Domas par Latviju

Blogs
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  

Šorīt domas par Latviju. 18. novembris ir ciparu kombinācija, kas ietver tik daudz smeldzes un lepnuma vienlaikus. Tik maza, mazītiņa uz kartes, varena ļaužu mutēs. Kur nu vēl tagad, kad partija partijai, cita citai astēs iekampušās, tik griežas un slavē sevi. Mīļie, Eiropa bez mums iztiks. Krievija un Ķīna, ASV arī. Bruņoties, lai pastāvētu, tas gan, tas nozīmē eiropeiskiem būt. Eiropa nenozīmē noliegt vērtības – tīru svētību, pašpaļāvību un gara spēku, tieši pretēji –, turoties pie pasargātā, pie kultūras mantojuma, tradīcijām, var rasties jaunais. Nevar izķepuroties, uz jaunām idejām vien atspērušies.

Kamēr reāli politiķis berzē rokas – nu tik esmu zirgā, garīgi nonāvēju citus – pasauli skar nelaime nelaimes galā. Milzīgā iebraucēju plūsma rāda, kuriem jāmācās jauni tikumi, jo vecie neder. Neatkarīgi, kur un kas esi, jārespektē cilvēka brīvā griba, neatkarīgi no tā, esi vienas vai citas zemes izauklēts. Var jau būt, ka saule vieniem karsē savādāk un nabadzības kurpe spiež drausmīgāk. Daudziem tāda ir reālā dzīve – kurpju vairs nav un sāpes pieņemas spēkā.

Tomēr suņi, govis, cūkas un cilvēki no knišļiem atgaiņājas atšķirīgi: vieni vēdina vēdekli, citi – asti, vēl kāds ar kāju cenšas odus nosist. Ja tā padomā, potes ir vien īslaicīgs glābiņš pret reālu badu. Maize veikalu plauktos laba, ūdens akās atjaunojas, un vēlēšanas kā krūzīte – nepiespļauta un vēl tukša. Es nespēju nedomāt par tiem, kuri jūrā metās, sadega un joprojām karstumā un ugunī sadeg, noslāpst dūmos, mēs līdzās pārdzīvojam savus mežus. varbūt patosīgi izklausās, bet godāju cilvēkus, kuri dzēš un dzēš, kamēr citi pa dzīviem labības laukiem indes mētā. Indētāji meklē naudu, palīdz cīņā pret badu… patiesi?

Nekas nav tikai balts vai melns, bet es godāju gudrus un sakarīgus cilvēkus. Tādus, kuri neskraida pa partiju listēm un neklārē man, ka ir labs vai slikts ļaunums. Vārdu plūdi nespēj ne pabarot, ne izdziedēt, ne ko novērst. Idejas ir tikai jauni zibeņi un pērkoni, kas atnes vai neatnes lietu. Cik dāsnu? Riekšavu ozolam, spaini graudam vai vaļā slūžas negatīvismam? Latvietis ir visos kontinentos, latvietis strādā, lamājas, dzied, dejo, dzen otru stāvus zemē, dod, vajag, vajag naudu, infokaru, varu, mainīt Satversmi, vajag izārdīt visu līdz pamatiem un atgriezties tajā vietā, kur visi vienlīdzīgi – rases, dzimumi, izglītība, kultūras līmenis, sadalīt katram uz galviņas un izčurāt vienreiz lietojamā podā ar vienreizēju, unikālu un falšu zelta maliņu.

Tik maza teritorija, tik lielas un gudras galvas, ka aizmirstas, esam knapi pārdesmit gadus vaļā no stagnācijas, atbrīvojuši zemi no varmākām, reāliem ļaundariem, palikuši mazāk vai vairāk lojālie, stukači maisos un sirdīs, viedie vaļā no pazemojumiem. Meklējam saknes un laužam galotnes. Nav lielāks vai mazāks ļaunums, ir ļaunums, kas pamazām iezogas caur ultra gudrām runām, spekulācijām par izglītošanos aiz okeāniem, Laimes lāci kā bonbongu aiz vaiga, pakaišu vietā lopiņiem izbārstot modernu manierīgumu. Indes, ķīmija, naids. Paēduši, nepaēduši, nozākājuši, apspļaudījuši, par ko? Pret valsts pastāvēšanu paši saviem sašķeltajiem tautas locekļiem. Kājas tur, galvas šeit un citur…

Ne Amerikas lielā galva, ne Krievijas galva mums neder, abas ir tik lielu nāciju – lielvalodu – zemes, Latvijas sakopšanai šobrīd nestrādātu ne viens, ne otrs modelis. Reģioni ir sīkas kniepadatgalviņas reālajā pasaules kontinentā. Mūsu unikalitāte ir vēl saglābjamā daba, vēsture, intelekts un mediķu gudrās galvas. Sakārtot tautas veselību ar pašu radītajām zālēm un ienest katrā mājā ziepju trauciņu. Vajadzību ir milzums, taču tik lepni dzīvojam ar dzīvo koku miesu. Pēc ugunsgrēkiem būs jaunas ķibeles, kukaiņi un putni paklīduši, vietā kas cits, kas nebijis. Es domāju, valstsvīriem un sievām ir jārada plāns valsts eko atdzimšanai. Tas nav kādas partijas uzdevums vai plāns. Tas ir pamats, uz kā jānotiek nākotnei. Visas nejēdzības sākas galvā. Tik ekoloģiski netīru katastrofu galvās, kāda ir šobrīd pirms vēlēšanām, neatceros.

Padomju laika ekoloģiskums ir nieks pret ļaužu barbarisko un nekaunīgo mīcīšanu. Mums ir un paliks nacionāla valsts, lai mēs varētu sarunāties ar lielajiem, daudz spēcīgākiem citu valsts rumpjiem. Latvijā tik radikāli iegraužas ideoloģiskie tārpi, tie izurbjas caur partiju smilšu kastēm, draudzīgi spēlējas un apmētājas smiltiņām, tad ievelk elpu, ķeras klāt ar jaunu sparu, sajaukumā ar kakām patrāpās pa vidu iemīcītie latvieši… 62%. Tik mēs esam. Katra partija – pa gabalam no uzķepinātās tortes, draugiem, naudas devējiem, blatņikiem, bet visiem nesanāks. Liela galva prasa daudz tortes un siļķu astes arī neēdīs. Ja tu esi bagāts, pabaro līdzcilvēku, bet nepadari visus vienādus, politiķi. Mums ir Dziesmusvētki. Mums ir uzņēmēji. Beigu galā, mums ir vēl sava zeme, baznīca, skolas. Mums ir austrumpusē mazas saliņas, kur latvieši saglabā latviskumu, bet tā vairs nav tauta. Rietumos izklīstam, dienvidu zemēs iedzīvojamies, redzam Eiropas daudz cietušo, skaisto seju. Latvija ir jauna, simts gadi ir nieks tik daiļai pasaules vietai, kāda ir Latvija.

Šorīt domāju, cik daudziem gribas to skaisto, tīro un patieso Latviju. Man tāda Latvija ir – tik nenoārdīsim to ar pakalpību un ķērkšanu. Mēs vēl ilgi nebūsim Vecās Eiropas zeme, jo esam jauna valsts, bet esam brīva un demokrātiska zeme. Es ļoti vēlētos, lai mēs visi vienotos kopīgā lūgšanā – tāda vienotība reiz ir bijusi. Augustā, mēnesī, kas salauza tautu, mēnesī, kas uzcēla tautu no pīšļiem. Lūgsim visā pasaulē, lai mēs esam tik stipri vietā, ko mīlam un sargājam no ikviena ienaidnieka, ikvienas ļaunuma izpausmes. Varbūt 23. augustā…

  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.