Smiekli nevietā

Smiekli nevietā

Literārā publicistika
  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  
Sandra Veinberga

Smiekli nevietā jeb kas notiek, ja gaisa pils kļūst par dzīvesvietu

Smiekli nevietā

Pienācis brīdis, kad zālē sēdošo skatītāju smiekli (nevis klepus) traucē noskatīties izrādi. Ritmiski iezviedzas trīsdesmitgadīgs puisietis priekšējā rindā. Naski ieķiķina sieviešu balsis pāris rindas aiz muguras. Tikmēr trīs aktieri uz skatuves cenšas izlikties par franču intelektuāļiem un runā par draudzību, patiesību un liekulību. Taču zāle turpina iesmiet nevietā, pārvēršot traģisko stāstu komiskā vieplī. Vai publika nesaprot, par ko ir stāsts? Pārāk pieradusi pie standup comedy, pie ekrāna mehāniski producētajiem smiekliem? Vai tāpēc smējēji neļauj dialogam starp skatuvi un zāli ieslīgt satura dziļumos? Varbūt tomēr līdzvainīgs vārgulīgais aktieru lomu iedalījums, paviršā spēle uz skatuves? Varbūt iemeslu ir daudz vairāk? Pašlaik izskatās, ka izklaidēties gribošā publika izsaldē mākslas ierašanās iespējamību šajā skatuves telpā. Aktieri pārvēršas klaunos, un skatītāji – balagāna apmeklētājos. Nē, nav vajadzīgs Orvela „lielais brālis”, lai atņemtu cilvēkiem prātu, mākslu un zinātni. Pietiek ar ticības pārliecību, publikas maniakālu prasību izklaidēties un „skatuves” gatavību šo prasību apmierināt.

 

Orvels un Hakslijs

Orvelam bija bail no grāmatu aizliegšanas. Turpretī Hakslijs prognozēja, ka nākotnē nebūs vajadzības tekstus vispār aizliegt, jo nebūs cilvēku, kas grāmatas lasīs un sapratīs, ko viņiem stāsta. Orvelam bija bažas, ka mums atņems informāciju, bet Hakslijam šķita, ka drīzāk jābaidās no pārāk apjomīgas, sliktas kvalitātes informācijas, kas nākotnes cilvēku nogurdinās, pasivizēs, t. i., padarīs kūtru un negribīgu ko jaunu uzzināt. Orvels ticēja, ka vara no mums slēps patiesību, bet Hakslijs pravietoja, ka patiesība tiks noslīcināta sēnalu informācijas paisumā un tieši tāpēc neviens vairs nesapratīs, kas ir patiesība un kas nav. Par taisnību nemaz nerunājot. Orvels baidījās, ka tirāni nākotnes sabiedrību turēs ieslēgtu cietumā un tāpēc veicinās gulaga „kultūras loģiku”. Turpretī Hakslijs nemaz nebaidījās no šādas iespējamības, jo bija pārliecināts, ka cilvēces intelektu noslīcinās primitīvā, izklaidējošā un vulgārā masu kultūra. Tāpēc, ka līdzcilvēkiem piemītot neremdināma apetīte izklaidēties bez sāta. Orvelam šķita, ka mūs iznīcinās tie, kurus ienīstam, turpretī Hakslijs baidījās no tā, ka mūs iznīcinās „tas”, kuru mīlam. Vai teātris šobrīd nesāk pats atkāpties no sev piederošā postamenta? Izklaides vārdā uzvelkot klauna tērpu? Tātad – labticīgi devalvējoties pats.

Publiskā telpa kā TV šovbiznesa skatuve

No kurienes pie mums pat teātrī (Brīvības ielā) ir atbrāzušies mehāniskie smiekli, kas pārvērš ikvienu publisko sarunu par izsmiekla vircas bedri? Neils Postmans (Neil Postman) savā darbā par izklaidi līdz nāvei 1 neslēpj faktu, ka uzjautrināšanās asistenci sabiedrībai pirmie piedāvāja amerikāņi kopā ar privātās televīzijas „sarunvalodu”. „Ja telegrāfs ieviesa zibenīgu, fragmentētu ziņu apmaiņu, tad televīzija nostājās iespiestā vārda vietā” (Postman 1985, 16) un nekavējoties, neatgriezeniski pārmainīja sabiedrības publiskās sarunas stilu un saturu, „jo šie divi atšķirīgie mediji neatļauj vienādi efektīvi izplatīt vienas un tās pašas idejas” 2. Attēls ar skaņu, viņaprāt, iznīcināja pierakstītā vārda satura dziļumu.

Tas notiekot tāpēc, ka visām kultūras kategorijām nav vienādi izteiksmes līdzekļi un nevar būt idents instrumentārija izmantojums sarunas izvērsumam. Ja Māksla pie mums atnāca caur VĀRDU (un abstrakto domāšanu), tad vizuālā māksla jau bija pavisam cits pakāpiens sarunā ar publiku. Tas nozīmē, ka komunikācijas mediji, kurus attiecīga kultūra visaktīvāk izmanto, būtiski ietekmē kultūras kontekstu un koriģē sabiedrības intelektuālo līmeni. Tātad – uz augšu vai uz leju. Formējot publiskās sarunas dziļumu.

Lai gan vienmēr izmantojam saziņā valodu, tās lietojums būtiski atšķiras dažādās sabiedrības attīstības fāzēs. No hieroglifiem līdz televīzijas ekrānam ir noiets garš domu, uzskatu, viedokļu saziņas ceļš. Nedomāju, ka kļūdīšos, apgalvojot, ka šodien intelektuālā saruna par mākslu, zinātni vai kultūru ir daudz „seklāka” nekā pirms 100 vai 50 gadiem, lai gan zinātnes atklājumi it kā rada priekšnosacījumus viedokļu padziļinājumiem, kas netiek realizēti. Augstskolu kursi tagad vieglāki, studēšana ērtāka. Izglītība vairs nav tik smagi apgūstama kā pirms 30 vai 70 gadiem nevis tāpēc, ka reflektanti būtu gudrāki, bet gan tādēļ, ka izglītība, kultūra un māksla ir kļuvušas par biznesu un saskata savos klientos pircējus, nevis skolēnus. Ražošanas procesa paplašināšana novedusi pie prasību piezemēšanas. Abstraktā domāšana šādā ceļā pamazām kļūst par nevajadzīgu atavismu kā mīkstais „ŗ” latviešu valodā.

Publikas stulbizācijas (muļķošanas) vaina jāuzņemas ne tikai komercializētajām izglītības un mākslas iestādēm, bet arī masmedijiem, kas realizē ikdienas sarunu ar publisko telpu. Eksistē pieļāvums, ka tas domu dziļums, kuru var paust ar vārdiem, nav iespējams televīzijas ekrāna komunikācijā ar publiku. Tā uzskata Postmans un Burdjē (Bourdieu) 3. Paradoksāli, ka ikdienā par to nedomājam. Mums liekas, ka katrs jaunais saziņas līdzeklis papildina esošos un ir pilnvērtīgāks par iepriekšējiem. Taču diemžēl tā nav. Jo audiovizuālāka ir saziņas forma, jo pastāv lielāks informācijas pārpratuma un satura uztveres virspusējības risks. Makluens (McLuhan) šo mediju informatīvā piesātinājuma īpatnību formulēja kā „ziņojumu” (medijs ir ziņojums). Taču daudzi šo formulējumu saprata kā metaforu 4. Paradoksāli, ka līdz šim maz ir pētīts efekts, kādu vadošie masu mediji atstāj uz sabiedrību kopumā. Zināmā mērā piekrītu, taču uzskatu, ka audiovizuālā valoda nav pati par sevi saturā vienkāršotāks komunikācijas veids. Visu izšķir cilvēks, kas ar komunikatīvajiem instrumentiem darbojas. Starp citu, viltus ziņu kontekstā sākam vairāk pievērsties arī šai problēmai, kas zinātnei līdz šim šķita nebūtiska.

Tātad televīzijas ziņojums savas attēla, skaņas un teksta izmantojuma rezultātā mēdz būt virspusējs un informatīvi pretrunīgāks nekā teksta ziņojums ar vārda palīdzību. Grūti atbalstīt viedokli, ka tieši tāpēc televīzijas ekrānā neizdodas dziļa intelektuāla saruna (Burdjē viedoklis). Nedomāju, ka tāpēc televīzijas iesaistīšanās valstij un sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā ir bīstama (Burdjē viedoklis), jo tā nespēj realizēt komunikāciju satura dziļumā. Visi mēģinājumi, piemēram, realizēt nopietnas politiskas diskusijas pirmsvēlēšanu periodā TV, ir lemti neveiksmei, jo audiovizuālais vēstījums piegādā skatītājam saturā pretrunīgu informāciju (attēls + skaņa + teksts). Saprotams, ka audiovizuālo signālu satura iekšējās sinhronizācijas problēma joprojām nav atrasināta. Vēl vairāk – pastāv tieksme saskaldīt vēstījuma signālu. Piemēram, izmantojot uz ekrāna ziņu raidījumu laikā teksta sleju, kurai nav konteksta ar to, kas notiek uz ekrāna, vai liekot publicistiskas raidījumam (intervijai) vai ziņām fonā ritmisku mūziku bez saturiska konteksta ar audiovizuālo rindu. Televīzijas vēstījuma signāla iekšējais pretrunīgums un nespēja koncentrēt informāciju vienotā vēstījuma lādiņā izskaidro mazā ekrāna ziņojuma tendenci „peldēt pa virsu” (medializācija = informācijas vienkāršojums) un pakļauties izklaides noteikumiem. Ja signālu ir pārāk daudz, ja tie ir krāsaini, efektīgi un nav savstarpēji koordinēti, tad nonākam pie karnevāla un izklaides, kas nepieprasa koncentrēšanos. Tas nozīmē, ka ar mazā ekrāna palīdzību esam iemācījuši publiku izklaidēties pa vakariem. Auditorija no šī ieraduma netiek vaļā visās pārējās ikdienas dzīves situācijās. Tā vairs nespēj sekot līdzi vēstījuma saturam (nav pieradusi sekot procesam) un uztver problēmas piedāvājumu mākslā ar grūtībām. Saprašanas vietā pieprasot karnevālu ar smiekliem katra teikuma beigās.

Tāpat kā filozofija ir attiecīgās sabiedrības dzīves stadijas (attīstības perioda) noteikta (Nīče), tāpat arī zināšanu apguves standartu lielā mērā nosaka masu mediju attīstības līmenis valstī. Ar šo es nevēlos apgalvot, ka mediju standarts nosaka iedzīvotāju psihisko veselību vai kognitīvās spējas. Tāpat neuzskatu, ka mutvārdu kultūra būtu mazāk intelektuāla nekā rakstu kultūra. Mana argumentācija šajā gadījumā ir pievērsta faktam, ka dominējošais medijs lielā mērā nosaka (diktē) masu un privātās komunikācijas formas un reglamentē to dziļumu. Tas nozīmē, ka televīzijas tendence izklaidēt, lai panāktu maksimālu audimatu (skatītāju skaitļus = publikas lielumu), rada priekšnoteikumus rekreācijas areāla izplatībai daudz plašākos slāņos, nekā tas būtu pieļaujams mūsu šodienas attīstītas sabiedrības apstākļos. Tātad – mediji ar televīziju vadības pozīcijās ir izaudzinājuši publiku, kas barojas tikai no izklaides un pieprasa to arī no citām komunikācijas formām. Mākslu ieskaitot. Šo efektu varēju novērot, sēžot skatītāju zālē pieņemšanas izrādē. No skatuves mēģināja uzrunāt nopietni, taču publika atteicās iedziļināties un pieprasīja izklaidi. Šis signāls ir nopietns brīdinājums. Ne tikai teātrim, bet arī visam citam masu komunikācijas jomā. Politiku ieskaitot.

Literārā aristokrātija – miris dinozaurs?

XVII gs. rokraksti un iespiestais teksts bija vienīgais pieejamais masu komunikācijas signāls mūsu senčiem. To izmantoja tikai izglītotie. Nebija kino, radio, izstāžu, skaņu ierakstu vai VR. Iespiestā vārda lineārā un analītiskā struktūra vēstījošās prozas formā tika uztverta adekvāti. Tas, ko priesteri vai dziesminieki vēlējās pateikt, tika saprasts no publikas puses. Kurā brīdī sākās komunikatīvie pārpratumi? Kārlis Markss skeptiski norāda savā „Vācu ideoloģijā”, ka Iliādai nebūšot iespēju izdzīvot iespiedtehnikas apstākļos 5. Viņam šķita, ka mehāniskās drukas mašīnas parādīšanās panāks stāstījuma, dzejas un mūzikas ērās beigas. Pazudīšot episkā dzeja un viss, kas bija iespējams pirms masu komunikācijā iesaistījās tehnika. Tieši tāpat kā Aleksandram Čakam nepatika skaņu kino, marksisma teorētiķis ciest nevarēja tehnikas pieslēgšanos masu komunikācijai. Bija pārliecināts, ka šis apstāklis būtiski izmanīs mūsu savrupējo saziņu. Godīgi sakot, tā arī notika. Šo procesu varējām novērot visos laikos, bet šodien to uzkrītoši demonstrē īsziņas mobilajos telefonos, kas piedāvā komunikatīvus signālus klišejisku attēlu formā (Instagram) un teksta saīsinājuma frāzēs (Twitter) formalizētajā lakonismā. Šo jomu pašlaik plaši apskata zinātne, taču mūsu iesāktā tēma par televīzijas ietekmi uz masu publiku (un līdz ar to arī uz citu mākslas veidu komunikāciju ar savu publiku) pagaidām analizēta nepiedodami maz.

Slavenajās Abrahama Linkolna un Stīvena Duglasa debatēs 1854. gadā abi runāja un debatēja vairākas stundas un klausītāji nekļuva nepacietīgi vai noguruši klausoties. Debašu vidū publikai piedāvāja aiziet mājās un paēst pusdienas, lai vēlāk atgrieztos un turpinātu diskusiju. Tā arī notika. Klausītāji atgriezās paēduši, un debates turpinājās. Kas tā bija par publiku, kas klausījās 7 stundas pēc kārtas un nepieprasīja izklaidi? „Tie bija ļaudis, kas vēlējās uzzināt ko jaunu, noskaidrot pēc būtības. Viņi bija pieraduši klausīties, domāt līdzi un iedziļināties.” (Postman, 51). Tolaik šādi klausīties bija pierasts. Tas skaitījās normāli. Bez tam nav mazsvarīgi, ka klausītāji patiešām spēja ar ausi uztvert garus, komplicētus teikumus, juridiskus formulējumus un rezolūcijas. Šodien neko tamlīdzīgu nespējam pat iedomāties publisko telpu diskusijās. Cilvēkiem, kas dzīvo mūsu laikā, šāda klausīšanās neizdotos, jo tiem, kas auguši TV komunikatīvās kultūras ietekmē, nepieciešami vienkāršojumi acij un ausij. Bez tam, tie, kas XIX gs. klausījās Linkolna runas, bija kompetenti tēmā, kuru klausījās un dzirdēja. Raugoties uz šo masu uztveres atšķirību toreiz un tagad, nevēlos apgalvot, ka seno laiku klausītāji varētu kļūt mums par intelektuālā stila paraugu. Debates notika karnevāla atmosfērā. Starpbrīžos spēlēja mūziku, piedāvāja saldumus. Taču svarīgi, ka klausītāji saprata retoriku. Referentu runas nepārtrauca reklāmas pauzes vai kādi citi izklaides pārtraukumi.

Kāpēc nesaprotam šodien?

1985. gadā parādījās, t. i., piedzima, fotogrāfija un telegrāfs. „Bilžu grāmatas pieaugušajiem” ar šo bija klāt. Saprāta dominances beigu sākums? Runas valoda vienmēr pieprasījusi vienkāršākus formulējumus, un klausītājam vairs nebija jābūt tik zinošam un kompetentam tēmā, kā to varēja novērot 1854. gada diskusijās, kas pielūdza rakstu valodas loģiku. Tātad vizuālā māksla un ekrāns ieviesa jaunu komunikācijas formu, kas vairs nepieprasīja kompetenci tēmā. Ar šo brīdi masu komunikācija sāka sarunāties arī ar nekompetentu publiku. Tas ir, – ar cilvēkiem, kas nesaprot tēmu. Izteiksmes forma kļuva vienkārša, primitīva. Izteiksmes veids – vizuāli shematisks un metaforisks. Literārā aristokrātija noslēpās neuzkrītošā nišā, un publisko telpu aizņēma vienkāršojumi un stereotipi. Tā, kā tas ir tagad.

Vizualizācijas uzbrukums tekstam

Kurš pie tā ir vainīgs?

Vēl 1890. gadā reklāma ASV (kas sastāvēja tikai no teksta) tika uzskatīta par racionālu informācijas nodošanas veidu. Savos sākumos reklāma griezās pie lasītāja loģikas, nevis jūtām. Šī koncepcija sagruva 1890. gadā, parādoties ilustrācijām un fotogrāfijām. Šajā laikā reklāmas ziņojumi sāka koncentrēties uz emocijām un izmantoja saukļus, apsolījumus un aicinājumus. „Nospied pogu, un pārējo izdarīsim mēs!” – solīja reklāma, un lasītājs tai noticēja. Vienlaikus reklāma pievāca arī pantiņus un skaistus cilvēkus tik lielā mērā, ka saprāts un loģika, lasot šos tekstus, atkāpās. Līdz tam iespiestais vārds un loģika bija kopsaucējs publiskās telpas komunikācijā, bet pēcāk reklāma ieviesa emocijas pret izklaidi. No vārdu (loģikas) virzienā orientētas kultūras mēs pārsviedāmies pie attēlu loģikas orientētas kultūras, kurā emocijas nostājas priekšā prātam. Protams, ka liela nozīme šajā pārkārtošanās procesā bija industrializācijai un no tās izrietošajai urbanizācijai. No tās izrietēja arī telegrāfa ziņu stils (skaldītais lakonisms) un vēstījuma forma, kurai raksturīga percepcijas prognozēšana (sensacionalitāte), aprauta izteiksmes forma un bezpersoniskums. Tiekšanās pēc izklaidējošas formas panāca vēstījuma satura iziršanu. Tagad vairs nebija svarīgi paskaidrot, argumentēt vai pierādīt. Katrs varēja nolasīt informāciju, kā prot, un saprast, kā vēlas. Ar šo brīdi vairs nebija svarīgi saprast faktu būtību, bet gan zināt iespējami daudz epizožu. Mediji piedāvāja gigantisku krustvārdu mīklu bez ziņu iekšējās kopsakarības.

Gabriels Selomons (Gabriel Salomon) uzskata, ka vizuālie mediji (kā tādi) ir izraisījuši publikas ieradumu nedomāt līdzi ziņojumam, jo „attēls pieprasa atpazīšanu, bet vārds – saprašanu” (Salomon 1979, 36). Viņš uzskata, ka fotogrāfija demonstrē pasauli kā objektu, bet vārds to parāda kā ideju 6. „Fotogrāfija jeb attēls dokumentē un pievērš uzmanību specifiskajam ar tā nebeidzamajām variācijām. Savukārt valoda izskaidro un pieprasa saprast” (Postman 1985, 79). Fotogrāfijai (attēlam) nav sintakses, kas nozīmē, ka vizuāls informatīvais materiāls nespēj kļūt polifonisks, savās nozīmēs atspoguļojot norises ap mums. Vārds analizē pasauli, bet attēls to reflektē, fiksējot ārējos faktus. Sūzana Sontega (Susan Sontag) 7 pat uzsver, ka vārds vienmēr atrodas iesakņots kontekstā (intertekstuālā kontekstā, SV), taču attēls var tikt atrauts no sava konteksta un eksistēt tālāk kā izolēts elements, būtiski mainot sava sākotnējā vēstījuma iekodēto, saturisko nozīmi.

Tā kā attēlam un tekstam ir dažādas funkcijas, tad tas nozīmē, ka tie iespaido dažādus abstrakcijas līmeņus. Šajā gadījumā nav runa par glezniecību, kas ir daudz vecāka par rakstīto kultūru, bet gan – par tiražēto attēlu jeb fotogrāfiju. Dāniels Būrstins (Daniel Boorstin) 8 šo ienākšanu nodēvē par „grafisko revolūciju” (fotogrāfijas, afišas, zīmējumi, reklāma). Revolūcija tā bija tādēļ, ka attēls ieradās publiskajā komunikācijā ar aprēķinu novākt tekstu, nevis uzvesties kā sabiedrotajam. Tobrīd būtiski mainījās masu mediju vaibsti. Teksta avīžu vietā nostājās ilustrētie izdevumi. Reklāma šajā pārvērtību procesā gāja avangardā un pierādīja, ka pārdot preci visvieglāk ir tad, ja to var apskatīt, nevis uzzināt par iekārotās mantas labajām un sliktajām īpašībām. Tieši attēls ir tas, ka pieradina recipientu noticēt, nevis pārliecināties.

Vienlaikus piedzima vesela virkne savādu aktivitāšu, kas nepieprasīja iekšējas kopsakarības vai loģikas saiknes. Piemēram, krustvārdu mīklas, puzles. Līdz tam cilvēks nodarbojās tikai ar lietām un procesiem, kam bija kāda praktiska vērtība, bet tagad iemācījās nodarbināt sevi ar procesiem bez kopsakarības un iekšējās loģikas. Amerikāņu privātais radio un televīzija šo jauno – bezkopsakarību aktivitāti – sāka izmantot šovos un viktorīnās. Ar šo brīdi par modes vārdu kļuva nodarbe ar nosaukumu „laika nosišana”. Visērtāk tā padevās komplektā ar izklaidi. Vienlaikus piedzima pseidonotikumi un sensācijas, kuriem nav būtiskas vērtības vai nozīmes, jo spēks ir vienīgi seklas ziņkārības un izklaides apmierināšanā. Jautājums, protams, ir par to, vai privātās amerikāņu televīzijas stacijas un to darba stils, kas pieradināja savus skatītājus pie non-stop izklaides, tagad ir saražojušas visneapķērīgāko pilsoni. To pašu, kas nekritiski ievēlēja par valsts prezidentu Donaldu Trampu. Jā, diemžēl tā ir. Amerikāņu privāto radiostaciju piemērs (nomainot ētera žurnālistu ar diskžokeju) šodien ir panācis arī radio balss satura devalvāciju un vēstījuma jēgas aizsmakumu tiešā un pārnestā nozīmē arī pie mums, Rīgā. Amerikāņu mediju standarta imports nav bijis veiksmīgāko Latvijas pēcrevolūcijas pasākumu skaitā. Būtu mēs palikuši pie Eiropas modeļiem, zviedzēju teātra pirmizrādē (iespējams) šodien būtu mazāk.

Jā, tā ir problēma. Mediju atbildība auditorijas muļķošanā un pasivizēšanā ir sen noskaidrota problēma, taču jābrīnās, ka pie mums, Latvijā, tam turpina nepievērst nekādu uzmanību. Aizvadītie 20 neatkarības gadi ievazāja amerikāņu ētera mediju modeli Rīgā, Liepājā, Saldū un citur. Tagad mēs redzam amerikānisko mediju stilā izklaidētās auditorijas efektus. Nedomāju, ka amerikāņu privātā radio un TV stila importētāji no ASV uz brīvo Latviju vēlēja latviešiem ļaunu. Nē, viņi būvēja savas gaisa pilis, nesaprotot, ka tajās nebūs iespējams dzīvot.

Tie, kas smējās izrādē, bija gaisa piļu iedzīvotāji. Tie paši, kas izklaidējas, arī ejot pāri brauktuvei pa gājēju pāreju ar telefonu rokās. Jo „televīzija ir pārvērtusi mūsu ikdienu lielā izklaides skatuvē” (Postman 1985, 87) un Hakslija pravietojums ir realizējies. Masu pasākumi un mūžīgais karnevāls nebeidzas arī Latvijā.

  1. Postman, N. (1985). Amusing Ourselves to Death. NY: Viking Penguin Inc.[]
  2. Postman, N. (1985). Amusing Ourselves to Death. NY: Viking Penguin Inc[]
  3. Bourdieu, P. (1998). Om televisioen. Stockholm: Brutus Östlings Bokförlag Symposium.[]
  4. McLuhan, M. (2001). Understanding media. London & NY: Routledge.[]
  5. Marx, K., Engels, F. (1972). The German Ideologie. NY: International Publishers.[]
  6. Solomon, G. (1979). Interaction of media, Cognition and Learning. SF: Jossey – Bass.[]
  7. Sontag, S. (1977). On Photography. NY: Farrar, Straus and Giroux.[]
  8. Boorstin, D (1958). The Americans: The Colonial Experience. NY: Vintage Books.[]
  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.