Apkopot patriotismu Oskara Kalpaka zīmē

Literārā publicistika
  • 15
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    15
    Shares

Latvijā kopš gada sākuma ar dažādiem pasākumiem atzīmē Oskara Kalpaka piemiņu. O. Kalpaku atceras skolās, par O. Kalpaku rakstītas grāmatas un uzcelti pieminekļi. Pārstāstīt karavīru gaitas nozīmētu aprakstīt tikai mazumiņu no tiem notikumiem, kas risinājās 1919. gada pirmajos ziemas mēnešos.

Ir jābūt talantam redzēt vīziju labai dzīvei. Varbūt tāpēc O. Kalpaka dzīves gājums ir tik svarīgs, ka viena militāri labi sagatavota vīra prāts izsvēra visus par un pret, izstrādāja taktiku un redzēja valsts nākotni un noticēja savam redzējumam?

1918. gada 31. decembrī par Zemessardzes latviešu vienības komandieri iecēla pulkvežleitnantu O. Kalpaku.

1919. gada 3. janvārī Rīgā ienāca Sarkanās Armijas daļas, kā arī Pētera Stučkas valdība. 29. janvārī Kalpaka bataljons ieņēma Skrundu un drošu roku pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Šeit arī piemiņas zīme, kas vēsta, ka Skrunda un Venta būs vārdi, ko daudzinās kā Latvijas Brīvības šūpuļa vietu.

„Ko tad Kalpaks nostādīja pretī lieliniecisma idejai, un caur ko viņš uzvarēja? Tā – nacionālā ideja ar saviem nedaudziem piekritējiem, un uzvarēja viņš ne tik daudz ar ložu metējiem un lielgabaliem, kā ar savu pārliecības spēku un savu gara stretēgiju.” Tā savā monogrāfijā „Pirmais Latvijas nacionālo karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks” (1927) raksta Eduards Virza.

Ir svarīgi, ka 6. martā „Airītēs” godina Latvijas aizstāvjus. Brīvība, ko simbolizē neskaitāmas piemiņas vietas Brīvības cīņās kritušajiem, negarantē, ka brīvība ir izkarota uz mūžīgiem laikiem. Brīvības cīņas ir vairāk nekā cilvēks ar šauteni, ložmetēju vai ierakumi un dubļi. Patriotisms ietver garīgo, tāpat fizisku sagatavotību, spēju pakļauties komandiera pavēlei, kaujas uzdevumu pildot, būt sasaistē, saskaņā ar pārējiem karavīriem un neparedzētās situācijās neapjukt. Pats galvenais, vienoties par mērķi. Pateicoties šīm komandiera spējām, pirmās kaujas Kurzemes pusē O. Kalpakam atnesa ne vien slavu, vīri uzticējās savam komandierim. Dažus mēnešus vēlāk, pēc pulkveža nāves, sāka veidoties Latvijas Armija.

6. marts iezīmē pulkveža O. Kalpaka nāves dienu, arī iezīmē Latvijas vārdu spēcīgāk un pārliecinošāk pasaules kartē, cīņas pārvēršas par Atbrīvošanās cīņām, Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija karš par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas, kas notika 1918. gada 18. novembrī, līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā. Tāda, ar O. Kalpaka vārdu pārklāta mūsu valsts pastāvēšanas vēsture, kur ievīts Tēvzemes spēks. Cīņa par brīvību no valsts pirmsākumiem līdz mūsu dienām.

Karavīrs ar pieredzi un daudziem apbalvojumiem spējis palikt atmiņā visus padomju okupācijas gadus, kļūstot par drosmes un patriotisma simbolu arī šobrīd, kad 8000 jaunsargu veido to patriotisko paaudzes daļu, kuri ne tikai runā par patriotismu, apgūst prasmes, kas nepieciešamas labam karavīram, bet, pats galvenais, jaunie cilvēki iegūst rūdījumu un ir zvērējuši uzticību savai valstij – Latvijai

Jā, var teikt, ka šādus saukļus un aicinājumus – būt patriotam – šodien, var uztvert par novecojušu skatījumu uz moderno pasauli, pārdomas par jaunu cilvēku spēju ticēt valstij var dēvēt par nemodernu skatījumu uz notiekošo pasaules telpā. Tikpat labi valstiskā mērogā drīkst popularizēt citas idejas. Mīlēt katru cilvēku, paust atbalstu visai pasaulei. Tomēr, ja paraugās uz notiekošo apkārt, Latvija jeb labi pazīstamais spēles laukums jau šobrīd atgādina tālos pēckara gadus, kad padomju varas propaganda līdzīgā veidā sauca skaļi pēc vienlīdzības un tautu draudzības. Pēckara periodika, grāmatas, publicistika, māksla, teātra izrādes, tulkojumi, stāsti par stiprām sievietēm, kuras cīnās pret rasismu, apbalvotas par varonību.

Eleganta sieviete, vienkārša sieviete, sieviete nacionālā tērpā, t.i., progresīva kustība, cīņa par cilvēktiesībām nav nekas jauns vai piepeši izniris kā nule izdomātas, svaigas idejas un uztvertas plūsmas, vēsmas. Nav nekas oriģināls pieteikt veidot labāku pasauli. Progress, vārds, kam ir daudz dažādu sinonīmu, izniris no nezināšanas dzīlēm, no daudz dzirdētām vārdu spēlēm un ikdienas praktiskās pieredzes. Ja iedziļinās uzmanīgāk, tad tieši padomju propagandas tekstos melos pieķert rakstītāju nevar. Atsauces, līdzīgi kā tas notiek arī šoslaikus, – atsauces uz partiju, kongresu pieņemtajiem lēmumiem. Praktiska un nemitīga patriotiskā audzināšana ar sieviešu rokām. Ļoti daudz sieviešu, tāpat kā šodien, dara un rīkojas, kā norāda viena vai cita ideoloģijā valdošā grupa. Iepretī vīru spēlēm ar ieročiem rokās sievietes gatavas karot un pierādīt, ka karš varētu notikt par katru cenu, bez noteiktas teritorijas, izdomātā vietā un par katru cenu šo karu uzvarēt. Katrs karš nes līdzi upurus. Sieviešu upuri ir divkārt smagi, nav sievietes, nav arī vīriešu.

Patriotisma trūkums mūsdienās padara cilvēkus nevarīgus pret varu. Varas nespēja būt patriotiskiem aizmidzina domu un atmiņas, kā tapusi valsts, ka nevienu brīdi cilvēki kara apstākļos nevarēja atslābt, lai padomātu, kāda tad īsti ir demokrātija… Šodien demokrātija veidojas kā vecu un jaunu uzskatu kopaina. Atmiņa nav izdzēsusi mūsu senču balsis, līdz galam nav nodzēsta atmiņa par vīrieti un sievieti kara kontekstā, nav pazuduši kritēriji, kas ir karavīrs, kas ir Tēvzeme. Ja masu skati neskaitāmos kinodarbos ir pamatīgi bradājuši pa smadzenēm, tāpat kā neskaitāmi ideoloģiski manevri – notikumi, sākot ar mazajām militārajām grupām – oktobrēni, pionieri, komjaunieši –, līdz akurātam čekista acu skatienam, vērojumam, kā cilvēks runā, kā žestikulē un kā sarokojas, tā bijusi iepriekšējo paaudžu ikdiena. Šodienas jaunais patriots ir brīvs vismaz no šīs smalki izdiedzētās un varmācīgi iecementētās varas slānī – propagandas. Valsts ir tik, cik to redz un jūt, cik vara palīdz cilvēkam realizēt savus sapņus, īstenot tos un veidot konkurētspējīgu karjeru bez citu cilvēku pazemošanas, nomelnošanas vai vienkārši ļaujot radoši veidoties katram atsevišķi un bez robežām atrodot domubiedrus.

Patriotisma trūkums ir visu negāciju kopums un šo negāciju slavēšana. Varmācība veidojas no negatīvas un nepiepildītas dzīves. Realitātē cilvēks ir labs un gaida labu attieksmi pret sevi. Kara apstākļos šīs labs/slikts proporcijas izgaist, izkūp un nepieciešams ilgs laiks, lai atjaunotos līdzsvars, spēja komunicēt un radīt pilnvērtīgu savas dzīves modeli. Nedrošība kā tests baiļu līnijai, ko pārkāpjot cilvēks kļūst agresīvs, bet pats to nenojauš. Daudzu agresiju pamatā ir baiļu līnijas pārkāpšana par katru cenu, turoties pie vārda, ieroča vai tikpat agresīva cilvēka rokas…

Valsts velēna ir bieza, un izspraukties patriotisma zālei grūti. Ja paraugās uz valsts simtgadi, negāciju veidi ir nepārtraukts nosodījums, nepārtraukta lavīna melnu, sulīgu vārdu gūzma. Veidojas domubiedru grupas kolektīvi meklēt vainīgo, pa virspusi apgrābtas lapas, lai zāle zaļa un lai tā aug pati no sevis. Brīvības tematika sūnām apaugusi. Piemiņa nevar apsūnot, domas par valsti ir kā pilns krāsu spektrs, ieskaitot Brīvības cīņu smago un drūmo raksturu, vīru izturību kaujās par pleķīti uz lielās un skaistās planētas Zeme. Velēnām pilna mute mirušajiem, atmiņu teicējiem vara muti neaizspiež. Ja nebūtu bijis tāda vīra kā O. Kalpaks, mums šī zeme nepiederētu. Mums nebūtu latviešu valodas. Šobrīd ir tāda valoda, kāda izveidojusies simts gados, ar blaknēm un ieguvumiem… Ir literāra, robotizēta, niku valoda, pāķiska, smīkņīga, eleganta, sazin cik valodu vienā cilvēkā, bet vienotas latviešu valodas tomēr nav. Valoda, kas ietver absolūti visu – gan tautas gara mantu ietveroša, gan ticību apskaidrībai nesoša, gan jautājumu/atbilžu kopkrājuma valoda. Ir garas uzrunas, daudz paralēlu domu, meditācijas tekstu, varbūtības un agresijas starp teikumiem. Dzīvā valoda, protams, mainīga, ja tā ir upes un vēja valoda, mīlestības valoda, valoda, kas ievelk sevī visas krāsas un runā klusumā. Karš māca cilvēku lakoniski izteikties, lamāties un būt tādam, kāds patiesībā ir cilvēks. Tad iznirst sulīgi smalkais, etīžu manierīgais, abstraktais un slimīgi ietiepīgais valodas skanējums, pārsauciens un noliegums, visa valoda prātā un domās pārtop par vienu vienīgu tekstu – dzīvot. Atšķirīga ir negatava un miera laika valoda. Kara mute nav vārds, tikai atbildība un mērķis.

Vai Kalpaka vārds ir svarīgs Latvijai… Kalpošana, kalpa tēls Oskaram Kalpakam neder. 

http://www.zs.mil.lv/Aktualitates/Raksti/2018/7-03-2018-01.aspx

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas iedzīvotāju aptaujā pulkveža vārds nozīmīguma ziņā ierindojās pēc skaita septītajā vietā, kā šodien? Latvijas simtgade ir laiks, kad apstāties un izstaigāt Latviju virtuāli, izvēlēties vietu, kas svarīga, un to sakārtot. Latvija ir mazs žurnālgaldiņš, ko apklāt ar baltu galdautu un nacionālo identitāti paraust zem galda. 

Vārdos mūsu valoda ir gods un siltas jūtas, realitāte – darbs. Lai iekustinātu interesi par valsti, jāmēģina sevī izplēst iedomības graudus un iesēt visu košāko no plaucējamiem augiem – ticību valstij. Ja šodien O. Kalpaks veidotu armiju, tā būtu ļoti daudzveidīga, nepaklausīga, ņurdoša, vīpsnājoša. Patiesībā, jau sen vairs nesāp simtgades atgādinājumi par to laiku, kad dubļos un ierakumu miklumā gulēja vectēvi un vecvectēvi. Viņi tur bija un, izkarojuši Latviju, atgriezās savās mājās, iesēja graudus, uzdziedāja un nemeklēja, kā aizbāzt karoti aiz mākoņiem un veidoja ligzdu, darināja dzimtas. Tas, ka pēc kara cilvēki spēj priecāties, ir tikai loģiski. Un varbūt tāpēc tik liels optimisms no hronikām, kur latvietis, leitis, polis, vācietis, žīds un čigāns –„ liku bēdu zem akmeņa” – katrs dara savu darbu un realizē, mūsdienu valodā sakot, savus dzīves projektus. O. Kalpaks nav nedz mīts vai dieviņš, ne gluži tautas pielūgts elks. Cilvēks, kuram 37 dzīves gadi ļāva piedzīvot to, ko citam visu dzīvi nepaveikt. Varētu teikt: nu, un? Mums daudz varonīgu, godprātīgu un izcilu ļaužu. Visā pasaulē karu vēju izmētāti, bez īstās Latvijas palikuši un karu pat nepiedzīvojuši. Ja O. Kalpaks netiktu ievainots un jau 1919. gada pavasarī kritis, varbūt kaut kas šodien būtu citādāk. Tik erudītam karavadonim un karavīram raksturīgu īpašību buķete ir retajam. Tik daudz cietusi Latvija, kā tās veidošanas pirmsākumos, šķiet nav visus turpmākos gadus. Kara laiks šķaidījis ideoloģiski, apstulbinājis ar propagandas metodēm, lauzis un saliecis šķībus, līkus visstiprākos kokus. Atmiņas par cīņām ir kā bieza sega.

Par Brīvības cīņu iezīmju vietām informācija apkopota, pieejama interneta resursos: http://doc.mod.gov.lv/brivibascinas/, aplūkojamie objekti kopskaitā 91. Īsi, pārskatāmi un visaptveroši ar piemiņas zīmēm noklāta visa Latvijas teritoriālā karte. Latvijas Brīvības cīņās 6. marts iezīmē O. Kalpaka nāves dienu, ar O. Kalpaka vārdu līdz šai dienai apzīmē patriotismu un karavīra pienākumu pret savu valsti. 

Par O. Kalpaka vārda iemūžināšanu rūpējās pirmskara Latvijā, tā Visagala kapos, Madonā, vietā, kur pārapbedīts O. Kalpaks, 1927. gadā tika uzlikts Kārļa Zāles veidots piemineklis. Rīga, Liepāja – vietas, kur O. Kalpaka vārds iezīmēts spēcīgām līnijām, vārds/tilts, vārds/skola, vārds/piemiņa. Par piemiņas vietu objektiem un to likteni, tāpat par drosmi slēpt un glabāt piemiņas zīmi O. Kalpaka piemiņai, kā tas noticis Rudbāržu muižā un karogu slēpņiem citviet, būtu jāraksta atsevišķi,. Pakalpīgi, iztapīgi ļaudis padomju varai, karavīra nāves vietu „Airītēs”, līdzīgi kā citviet, izpostīja jau tūlīt pēc Otrā Pasaules kara, vēl 80. gadu beigās, īsi neilgi pirms Atmodas, piemiņas vietu centās nolīdzināt, aizbērt ar kūdras kalnu, lai iznīdētu jebkādus brīvības asnus un izdzēstu atmiņas par Brīvības cīņās kritušo pulkvedi O. Kalpaku. Šobrīd „Airītēs” ir muzejs, un 6. marts šeit pulcina ne tikai Latvijas aizsardzības spēkus, ne tikai skolasbērnus, šeit, līdzīgi kā citviet Latvijā, ir vieta, kur puiši un meitenes dod Zvērestu. Iespēja izvēlēties būt patriotam un pildīt doto solījumu ir kā labi sagatavota ierindas mācība, kurā ar pirmajiem soļiem, komandām un dziesmu, iekodēts vārds brīvība. Sadzirdot blakus soļotāja balsi, klausot komandiera pavēlei, ieklausīties sevī, tik vienkāršs ir patriotisms, līdzīgi kā tas noticis pirms 99 gadiem, kad O. Kalpaks spēja organizēt, vadīt un aizstāvēt Latviju domās, vārdos un darbos.

Sandra Vensko

  •  
    15
    Shares
  • 15
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.