kafija

LUDVIGA GARĀŽA

Proza
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

„Ludviga garāža” ir pavisam neliela kafejnīca kūrorta pilsētas pašā viducī. Iekārtota mājīgā garāžas telpā bijušā ugunsdzēsēju depo ēkā. Agrāk pilsētai pietika ar vienu ugunsdzēsēju auto, taču kopš bagātie ārvalstu investori pludmalē, un ne tikai pludmalē, ir sabūvējuši milzu viesnīcas un rekreācijas iestādes, vairāk ir kļuvis gan ļaužu, gan nelaimju, gan arī ugunsdzēsēju auto. Tāpēc uzbūvēts jauns depo.

Veco depo ēku Sigitas tēvam Ludvigam izdevās nopirkt izsolē un tā ļaut mīļotajai sievai piepildīt sapni par savas kafejnīcas izveidošanu. Sigitas mamma ar lielu rūpību un mīlestību bija iekārtojusi katru kafejnīcas stūrīti. Tas radījis vietai neatkārtojamu auru, un mazā ēstuvīte kļuvusi pilsētā par ļoti iecienītu tikšanās vietu pašiem pilsētas iemītniekiem un patīkamu galamērķi tās viesiem.

Sigita strādā kafejnīcā jau vairāk nekā desmit gadu. Darbs viņai ir ļoti mīļš, un viņa to ik dienas paveic ar nedalītu prieku. Darbošanās šādā vietā ir tiešām interesanta – ik dienas var satikt gan par draugiem jau kļuvušus tuvējo namu iedzīvotājus, kas bieži ienāk pabrokastot, pusdienās vai vismaz ieskrien uz kafijas tasi, gan arī iepazīt daudz jauna, aprunāties ar tūristiem, kas nāk apskatīt slaveno „Ludviga garāžu”.

Saprotams, reizēm vietas un vides nemainība rada rutīnas sajūtu, kura liek Sigitai domāt par jauniem izaicinājumiem, taču to atsver dažādie interesantie notikumi, kas vienmēr kā likums pārrauj vienmuļo ikdienas ritējumu.

Nesen Sigita atkal sajuta piedzīvojuma garšas trūkumu, bet nebija ilgi jāgaida nejauša tikšanās, kas ļāva atskārst to, ka ar jaunās sievietes dzīvi viss ir gana labi, nu, vismaz ciktāl runa ir par interesanto darbošanos.

Sigita nupat paguvusi sakārtot galdiņus, ieslēgt kafijas automātu un izņemt no krāsns brokastu maizītes, kā pa durvīm ienāk kāda dāma. Glīti ģērbta, pieklājīgi sakārtotiem matiem, apģērbam nevainojami pieskaņotas krāsas kurpes ar nelielu papēdi, rokās tumši brūns ādas portfelītis.

„Ak, tik skaista sieviete! Īsta biznesa lēdija – noteikti ceļo no pilsētas uz pilsētu, redz un piedzīvo tik daudz aizraujoša!” nodomā Sigita, ātri novelk miltiem apbirušo priekšautu un ar ēdienkarti un pierakstu blociņu rokās steidzas pie savas pirmās šī rīta apmeklētājas.

Madlēna bija apsēdusies pie paša skaistākā galdiņa, vismaz viņai tā šķiet. Te patiešām ir neparasti mājīgi, viņa nodomāja. Sieviete gribēja tikai mazliet miera un kādu kripatiņu mājas sajūtas, kas dos atkal spēku turpināt savu skrējienu. Madlēna ir nogurusi trīs reizes nedēļā mainīt savu dzīvošanas vietu – ja viesnīcas, kur tu pārnakšņo, vispār tā var saukt. Biznesa haizivs asistentes darbs, kas reiz šķita tik vilinošs, īstu prieku vairs nedod un pavisam noteikti ir atņēmis Madlēnai mājas. Taču kā to mainīt, jaunajai sievietei padoma nav.

„Ko varu jums piedāvāt?” Sigita ir pienākusi pie viešņas un laipni vaicā.

„Kafiju un mazliet nemainīgas ikdienas,” uzsmaidīdama kafejnīcas saimniecei, atbild Madlēna.

„Pie mums varat saņemt abus arī lielās porcijās,” godīgi atteic Sigita, „varbūt varu piedāvāt arī kādu brokastu maizīti?”

kafija

„Pateicos, labprāt nogaršošu. Ābolmaizīti, ja jums ir. Tas man atgādina mammas vienmēr uz skolu līdzi iesaiņoto… Tagad, skrienot apkārt pa pasauli, esmu tik ļoti noilgojusies, lai ikdiena mazliet apstājas un es saprotu, kur vispār piederu,” Madlēna ar nopūtu nosaka balsī, kurā jaušamas ilgas pēc mājām.

Sigita pasmaida un dodas gatavot pirmo dienas pasūtījumu. Tieši tādu šodien būs vēl daudz.

„Jā, šeit viss ir tik ierasts, tik mīļš un pazīstams. Reizēm jau šķiet mazliet garlaicīgi, taču man nekur nav jāprasa svešam uztaisīt mammas ābolu maizīti – to varu palūgt mammai pašai,” Sigita atkal saprot savas mierīgās ikdienas dzīves vērtību, „tāpat arī tētis vienmēr ir ar mums, jo viņa vārdā esam nosaukušas savu mazo kafejnīcu – „Ludviga garāža”.”

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.