tējkanna

Pareģojums

Blogs Proza
  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  

Rakstniece R. savā mazajā virtuvītē gatavo tēju sev un saviem trīs kolēģiem, kuri savākušies savā iknedēļas radošo darbu apmaiņas vakarā gluži kā Bokačo fantāzijās. Trīs kungi, sasēdušies ap nelielo galdu, spriež par jaunākajiem literatūras darbiem jeb konkurentu veikumiem. R. tos neuztver par konkurentiem, bet gan par savas pieredzes un pasaules skatījuma paplašinājumu, grāmatas ir viņas eksistences iemesls. Grāmatu kaudzes piepilda viņas dzīvi un telpu, kurā viņa pavada ikdienu, tās aizņem lielāko daļu dzīvokļa, tādēļ ciemiņi vienmēr tiek aicināti uzturēties virtuvē. Tējai domātais ūdens uzvārās, ar stipru svilpienu iztriecot tvaikus caur tējkannas snīpi, papildinot pieelpoto telpu ar vēl vairāk siltuma.

Uz galda saliktas lapiņas, kurās paslēpts numurs, kurš apzīmēs secību, ar kuru noteiktais rakstnieks varēs sākt savu izcelšanos pulciņā, izklāstot savu stāstu kolēģiem, kuri tā vien gaida, kā kritizēt otra darbu, lai izvirzītu savu veikumu pāri visiem. Rakstniecei tiek pēdējais, cipars četri. Vairāk laika satraukties par jau iepriekš sagatavoto kroplo stāstu, kurš pašai ir nepatīkams un biedējošs, bezmiegu radošs. Tieši tāds, kādu vajadzētu nogalēt un paslēpt zem grīdas dēļiem, kad darbs ir padarīts. Kritiķu skatieni jau gaida, kad varēs viņas izteiktajiem vārdiem piešķirt viszemāko vērtējumu no visiem. Pie galda sasēdušie viens pēc otra samaisa tējā ielikto cukuru un, izņemot tējkaroti, smagi to noliek uz galda. Tuk-tuk-tuk, atskan telpas sienās, kad metāla priekšmeti nolikti uz koka virsmas, atstājot mitrus plankumus uz tā.

Pirmais iesāk J. ar komentāru, ka stāsts būšot jaunā žanrā, ko pats izdomājis, sēžot vannā. Pirmais teikums par mākoņiem, un to, kā tie guļ gaisā gluži kā saputots olbaltums, to viņš iedomājies, pētot vannā esošās putas. Turpinājumā stāstījums noved pie govīm, kuras staigā pa pļavu ar atvērtiem tesmeņiem un tecina pienu pa zāles virsmu, un to papildina garš lauku darbu saraksts, kā arī detalizēts zemkopības produktu izskata apraksts. Noslēgumā par to, cik latviešu zemkopība ir izšķērdīga līdzekļos. Lepns par savu izklāstu J. atklāj smaidā savu ūsām ieskauto muti un izvelk pašgatavoto vīnu no somas, lai nosvinētu savu jaunatklājumu pat pirms kritikas saņemšanas. Vīna korķis lēnām tiek izslidināts no pudeles kakla. Tad pudeles saturs tiek saliets glāzēs, gluk-gluk-gluk. Telpu piepilda spirtota vīna smaka un autoru nosodošie izteikumi, ka darbs nav izdevies un tajā nav nekā jauna, tas pats vecais apraksts vien ir, tikai tāda samurgota sapņa veidā. Kuplās ūsas nolaidis uz leju, rakstnieks J. izdzer trīs glāzes pēc kārtas un apsēžas iekšēji sagrauts, bet cenšas to neizrādīt, jo klusībā cer, ka pārējo darbus varēs kritizēt vēl smagāk nekā citi – viņa.

Nākamais ir rakstnieks K., kurš sāk ar paziņojumu, ka viņa darba zemteksts ir tik viegli atklājams kā ērta dzīve uz Marsa cilvēkiem tuvāko piecu gadu laikā. Iestājas dziļa pauze un rakstniece R. ieilgušajā klusumā sadzird aiz sienas bungājamies kaimiņus, gluži kā morzas kodā tie cenšas slepeni nodot autorei ziņu. Aizgaiņājusi šo domu, viņa sajūt garu un samākslotu nopūtu, kam seko K. stāsts, kurš vēsta par sērferi un viņa mīlestību pret piesārņoto jūru, to, kā jūra viņu aprij un padara par tādu pašu atkritumu kā ik pa pāris gadiem uzpeldošās alus bundžas. Pats sev aplaudēdams, rakstnieks uzkāpj uz krēsla un stāv kā piemineklis, kuru, pēc viņa domām, nu viņam jāceļ par viņa ģenialitāti. Kolēģi, stingrie vērtētāji, viņa zemtekstu atklāj ātri – mūsdienu sabiedrība, masu kultūra un to, cik viss pēc viena mēra veidots, nav iespējas izplatīties fantāzijai un individualitātei, papildus tam visam viņam jau esot līdzīgs stāsts, tikai par vīrieti, kurš pamostas kā kukainis. Sašļucis vīrietis nokāpj no krēsla, notupstas uz grīdas, līdz izguļas uz tās pavisam. Draugi cenšas to piecelt, bet viņš tos atraida un, guļoties iepriekšieņemtajā pozā, sāk pie sevis klusi klāstīt, ka nu viņa vieta ir tuvāk pie zemes, gluži kā viņa spējas veidot padziļinātas domas stāstos. Viņa vienu metru un astoņdesmit centimetrus garais ķermenis izskatās komiski saritinājies uz grīdas, gluži kā tarakāns, kurš cenšas paslēpties no birstes kāta.

R. nodreb aukstos sviedros. Tuvojoties ciparam četri, sievietes maņas saasinās. Pēkšņi pulkstenis tikšķ neizturami skaļi. Katras sekundes sitiens atbalsojas viņas bungādiņās, asinsvados, līdz paātrina pulsu. Krūškurvis sāk cilāties aizvien straujāk un straujāk. Siekalas jānorij aizvien biežāk un biežāk. Minūšu rādītājs nosit smagi un spēcīgi, savā ritmā saceļot spalviņas uz ķermeņa, izejot caur ādu, muskuļiem un kauliem. Tik-tak-tik, tak,tik,tak – līdz kāju pirkstu galiem.

Cipars trīs jeb V. atver muti, kur nekārtīgi izvietoti tabakas nodzeltināti zobi. Šķiet, pat izrunājot katru skaņu, to pavada neliels dūmu mutulis. Pirmie vārdi, ko izsaka V., ir par to, ka pamats stāstam ir nācis no naktī nosapņota sapņa, kuru pierakstījis, kamēr atmiņa vēl svaiga, tādēļ varbūt tas izklausīsies pēc Prusta, bet, lai klausītāji nav maldināti, stāsts ir viņa paša. Staigājot pa pilsētu, viņa veidols saticis jaunu meiteni, kuras stāstītais liecinājis par neparasti saasinātām maņām, kuras sniedz viņai dāvanu – detalizēti un spilgti uztvert pasauli. Šķiroties abi vienojušies uzturēt kontaktu. Pēc gadiem V. no vēstulēm uzzina, ka pieaugot meitene izmanto savas spējas un sāk rakstīt, dažus darbus pat izdevies publicēt. Un viņai tas padodas, līdz pastiprinātā emocionalitāte un maņu darbība to ieved nemierā un tumšajā depresijā, to visu pastiprina karadarbība un viņas nespēja uztvert konstruktīvu kritiku par sarakstītajiem darbiem. Jaunā autore neiztur un dodas uz tuvāko upi – Ūzu. Piepildījusi savas kabatas ar akmeņiem, dodas tajā un noslīcinās, kur vēl mēnesi pēc nāves ūdens noskalo visus pasaules sniegtos iespaidus no viņas ķermeņa. V. iesārtiem vaigiem nobeidz savu stāstu un gaida, ko teiks biedri. Tie klusē. Telpā jūtama spriedze, jo divi iepriekšējie stāstnieki nojauš, cik nepielīdzināms V. darbs ir viņējiem, tas tiešām ir augstāk novietojams. Vien R., virtuves stūrī stāvēdama un malkodama tējas paliekas no krūzes, klusi pie sevis atceras nesen lasīto “Hamletu”, kur galvenā varoņa mīļotā Ofēlija arī noslīkst, mākslā tik skaisti atainots viņas ķermenis guļam ūdeni, ziedu ietvarā. Ironiskā nāves romantizēšana bija pielipusi kā kožļene pie kedu zoles arī R. Identifikācija ar Ofēliju un V. stāstīto bija acumirklīga. R., vienmēr cerējusi uz kādu vai to, ka pati spēs saskatīt viņā mūzu un no tā veidot ilgdzīvojošu mākslas darbu, lai viņa kļūtu nemirstīga.

V., sajutis uzvaras garšu, klusi apsēžas savā vietā, jau no stāstīšanas sārti kļuvušie vaigi kļūst vēl spilgtāk sarkani, un viņa galva sāk atgādināt ovālu tomātu. Pēkšņi visi pievēršas R. un izrauj viņu no aizceļošanas savos prāta nostūros. Trīs autori mudina meiteni turpināt ar noslēdzošo vakara daļu, viņas stāstu. Pat uz grīdas guļošais K., cerot uz radošo dievību žēlastību, saņemas, pieceļas sēdus un aicina pēdējo stāstnieci apsēsties krēslā un uzsākt savu priekšnesumu. Apsēdusies krēslā, R. pirmo reizi pa īstam aplūko apkārt esošos. Virtuves krēslainajā apgaismojumā viņa nav ievērojusi, ka trīs sanākušie biedri ir ģērbušies gandrīz identiskos zilos uzvalkos ar lielām apzeltītām pogām, kuras izkārtotas divās rindās. J. galvā uzlicis lielu naģeni ar metāla zvaigzni piespraustu pie tās. Sasēduši pie galda, veras R. tik cieši kā policisti, kuri gaida, kad varēs sākt nopratināšanu. Uz pieres izsitas sviedru lāsītes, kuras lēnām tek uz leju pa deniņiem.

Cerēdama atlikt savas uzstāšanās laiku uz pēdējo mirkli, meitene piedāvā uzvārīt vēlreiz tēju un uzsildīt pašceptos cepumus. Viesi iekrīt viņas lamatās, piebilstot, lai dara to pēc iespējas ātrāk, jo nevarot nociesties dzirdēt viņas veikumu. Noskaņas uzlabošanai tiek ieslēgts radio, kurš uzregulēts uz R. mīļāko retro staciju. Atpazinusi pirmās radio izdvestās notis, R. sāk likties, ka arī flīzes pulsē ar viņas sirds ritmu un pulksteņa tikšķēšanu. Uztraukums rada ilūziju, ka tās kā krūškurvis elpojot paceļas un nolaižas. Garo muzikālo ievadu papildina lirikas “Bela Lugosi’s dead // Undead undead undead”. R. iedvesmas dziesma, kuru atskaņo vēlos vakaros, Bauhaus “Bela Lugosi’s dead” šobrīd uzkurina nervus kā karstu dzelzi uguns. Radio saka visu skaidri, mirkļa novilcināšana neko nemainīs, tas ir tikai māns, asinis sūcošie viesi drīz kļūs nemierīgi un atkal pieprasīs stāstu. Pārvietoties kļūst aizvien grūtāk, un sāk šķist, ka no guļamistabas viņu sauc grāmatu kaudzes, kuras vienmēr bijušas kā patvērums no cilvēkiem. Ielikusi cepumus krāsnī, viņa izliekas vērojam tos caur stiklu, lai nepiededzinātu. Trīs vīrieši jau iekarsuši sāk dīdīties, celties kājās, tad atkal apsēsties, jo ir aizsākuši intensīvu diskusiju par metodēm, kā labāk rakstīt: datorā vai ar pildspalvu un papīru? Mūžīgais rakstnieku jautājums mūsu gadsimtā, kad tehnoloģijas cenšas iznīdēt tradicionālās metodes. Nepievērsusies diskusijai, viņa sāk vērot savas ekstravagantās čības ar spalvu bumbuļiem, kuras iegādājusies kārtējā bezmiega iepirkšanās tūrē interneta veikalos. Atlaižu iespaidota, nolēma riskēt un nopirkt, lai būtu svētku istabas čības, sagaidot viesus, bet tagad tās liekas par greznu un vispār ne viņas gaumē. Tāda ekstravagance viņai nepiestāv. Atskan skaļš – tinkš –, cepumi gatavi. Pret sienu atsitoties karstiem tvaikiem, arī ūdens tējai ir gatavs. Laika novilcināšana beigusies. Lēnām saliekot cepumus uz šķīvja, tad pielejot krūzēs ūdeni tējai, tie tiek pasniegti viesiem, kuri jau novilkuši uzvalkus, steidz iespēt izteikt stingrāko viedokli diskusijas noslēgšanai. Izmantojot mirkli, R. vēl paspēj pieskriet pie loga un, to atverot, izlaist visu smagi sabiezējušo gaisu naktī. Dramatiskākam iespaidam tā pretī atdod gaisā radušos miglu. Vai R. atkal rādās ilūzijas, vai tiešām virtuvē vairs nekas nav redzams? Aizdedzinājusi sveci, lai ar siltumu kliedētu miglu, maldoties tajā, viņa nonāk pie lieveņa uz dzīvojamo istabu un paklūp. Viņai šķiet, ka svece apkrīt un liesma lēnām aizsvilina dažas no viņas grāmatām. Tad jau viņas acu priekšā deg vesela kolonna. Liesmas atgādina aizdedzinātas petardes, tās šaujas uz visām pusēm. Tad pēkšņais uzliesmojums izzūd kā uz burvju mājienu, arī migla vairs nav manāma.

Nosēdusies uz grīdas, viņa pamana, ka čību pūkas apsvilušas. Pielikusi galvu pie ceļiem, meitene sāk skaļi raudāt. Un tad biedējoši skaļi smieties. Apkārtējie, nezinādami, ko darīt, klusumā sēž pie vakara centra, galda, un klusumā šaudī acu skatienus viens uz otru. Tikai R. saprot, ka raudas nav aiz bēdām par čībām vai zaudētajām grāmatām, jo kārtējā prāta ilūzija mānīja viņas redzi. Histērijas radītie smiekli ir no domas par prātā sajukšanu, kā arī prieka, ka izdevies novilcināt vēl mazliet laika. Pēc piecpadsmit minūtēm smiekli jau kļuvuši rāmāki un sabaidītie rakstnieki sāk ēst nu jau atkal atdzisušos cepumus un dzert tēju. Vēl iedomu iespaidā R. liekas, ka viss mazais dzīvoklis ir pilns dūmu un papīra deguma smakas, taču visi cenšas to ignorēt, lai nepasliktinātu situācijas stāvokli. Tikai jaunā meitene pēc pusstundas žigli pieceļas un steigšus atver logu no vēdināšanas pilnīgi atvērta loga režīmā. Izliecoties pa logu, viņa ievēro kādu melnu kumšķi virzāmies viņas virzienā. Satraukumā, ka prāts vēl rotaļājas ar viņas redzi, tiek pasaukts K. to novērtēt. K. bailēs notrīs un paziņo, ka tam acīs skatīties nedrīkstot, jo tūlīt ielekšot sejā, bet par to, kas tas ir, atbildi nedod. J. ieinteresēts paliecas ārā pa logu, tad atliecas atpakaļ un smiedamies dod savu spriedumu, ka radījums ir tikai kaķis, K. visus satraucis tikai tādēļ, ka kaķi viņu pašu ļoti biedējot. Tās esot bērnības traumas palikušās sekas, kad kāds lauku kaķis viņu pamatīgi apskādējis. Arī pārējie pasmaida par K. satraukumu un panikas celšanu kaķa dēļ. J. atkal atkorķē pudeli, lai mazinātu cilvēku saspringumu, kurš radies vakara gaitā. Tikai R. saprot, par ko K. īstenībā runā, jo piedzīvo to tagad.

Paiet stunda, līdz telpā atkal ienāk svaigs gaiss un uzvirmo vēlme dzirdēt R. stāstu. Nervozitāte atgriežas. Aizbildinājusies, ka nevar uzstāties ar sadegušām čībām un ogli nosmulētu muti, viņa veikli aizslīd uz savu istabu. Pārējie, nesaprazdami, par ko viņa runā, norausta plecus un izdzer pa simts gramiem alkohola. Nostājusies spoguļa priekšā, viņa novelk apavus, tad ieslidina kājas siltās vilnas čībās, kuras nav skaistas un greznas kā iepriekšējās, bet vismaz praktiskas, tad nemanīta pārvietojas no guļamistabas uz vannas istabu, kur kārtīgi nomazgā seju, lai gan tā nemaz nav netīra, kā tai sākumā bija licies. Kārtīgi to noslaucījusi dvielī, pēc tam piecas reizes pakarina dvieli, jo tas nevēlas tikt nolikts vietā. Apsēdusies uz vannas malas, R. sāk dziļi ieelpot un izelpot. Satraukums nemazinās. Tad ļodzīgiem soļiem sāk staigāt no viena punkta uz otru. Riņķošana viņu apreibina. Vēl pāris reizes ieelpojusi, viņa dodas ārā pie viesiem.

Sasniedzot virtuves durvis un tajās nostājoties, viņu sagaida trīs iereibuši acu pāri, kuri jau dusmīgi rājas, ka tik ilgi jāgaida nelielais stāsts no tādas mazas skuķes. Meitene cenšas neapjukt un atjoko, ka sievietēm vajadzīgs savs laiks, lai apžilbinātu vīriešus. Vēl pēdējo reizi izlīdzinājusi savas kleitas apakšu, māksliniece apsēžas, lai iesāktu stāstu. Bet, pirms tam aizdedzinājusi cigareti, dziļi no tās ievelk dūmus, atstājot uz filtra daļas nelielus sarkanus plankumus no lūpu krāsas, kuru pēdējā brīdī uzkrāsojusi vannas istabā, ar domu, ka tās spilgtums novērsīs uzmanību no sakāmā satura.

Ieturot graciozitāti, viņa pievieno mazliet flirtīgus žestus un iesāk savu stāstu: “Rakstniece R. savā mazajā virtuvītē gatavo tēju sev un saviem trīs kolēģiem, kuri savākušies savā iknedēļas radošo darbu apmaiņas vakarā, gluži kā Bokačo fantāzijās. Trīs kungi, sasēdušies ap nelielo galdu, spriež par jaunākajiem literatūras darbiem jeb konkurentu veikumiem. R. tos neuztver par konkurentiem, bet gan par savas pieredzes un pasaules skatījuma paplašinājumu, grāmatas ir viņas eksistences iemesls. Grāmatu kaudzes piepilda viņas dzīvi un telpu, kurā viņa pavada ikdienu, tās aizņem lielāko daļu dzīvokļa, tādēļ ciemiņi vienmēr tiek aicināti uzturēties virtuvē. Tējai domātais ūdens uzvārās, ar stipru svilpienu iztriecot tvaikus caur tējkannas snīpi, papildinot pieelpoto telpu ar vēl vairāk siltuma…”

virtuve

  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.