Bumba ir apaļa

Blogs Proza
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tagad es koncentrēšos spēlei, Reinis nodomāja, nolika sporta somu uz soliņa un apsēdās tai blakus. Garderobē, kā ierasts, bija piesmacis un mazliet netīrs. Šobrīd arī kluss, bet, kad sanāk sportisti, te skan nejēdzīgi joki un nepārdomāti apvainojumi. Šodien fināla spēle pilsētas volejbola čempionātā. Nav jau gluži Eiropa un tomēr – komandai katra uzvara no svara, un tā tas ir bijis vienmēr. Pie tam līdz šim finālam bija grūti aizkārpīties. Komandas pamatsastāvs ir labs, taču daži puiši komandā spēlē vairāk tāpēc, ka treneris to ir noteicis. Kā nekā – sponsorus vajag un naudīgu vīru dēli arī grib spēlēt komandā, neskaitoties uz to, ka spēlēt nebūt tik labi neprot. Tik bieži kāds cits nosaka to, kurš būs un kurš nebūs, kā būs un kā nebūs, kā sauks un kā nesauks.

– Reini, sveiks! – telpā ienāca Kaspars, komandas spicākais spēlētājs. Vasarās tieši Kaspars bija Reiņa sabiedrotais pludmales volejbolā. Puiši kopā trenējās jau no skolas gadiem un kopā ar vēl diviem skolas biedriem – Nauri un Armandu, veidoja komandas kodolu.

– Čau, – Reinis atņem sveicienu un pa vienai sāk vilkt no somas treniņdrēbes.

– Nu, ko? Jāiet uzsist bumba! – Kaspars uzmundrinoši saka.

– Jā. Man riktīgi vajag, – Reinis ķeras pie pārģērbšanās. Lai arī galvā vēl jaucas visādas domas, taču tās ir paredzēts izdauzīt ar lielu spēku un sviedriem. Nu nevar saprast, kāpēc tā sajūta ir tieši šāda? Kaut gan vēl pavisam nesen likās – būs savādāk. Šķita – tuvojas nozīmīgs un skaists notikums. Nenoliedzami, kaut kas patiešām nozīmīgs arī sestdien notika. Bet jau kādu laiku pirms tam Reinis bija sajutis diezgan nesaprotamu satraukumu un tādu kā mulsumu. Vai tas tiešām notiek ar viņu? Vai viņš spēs tikt ar galā ar saviem pienākumiem? Un visbeidzot – kas tagad notiks turpmāk?

Reiņa skrienošo domu pārtrauca treniņbiedrs.

– Šodien lielā diena! Cerams, ka mūsu lieliskais zibenszellis Juris nebūs. Nevaru izturēt viņa spēli! Kāda velna pēc mēs to darām? – Kaspars dusmīgs noburkšķ, lai arī pats labi saprot, ka Jura tēvs maksā par komandas treniņu zāli, par formām, par labu treneri un ir ļoti ticams, ka viņu nonākšana līdz fināla spēlei ir vidējais aritmētiskais starp uzņēmēja ieguldīto treniņu procesā un nekam nederīgo pamata sastāva spēlētāju – tā paša uzņēmēja dēlu.

– Ai, Kaspar, ko tur daudz! – Reinis atbild draugam, – Labi, zini, esam par to runājuši. Citu sponsoru atrast nav izdevies.

– Nu, bet nevaru saprast, nafig viņam riskēt ar savu naudu? Mēs tač’ Jura dēļ vienreiz izgāzīsimies! Vot, pazaudēsim šodien finālu, ko tad? – Kaspars dusmīgs noskalda.

– Vecīt, Jura sencis ir ne tikai naudīgs vien, bet vispār pilsētas sportam tuvu stāv. Ir diezgan loģiski, ka savu dēlu redz labākās komandas sastāvā un mēs gribam būt labākā komanda. Tad nu kopā sanāk esošā kombinācija.

– Vienalga stulbi, – atņurd Kaspars, – bet ir arī labas ziņas – nākammēnes skolas salidojums! Es domāju, ka vajadzētu aiziet. Kā nekā bišku vairāk nekā desmit gadi kopš izlaiduma. Būs reāli interesanti. Daudzi jau arī nav satikti visu šo laiku. Labi, par dažiem es zinu, kas ar viņiem, bet, piemēram, ko dara Zintis, zini? Skolā tāds teicamnieks, tāds zubrītājs bija! Diezin, kur tagad ticis? – Kaspars pamazām apģērbjas, sakārto mantas garderobes skapītī, turpina, – Es taču viņnedēļ satiku resno Ingu! Nu tāda smuka dūda tagad! Iedomājies! Skolā nemaz īsti negribējās skatīties virsū, tagad varētu ne tikai paskatīties! Jāiet, mums noteikti jāiet!

– Nu, nezinu, vai sanāks, – Reinis nav tik drošs kā Kaspars.

Taču Kaspars tik turpina savu stāstāmo: – Es dažus jau apzvanīju, Aicis noteikti būs, Zigis arī. Ingus jau diezin vai no savas Londonas atlidos, bet nu, labi, lai dara, kā zina. Kad atnāks Nauris, visu sarunāsim. Un mūsu meitenes, cik man ir zināms, arī diezgan sarosījušās. Oi, tas tik būs karsti, būs karsti!, – Kaspars acīmredzami ir sajūsmā par atgriešanos skolas aktu zālē, dauzīšanos ar puišiem, meiteņu pavedināšanu un spridzinošu ballītes noskaņojumu. Reinim, nenoliedzami, patīk doma par labu atpūtu lieliskā, brīvā kompānijā, taču šis būs grūti izkārtojams pie jaunās situācijas. Nezin, vai būtu pareizi tagad kaut kur skriet pa tusiņiem, vajadzētu vairāk būt mājās, atbalstīt, palīdzēt.

Kamēr domu virtenē atkal iejaucas Kaspara balss – Es te nācu šurp, tieši atcerējos mūsu skolas laiku grandiozo voleja spēlētāju – Pēteri Pirmo Tizlo, nu, atceries – vecmamma viņu vienmēr vadāja uz skolu un uz treniņiem. Laikam vecāku nebija, vai kā tur. Nezinu, kas tai viņa omei bija ar to volejbolu un kāpēc par visu varu vajadzēja?

– Vai tik viņa tētis nebija diezgan normāls volejbolists? Jā, vecāki viņam bija miruši, pie omes dzīvoja, – Reinis atminas.

– Nu, pieņemsim, kaut kas tāds tur bija, jā. Bet spēlēt jau viņš tā arī neiemācījās, tikai maisījās pa kājām. Bet – redz, treneris mums teica: skolas biedrs, jāiekļauj, jāņem līdzi! Cik spēles mēs viņa dēļ nepakāsām? Nekur tālu jau tagad ar Juri neesam tikuši, tas pats vien ir – treneris saka un mēs tik pieciešam, – Kasparā mazliet uzvirmo uzvaras gars un dusmas.

– Atceros, vecīt, atceros Pēteri. Un kā vēl atceros. Un tas mūsu gājiens ar meiteņu ģērbtuvi! – Reinis daudznozīmīgi nosaka.

– Jā, toč! Pēteris Pirmais tač bija apaļš kā bumba, neiederējās nemaz pie mums, un mūsu uzdevums bija to labot! – Kaspars mazliet bravūrīgi atceras tālos notikumus.

– Jā, jā, bet vai vajadzēja puspliku iegrūst meiteņu ģērbtuvē?

– Skaidrs, lai visa bilde redzama! Kā tad citādi? – Kaspars turpina, it kā tie būtu pavisam normāli notikumi.

Nevar jau arī noliegt, ka sešpadsmitgadīgiem puišiem šādi gājieni gadījās, un skolas komandas vadošajiem spēlētājiem savas komandas gods bija jāglābj. Tāpēc šie bija sadomājuši, ka jātiek vaļā no viņu varonīgā spēlētāja Pētera Pirmā Tizlā, – tā Reinis reiz spēles karstumā prasmju trūkuma dēļ viņu bija nosaucis, un vārds apaļīgajam klasesbiedram pielipa kā dadzis. Vienudien puišiem paveicās, ja tā var teikt, – Pēteris ģērbtuvē aizskrēja uz tualeti. Džeki nezaudēja ne minūti, sameta Pētera drēbes somā un somu iznesa koridorā. Tikko Pēteris iznāca no tualetes, divi lielākie klases puiši – Reinis un Kaspars, paņēma šo aiz padusēm un, pārējiem pieturot vajadzīgās durvis, cēli ienesa pārsteigto puisi pretējā ģērbtuvē – pie meitenēm. Somu ielidināja līdzi. Spiegšana, kliegšana, tālāk vairākas pārrunu kārtas – ar treneri, skolotāju, direktori, ar un bez vecākiem. “Vai tiešām tā vajadzēja darīt? Par citiem smieties nav labi! Nedari to, ko tu negribi, lai dara tev! Nekad jau tu nezini, kad tev tas nāks atpakaļ!” pamācoši norādīja katrs no viņiem. Un kas zina, vai tik stāsts par Juri tagad nav tāpēc, ka toreiz viņi šitā…?

Pēteris, protams, no volejbola komandas aizgāja. Un drīz aizgāja arī uz citu skolu. Diezin vai Kasparam un Reinim būs iespēja viņu satikt salidojumā un noskaidrot, kas pa šiem mazliet vairāk nekā desmit gadiem ir noticis ar Pēteri Pirmo Tizlo. Varbūt tāpat kā Inga – viņš kļuvis pavisam cits, un tagad puiši labprāt ar viņu aizietu iedzert krogā aliņu vai pat uzspēlētu pludmalē voleju. Bet varbūt arī nekas nav mainījies.

– Eu, vecais, ko sēņo? Ejam sildīties! Kaut kā jau mums būs jāmēģina uzvarēt ar visu Juri! Šo ar vajadzēs kādreiz pārmācīt! – Kaspars, aizsējis botas, pieceļas un aicina cīņai uz maziem un lieliem uzdevumiem.

– Nu, nu, nav jau mums vairs padsmit gadu! Neiesim jau tagad biedru izāzēt, – Reinis pamācoši atbild, – Un diezin vai no tā kāds labums mums arī būtu.

Kaspars nīgri paskatās uz Reini: – Un kādi tad tev ir citi priekšlikumi? Aiziet ar veco magnātu parunāt, pateikt, ka viņa dēls mums visu spēli novelk?

– Esmu diezgan drošs, ka viņš visu labi saprot, bet katrs jau savam bērnam grib to labāko! – Reinis nu jau mazliet nojauš par ko runā.

Draugi dodas uz zāli, gaitenī pamana Juri neveikli soļojam uz ģērbtuves pusi.

– Nu, riktīgs Pēteris! – nošņāc Kaspars.

– Neizrunājies ka nu par daudz! Man, starp citu, sestdien piedzima dēls, – Reinis ar smaidu paziņo draugam.

– Eu, vecīt, tās nu gan ir ziņas! Apsveicu! – Kaspars uzsit draugam pa plecu – Kā mazais? Kā Sintija? Visiem viss labi?

– Jā, viss labi. Mājās un tā.

– Kāds te izklausās nobijies no jaunajiem pienākumiem? – Kaspars pazobo draugu.

– Mazliet jau nesaprotu, ko man tagad darīt un ko ne. Par to salidojumu arī nezinu, kā būs.

– Nu, man gan nav pagaidām tas gods būt tēva kārtā, bet es gribu teikt, ka ir diezgan normāli, ka tu nejūties savā ādā. Vispār jau jauns un traks tu esi. Vienalga, kā tas jums tur sanāca, tagad puika ir mājās, un tev jāuzaudzina labs dēls! Un jāmāca puikam voleju noteikti!

Puiši ieiet lielajā sporta arēnā. Sajūtas varenas, noskaņojums satraucošs – sporta zāles plašums uzjundī pārliecību un vēlmi tikt pie uzvaras. Sanākuši arī daži skatītāji, pāris pretinieku komandas spēlētāji iesildās, arī Nauris un Aigars jau priekšā.

– Eu, veči! Reinim puika! Uzvarēsim spēli un laidīsim nosvinēt! – Kaspars organizē. Paņem bumbu un uzsit Reinim: – Starp citu, kā tad nosaucāt puiku? – Kaspars ieprasās.

– Sintija dikti gribēja sava vectēva vārdā. Zini kā, tuvi viņi bija, un vectēvs pirms pāris mēnešiem aizgāja, – Reinis neizklausās sajūsmināts, – Un tā nu manu dēlu sauc par Pēteri.

– Labs! – Kaspars novērtē, – Nu, tad vismaz savu otro puiku nenosauc par Juri!

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.