Zibens laiks

Zibens laiks

Blogs Proza
  • 46
  •  
  •  
  •  
  •  

Ir rudenīgs vakars Rīgā. Lietus dzen mani pa ielu uz priekšu, un, ieslēpjot nosalušās plaukstas kabatās, es uztraukti dodos pa kanālmalu vecpilsētas virzienā. Steidzīgi šķērsoju Kronvalda parku, jo mazliet baidos nokavēt izrādi, kuru esmu gaidījusi gadiem ilgi.

Un ar gadiem ilgi es tik tiešām domāju gadiem ilgu gaidīšanu jau no bērnības, kad biju mammas vēderā un mēs kinoteātrī skatījāmies indiešu filmas. To brīdi atceros skaidri, jo viņas puncī biju iekārtojusies diezgan ērtā pozā, un mēs, savienotas ar dievišķu nabassaiti, ieelpojām filmas kopējo atmosfēru un pielāgojām sirdspukstus mūzikas ritējumam ātrāk, lēnāk, ātrāk, ar melodiskiem pārlecieniem tuk-tururuktuk-tuk! sekojām filmas sižetam, kurā galvenais varonis Šiva radīja pasauli un kā kosmonauts, slīdot pa Visuma telpu, mēdza uzdejot.

Mamma toreiz bija ļoti jauna un gatavojās precēties ar manu tēti. Viņa mācījās par skolotāju un aizrāvās ar fotogrāfēšanu, bet tētis mācījās gleznošanu mākslas skolā. Viņi iepazinās kādā lauku zaļumballē, uz kuru viņš, ģērbies ādas jakā un tumšās džinsās, bija atbraucis ar motociklu. Viņa ar draudzenēm stāvēja pārpildītā auto placī un iebēra mutē sauju meža zemeņu. Debesīs nogranda pērkons. Cilvēki, paķerdami uz auto kapota uzliktos kāpostu pīrāgus, saleca mašīnās, bet tētis ar mammu sastinguši stāvēja viens otram pretī kā tādi sālsstabi un, sagaidījuši zibens triecienu savās krūtīs, ieskrēja mežā papardes ziedu meklēt, kas rītausmā kā lotosa zieds uzplauka manas mammas vēderā. Viņi bija kā divi magnēti, nešķirami saderīgi. Tētis mammai kāzu ceremonijā paspieda roku.

Es piedzimu ziemā. Deviņos piecpadsmit no rīta. Toreiz slimnīcas personāls neļāva tēviem uzkavēties dzemdību telpās, tāpēc tētis kā sniega vīrs gaidīja laukā aiz loga, klabināja zobus un ik pa laikam notrausa ledu no mammas mīļākajiem ziediem. Mamma, pēdējos spēkus saņēmusi, pacēla mani uz rokām un rādīja tētim caur loga stiklu, kurš no laimes iekrita kupenā un saplūda ar balto ūdens segu kā enģelis.

Pavisam drīz viņu iesauca armijā. Un kādu pusgadu viņi sarakstījās tikai ar vēstulēm, veltot viens otram visdažādākos mīļvārdiņus. Es biju sākusi rāpot, un tas bija liels notikums. Jau diezgan skaidri izrunāju tādus vārdus kā mamma, bet ne teta, tāpēc viņi nolēma satikties. Mamma iemeta ceļasomā pāris mantu un mēs aizbraucām uz dažām dienām pie tēta pāri robežai un nakšņojām viesnīcā. Tētis ar mammu visu laiku mīlējās. Viņu āda no mīlas neprāta bija uzkarsusi un saburzīta kā gultas palags. Lai viņi atcerētos mani pabarot, man nācās drusku atgādināt par sevi, sakot mamma un teta. Karstā vasaras saule bija piepildījusi viesnīcas numuriņu ar bezgaisu un tieši tādā bezgaisā, atstādami vaļā balkona durvis, spēku izsīkumā viņi iemiga.

Tikai pēc vairākiem gadiem mamma man atklāja, ka tonakt izkritu no piektā stāva balkona un mani esot atradusi kāda sieviete, kas mitinājās otrajā stāvā. Pēc sievietes sniegtās liecības, bērns esot nokritis no debesīm un pats iekritis viņas rokās. Tā esot bijusi liktens zīme (jo viņai pašai bērni nevarēja būt). Kad mana mamma, ieraudzījusi balkona durvis, atklāja manu prombūtni, viņa apgrieza kājām gaisā (pavisam burtiski) visu viesnīcu, līdz mani atrada, jo, spriežot pēc sievietes nelaimes, pati mani atdot vecākiem nemaz negrasījās. Man bija ieplēsts lūpu kaktiņš un lauzta labā kāja. Mamma nofotogrāfēja tādu bildi, kurā es guļu slimnīcas gultiņā ar nepatikā saviebtu seju un izskatos pēc pieauguša cilvēka, kurš izcieš tikko iepazītas sāpes. Toreiz man bija viens gads un pāris mēneši. Tonakt esot bijis negants zibens.

Pusaudžu gados daudz domāju par šo kritienu. Vecmamma mani dēvēja par enģeli, jo kurš normāls bērns spēj izdzīvot pēc tāda lidojuma? Es arī nevarēju atbildēt uz šo jautājumu. Jautājumu bija daudz, bet atbilžu nebija. Vecmamma centās mani pārliecināt, ka Dieviņš esot iecerējis caur mani veikt lielu uzdevumu. Bet kādu? Var jau būt, es pasmaidīju un pielipu no maiguma un neziņas pie vecmammas halāta kā dadzis. Bija sajūta, ka mani sagaida kas liels un varens, es to jutu un nojautu, un tieši nākotnes nojautas bija man zibensnaktī pasniegtā dāvana.

Man vajadzēja satikt Dievu, lai parunātos. Un tā runāja, ka Šiva esot viena no viņa daudzajām izpausmēm. Es biju nolēmusi viņu satikt. Šovakar Šiva uzstājās Rīgā.

Lietus mākoņi atkāpās, un debesis kļuva caurspīdīgi zilas.

eilas debesis

  • 46
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.