Miglains rits

Arī mīlestība

Blogs Proza
  • 11
  •  
  •  
  •  
  •  

Pelēks noplucis rīts – apmaldījies kaut kur pa vidu starp miegu un nomodu, starp gaismu un tumsu, starp dienu un nakti, starp lietu un sniegu, starp krāsainām kļavu lapām un ievu ziediem, starp mani un tevi. Es zinu, cik ļoti tev nepatīk rīti, īpaši šie novembra rīti, kad šķiet, saule aizmirsusi uzlēkt un plakstiņus nav vērts pacelt, jo gaišāks nekļūst. Un tomēr es zinu, ka tev jāceļas, tāpēc maigi pieglaužos tavam plecam un piespiežu galvu pie tava kakla. Tu jau trīsreiz esi atlikusi modinātāja zvanu, tāpēc, mirkli pagulējis mierā un ieklausījies tavos miegainajos sirdspukstos, es sāku pūst elpu tev matos, visādi nemierīgi grozos, līdz pārveļos tev otrā pusē un arvien uzstājīgāk lieku noprast, ka laiks tomēr celties. Tu beidzot atver acis un es, bezgala priecīgs, uzspiežu tev ātru buču un izlecu no gultas.

Kafija – bez tās tu nevari iedomāties dienas sākumu, lai arī jau sen tā vairs nesniedz agrāko prieku, jo tik daudz šī brūnā šķidruma izdzerts neskaitāmajās negulētajās naktīs mācoties un strādājot, ka dažkārt domāju – vai kafija jau neriņķo tavās vēnās? Man kafija negaršo. Es patiesībā to nevaru ciest – tikko samalta kafija smaržo tik intensīvi, ka kņudina man degunu, līdz jāšķauda, bet uzvārīta espresso kannā tā sāk ost pēc žāvētām plūmēm un darvas. Kompānijas pēc, protams, kafiju esmu dzēris – ar ļoti daudz cukura un piena varu dažus malciņus sev iemānīt. Bet labprātāk tomēr dzeru tīru ūdeni. Priecājos, ka nav sevi jāuzlādē ar visādu draņķu palīdzību, jo man atšķirībā no tevis nekur nav jāsteidzas, tāpēc vēlāk, sajūtot nogurumu, varēšu vēl nosnausties.

Ārā smidzina, apvilkuši lietus jakas, mēs dodamies rīta skrējienā. Jāsaka gan, ka vairāk tas līdzinās ātram gājienam ar dažiem ātrākiem uzrāvieniem. Tev skriešana kopš skolas laikiem nepatīk, bet man sāp mugura, tāpēc no malas droši vien izskatāmies visai ērmīgi, jo katra mūsu pora ilgojas pēc mīkstiem pēļiem, nevis traukšanās rēnajā rīta miglā. Es nelieliem solīšiem klumzāju pa priekšu, Tu tipini nedaudz iepakaļus. Laika tev nav daudz – izmetam tikai tādu nelielu līkumiņu pa apkaimi: cauri piecstāveņu pagalmiem pa sadrupušām celiņa plāksnēm aizlavierējam līdz Gregora ielai, pa to, sabrūnējušās kļavu lapas spārdot, aizrikšojam līdz Kuldīgas ielai un gar Zentas Mauriņas māju nogriežamies Zasulauka virzienā. Stacijai tuvojas vilciens un skaļi notaurējas – es palēninu gaitu un tu aizdomājusies man uzkāp uz kājas. Sāpēs iekaucos, bet tūliņ samīļojamies un jau mierīgākā solī dodamies tālāk. Ceļa gabals gar tramvaja sliedēm man patīk vislabāk, jo esam pagriezušies jau māju virzienā: nevaru vien sagaidīt, kad atkal ievelšos dīvānā.

Lai sataisītos, tev daudz laika nevajag, jo gadu gaitā esi iemanījusies ātri tikt galā ar rīta darbiem – kad esi uzlikusi vārīties kafiju, man brokastis vienmēr tiek pasniegtas pirmajam, tad pabaro uzstājīgi ņaudošo kaķi un pati arī kaut ko steigā ieknābā, ar vienu roku turot sviestmaizīti, ar otru – krāsojot skropstas. Es, jau notiesājis savu porciju, esmu atlaidies klubkrēslā un, vienu aci piemiedzis, tevi uzmanīgi vēroju. Mēģinu iztēloties, ko tu šodien darīsi, kurp dosies, ko satiksi, ar ko runāsi. Man nepatīk, ka tu kaut kur ej, jo man nepatīk palikt vienam un nepatīk, ka tu tiec kādam citam, ne man. Esmu ļoti greizsirdīgs. Un man nepatīk dalīties. Bet es tevi tik ļoti mīlu, ka dažreiz no laimes nopūšos. Tad tu smejies, bet es caur pieri uz tevi lūkojos, jo man ir mazliet neērti tapt pieķertam tādā pārmērīgā jūtelībā.

Tu esi gatava doties, un es slinki uzslejos kājās, lai pavadītu tevi līdz durvīm. Buča, buča. Tu pabužini man galvu, nosaki: „Līdz vakaram!” un aizver aiz sevis durvis. Es dodos atpakaļ uz istabu, ieritinos klubkrēslā un sāku gaidīt vakaru. Manas dienas visas ir vienādas – gulšņāju, sapņoju, uzēdu, paskatos pa logu, padzenāju bumbu, atkal atlaižos atpūsties. Domāju. Par tevi. Kā man tevis pietrūkst. Jo viens es esmu tik pazudis un apjucis. Es neko nesaprotu un nezinu, ko iesākt. Kur iet, ko darīt? Un nevienam citam es – tāds liekēdis un dīvāna deldētājs – neesmu vajadzīgs. Tikai tev. Tikai kopā mēs esam viens vesels. Es – tavs suns – un tu – mans cilvēks.

21.11.2017.

  • 11
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.