nelielajā dārzā starp ābelēm bija sakarinātas gaismu virtenes, starp divām bumbierēm Rita bija iesējusi šūpoles un virs tām zilus, zaļus, sarkanus un oranžus lupatu karodziņus . Kaut gan bija oktobris, viesības notika ārā, un neviens nespēja atcerēties, ka Ritas dzimšanas diena jelkad būtu svinēta dārzā. Tur jau pulcējās daži Kultūras akadēmijas draugi, vairākas neredzētas sejas, un pati namamāte tieši šobrīd korķēja vaļā vīnu.

Margai ierodoties, pie viņas uzreiz pieslīdēja Rudīte un, izmantojot savu aktrises šarmu, sāka iepazīstināt ar sanākušajiem ļaudīm. Jo ilgāk Marga ballītē atradās, jo vairāk saprata, ka nepilnu divu mēnešu laikā ir pilnībā izkritusi no aprites. “Kā var tik ātri nomainīties paziņas un draugi?”, viņa domāja un vairs nejutās pārsteigta, ka Rita pati nebija parūpējusies par Margas uzaicināšanu. Vidusskolas laikā viņai bija gadījies pāris cilvēkiem ļoti pieķerties, vienmēr tas beidzās ar skumjām, bezdibenīgām sāpēm par zaudētu draudzību un pat īslaicīgām histērijām. Jo biežāk kas tāds notika, jo vairāk meitene norobežojās no jauniem paziņām un sāka tīksmināties par savu vienpatīgo dzīvi. Cilvēki ir domāti, lai viens otru aplipinātu ar sapņiem, alkām un nepiepildāmām idejām. Tikai cilvēku dēļ vispār ir vērts iekārtot sev puslīdz normālu dzīvi, kurā Ziemassvētkos un Lieldienās nav kauns ievest mammu un māsas. Pārējā laikā noder filmas, grāmatas un teātra izrādes, kuras itin labi var baudīt vienatnē.

Tikusi nostāk no burzmas, cik nu tas bija iespējams, Marga izmantoja brīvo šūpoļu privilēģiju. Dārzu pieskandināja viegli brazīliešu mūzikas ritmi, kaut kas no Ritas jaunajām platēm. Vēl nebija desmit vakarā, taču arī vēlākās stundās kaimiņi par dārza ballītēm nekad necēla iebildumus. Ja dzīres ievilkās pēc pusnakts, vecākais nama iedzīvotājs Ojārs ar savu sudrabkrāsas labradoru parasti iznāca pie viesiem, piesēdās uz kāda brīvāka soliņa un sāka triekt ar studentiem par jaunības laiku, neaizmirstot ieņemt malku no kortelītes, ko glabāja žaketes kabatā. Šovakar Ojāra logi bija tumši, varbūt aizbraucis uz Valku pie meitas un mazbērniem. Marga atlieca galvu pret debesīm, kas mirdzēja skaidras un zvaigžņotas. Viņa iešūpojās vēl un vēl, atlaizdama kājas no zemes, turēdamās virvēs ar rokām. Karodziņi virs šūpolēm kustējās vienādā ritmā, vēja bužināti tie kļāvās cits citam klāt un pieskārās bumbieres stumbram. “Skaists vakars,” Margas mieru iztraucēja vīrieša balss, kurai piemita svešāds akcents. Sieviete uzmeta skatu runātājam, kas pirmajā mirklī mazliet atgādināja skrienošo pakistāni no viņas sapņa. “Mani sauc Mahmuds”, garais puisis, kam labo vaigu rotāja neliela rēta, sniedza savu roku Margai. Gaisu pēkšņi pieskandināja Jana Tīrsena klavieru akordi, kāds no platēm bija izlēmis pāriet uz Spotify. Īpaši negaidot aicinājumu, Mahmuds piesēdās blakus iztraucētajai vientuļniecei un mazliet garlaikoti sāka lūkoties tajās pašās debesīs. “Visiem vienas, vai ne?”, neizskatījās, ka jaunais vīrietis no klusējošās Margas gaidītu kādu atbildi, taču turpināja:

“Es esmu sīrietis, tu laikam esi latviete?”

“Tu ļoti labi runā latviski”, Marga skatījās uz savām plaukstām, meklēdama kādu atbalstu. Uzslava par valodu šķita tikpat muļķīga kā vīrieša secinājums par viņas tautību.

“Es jau deviņus mēnešus Latvijā. Iepriekš Zviedrija, tad Lietuva, tagad te”, radās iespaids, ka Mahmudam patīk sarunāties.

“Kur tu dzīvo?”

“Tur augšā”, vīrietis rādīja uz Ojāra logiem. Marga tikai pamāja. Viņa nosprieda, ka Ojārs varēja arī pārvākties un dzīvokli izīrēt. Vai nomirt.

“Es sāku strādāt deju studijā. Pasniedzu un dejoju pats.”

Marga pasmaidīja.

“Kāds ir tavs stāsts?”, viņa pēkšņi vaicāja. Likās, ka filmā galvenā varone noteikti ko tādu pavaicātu draudzenes dzimšanas dienā sastaptam bēglim.

“Manas mājas ir Homsa. Sīrija”, Mahmuds atvēra google maps savā viedtālrunī un ar pirkstu bakstīja kartē. “Trīs gadi kā karā, bumbas katru dienu. Es apglabājis savu māti un tēvu. Un tad bēgu. Prom no tā.” Mahmuda balsī neietrīsējās ne stīga, Marga nespēja saprast, kā par vecāku nāvi var runāt ar tādu apgarotu mieru. Viņa joprojām nespēja pārdzīvot tēva nošaušanu, sāpes kā lavīna katru dienu auga aizvien lielākas un lielākas.

Oktobra vakars gaidoši trīsuļoja, attālāk iereibušas balsis strīdējās par ASV prezidenta vēlēšanām, tika pieminētas klimata pārmaiņas un jūru pārplūšana. Taču šūpolēs sēdēja divi vientuļnieki un zaudētāji, apglabātāji un apglabātie līdzās tiem, kuru vairs nebija. Karodziņi virs viņiem vējā švirkstēja un plēsa gaisu.

V

Marta sākumā Mahmuds pateica, ka aizbrauc. Viņa projekts universitātē bija noslēdzies, un sīrietis pieņēma lēmumu uz laiku atgriezties Zviedrijā labāku iespēju meklējumos. Viņam Latvijā bija piešķirts bēgļa statuss, tātad arī iespēja ceļot un uzturēties ārpus valsts. Ja darbu atrast citviet neizdosies, viņš bija gatavs atgriezties arī dzimtenē. “Labāk ciest karu ar lepnumu, nekā ubagot zemēs, kur man ļāva paglābties”, savu nostāju bija paudis Mahmuds.

Marga neko neizrādīja, šī bija kārtējā draudzība, līdzīga tām no vidusskolas. Cilvēkus atrast, iegūt un pazaudēt bija tāpat kā naudu kāršu spēlēs. Tās nekad nebija vairāk, kā sākumā. Ar Mahmudu viņi bija dalījuši sapņus un aplipinājušies viens ar otra maigumu, cilvēkilgām. Pēdējā rītā Marga uz pannas virpināja mīklas desiņas, apkaisīdama tās ar kanēli un cukuru, tad ar vienu pirkstu pieturot, ar otru izveidoja veiklu gredzenu. Lieldienās mamma bija aicinājusi viņus abus ar Mahmudu ciemos. Margai nebija ne jausmas, ko mammijs domāja par meitas drauga citādo izcelsmi. Burkāns puķu dobē? Vai tā viņa atkal sacīs? Tomēr jebkāda Margas ģimenes reakcija izpaliks. Mahmuda koferi jau bija sakrāmēti un pēcpusdienā viņš grasījās kāpt uz prāmja, lai 15 stundas šūpotos pavasarīgajā Baltijas jūrā. Ceļā uz labāku zemi. Marga uz pirkstgaliem iešļūca guļamistabā un ielīda Mahmudam blakus zem segas, kas sargāja vēl nesen atstāto viņas ķermeņa siltumu. Vīrieša pirksti saāķējās ap Margas vidukli, viņš bija nomodā, bet klusēja. Pavisam vieglītēm Marga ieelpoja Mahmuda rūgto kanēļa smaržu, kas vēdīja no pakauša un matiem.

Pie durvīm zvanīja. “Četru sieru pica”, nobēra gaišmatains puisis ar nelielu dzimumzīmi zem kreisās acs. Viņš pasniedza karšu lasītāju, Marga ievadīja savu pin kodu un gaidīja signālu. “Jums bieži ir piegādes mājās, varbūt gribat uztaisīt atlaižu karti? Tikai jāaizpilda anketa un jāsamaksā 2 eiro, pēc tam katram pirkumam ir 10% atlaide”, picu puisis pasniedza karti un kasti. “Man tagad galīgi nav laika, jāpabeidz scenārijs filmai”, Marga samirkšķināja savas zaļās acis un klusi aizvēra durvis.

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.