Brexit autobuss

Breksita autobusi Latvijā

Blogs Politika
  • 36
  •  
  •  
  •  
  •  

Reti kurš nebūs redzējis attēlus ar sarkanajiem autobusiem, kuri pirms Breksita (Brexit) referenduma brauca pa visu Lielbritāniju un suģestēja vēlētājiem, ka pietiek vien nobalsot par izstāšanos no Eiropas savienības kā tūliņ pat, kā uz burvju mājiena, sakārtosies veselības apkope valstī. Politiķi, kuri aktīvi aģitēja par izstāšanos, aizgūtnēm stāstīja vēlētājiem, cik bezjēdzīgi ir sūtīt minētos 350 miljonus uz Briseli. Viņi referenduma pozitīva iznākuma gadījumā šo naudu tūliņ pat ieguldīšot veselības aprūpē. Ne mazums vēlētāju noticēja tukšajiem solījumiem un referenduma iznākums visiem ir zināms. Nepagāja ne pāris dienas pēc balsojuma, kad N. Farāžs televīzijā skaidri pateica, ka nē, šie 350 miljoni veselības sistēmā ieguldīti netiks vis. Viņš esot vai nu pārprasts, vai kāda cita neraža gadījusies ar tiem vēlētājiem.

Pie mums sarkani autobusi nebraukā, teiksiet? Nebraukā gan, bet politiķu, kuri vēlētāju neizpratni par daudziem jautājumiem un viņu vēlmi mūsdienu sarežģītajā pasaulē saņemt vienkāršas atbildes izmanto savtīgiem mērķiem, netrūkst arī pie mums. Kuri no mūsu vairāksolītājiem un sabiedrības tracinātājiem speciāli stāsta nepatiesību vai vismaz puspatiesību un kuri arī paši neorientējās situācijā – to izvērtēt neņemos. Bet Saeimā nevajadzētu nonākt ne aukstasinīgiem meļiem, ne nezinīšiem. Nav droši uzticēt atbildību par valsti šādiem cilvēkiem.

Tik tālu it kā būtu skaidrs, bet kā saprast, kuri ir tie visnevēlamākie kandidāti, par kuriem savu balsi atdot nevajag. Ņemot talkā veselo saprātu, šos cilvēkus nemaz nav tik grūti izskaitļot. Jāpavēro, piemēram, kā viņi piedāvā atrisināt sarežģītus, sabiedrībai būtiskus jautājumus. Reti kurš valstiski svarīgs jautājums ir viennozīmīgs un katram uzreiz saprotams. Pieņemtajiem likumiem un lēmumiem ir tālejošas sekas, viņi ietekmē dažādas nozares un dažādu grupu intereses. Ir rūpīgi jāizsver visi par un pret, pirms pieņemt galējo lēmumu. Tādu jautājumu, kurus varētu atrisināt vienkārši ar esošā noārdīšanu un solījumiem uz drupām uzcelt jaunu un skaistu pasauli, nav. Vēlākais, kopš valsts apvērsuma Krievijā 1917. gadā tas tā kā būtu jāsaprot katram, un nevajadzētu kāpt atkal uz tiem pašiem grābekļiem.

Lai paskaidrotu, kādā veidā sabiedrību interesējoši jautājumi tiek sagrozīti līdz nepazīšanai, kamēr neviens īsti vairs neko nesaprot, paņemšu vienu no šādiem tematiem – migrantu krīzi. Tādā ziņā pateicīgs jautājums, jo to daudzi groza un izloka pēc vajadzības un politiskās konjunktūras. Bet kā tad ir īstenībā? Visus aspektus vienā rakstā iztirzāt nav iespējams, tāpēc izvēlēšos dažus naratīvus, kuri tādā vai citādā veidā sastopami gan politiķu izteikumos, gan privātās sarunās un ierakstos soctīklos.

Viens no galvenajiem pārmetumiem ir tas, ka Eiropas savienība nesargājot savu ārējo robežu un laižot iekšā katru. Vēl vairāk – ES vadība to vien gribot, kā piedzīt Eiropu pilnu ar migrantiem. Praktiski nekur neesmu redzējusi godīgu izskaidrojumu, kā īsti ir ar Savienības ārējo robežu. Ne viens vien būs pārsteigts uzzinot, ka ES nemaz nevar apsargāt savu ārējo robežu – tās dalībvalstis pašas sargā katra savu robežu. Frontex nav nekas cits kā sava veida tehniskā kontrole robežai, kurai pat īsta robežapsardzības personāla nav. Ir bijuši vairāki mēģinājumi vienoties par kopēju robežapsardzi. Bet tie nekad nav vainagojušies ar panākumiem – katrai valstij ir savi priekšstati par robežas apsargāšanu, un daudzas nav gatavas atteikties no savas suverenitātes attiecībā uz to. Tikko galotņu tikšanās reizē Austrijas Zalcburgā arī Ungārijas prezidents V. Orbāns skaidri un gaiši pateica, ka Ungārijas robežu sargās tikai Ungārija pati un neviens cits. Ja Ungārija izlaiž migrantus cauri savai robežai un pavada viņu autobusus līdz robežai ar Austriju, kā tas bija 2015. gadā, tad neviens tur neko nevar izdarīt – tā ir suverēna Ungārijas teritorija, pār kuru noteikšanas nav ne Merkelei, ne Junkeram, ne arī kādam citam. Šobrīd Ungārija savu robežu apsargā labi un caur Ungāriju migranti vairāk neierodas Vācijā.

Bēgļu nometne Grieķijā
Bēgļu nometne Grieķijā

Pavisam cita situācija ir Grieķijā – neskaitāmas mazas salas un gara jūras robeža. Grieķija vienmēr ir bijusi finansiāli ne pārāk stipra valsts, bet kārtīga robežapsardze maksā brangu naudu. Savukārt Turcija attiecībā uz robežapsardzi neskopojās – tai ir spēcīgi robežapsardzes spēki un Turcija savu robežu jau izsenis sargāja ļoti labi. Tik labi, ka grieķi nolēma netērēties un nepūlēties – cauri Turcijas robežai ir ļoti grūti, pat neiespējami izkļūt, tāpēc nav vajadzības vēl grieķiem arī noņemties ar robežu apsardzi. Tas darbojās ļoti labi gadu desmitus, līdz 2015. gadā turkiem radās doma paprasīt naudu Eiropas savienībai par tās robežas sargāšanu. Kad ES politiķi īsti maksāt negribēja, tad turki palaida grožus vaļīgāk. Nebija ilgi jāgaida, kad Eiropā ieradās vai miljons migrantu un Vācijas kanclere tūlīt pat devās uz Turciju, lai vienotos ar R. Erdoganu par robežas apsardzi. Vienošanās tika panākta, Eiropa tagad maksā Turcijai prāvu summu un turki atkal cītīgi sargā savu robežu. Tiesa, tie migranti, kuri jau bija ieradušies Eiropā, te arī palika.

Gribētos īpaši uzsvērt, ka mēs esam atkarīgi no tā, ko dara mūsu kaimiņi. Angela Merkele to saprot un attiecīgi rīkojas. Lai gan liela sabiedrības daļa nez kāpēc ir iedomājusies, ka Vācijas kanclerei pietiek pavicināt ar roku un viss tūliņ notiek pēc viņas prāta. Tā nav. Arī viņai ir jārēķinās ar autokrātu Redžepu Erdoganu, jārūpējas par to, lai Turcija ievērotu noslēgtos līgumus. Savādāk 2015. gada krīze var atkārtoties, kā nekā Turcijā šobrīd atrodas ap 3 miljoniem migrantu.

Pateicoties 2015. gada krīzei vismaz pārējo ES valstu vadītāji ir beidzot sapratuši, ka tomēr ir jādomā par kopēju robežapsardzību un šobrīd ir vismaz izdevies vienoties par Frontex personāla palielināšanu par 3000 darbiniekiem, kuri sargās jūras robežu. Pamatā šis kontingents, saprotams, darbosies Vidusjūrā un Melnajā jūrā. Tas ir labi, ka valstīm izdevies par to vienoties, bet darāmā vēl daudz.

Starp citu, arī tam, ka 2015. gadā Eiropā ieradās tik daudz migrantu no Ziemeļāfrikas valstīm, iemesls nav Merkeles vai Junkera īpašā vēlēšanās pēc migrantu nekontrolēta pieplūduma, bet gan izmaiņas Turcijas ārpolitikā. Erdogans uzbūvēja lielu un skaistu lidostu un vēlējās, lai Turcija kļūst par nozīmīgu reģiona transporta centru. Kā to sasniegt? Piemēram, uzsākot tiešos reisus ar Ziemeļāfrikas valstīm. Lai mudinātu afrikāņus lidot uz Turciju, Erdogans ieviesa bezvīzu režīmu ar šīm valstīm. Tas izskaidro, kāpēc cilvēki pēkšņi sāka aktīvi izmantot šo ceļu, lai nokļūtu Eiropā. 250 eiro par lidojumu uz Stambulu ir daudz drošāk un lētāk nekā doties ar laivu pāri Vidusjūrai. Ja vēl iebraukšanai Turcijā vīza vairs nav vajadzīga un turki samērā viegli ļauj šķērsot robežu ar Grieķiju, tad ceļš uz Eiropu veidojas daudz vieglāks. Starp citu, Serbija ir ieviesusi bezvīzu režīmu ar Irānu, kas nokļūšanu Eiropā padarīja daudz vienkāršāku arī šīs valsts pilsoņiem.

Migrācijas galamērķis Vācija
Migrācijas galamērķis Vācija. Foto: Marco Verch

Īsi vēlos pieskarties arī pārmetumiem Merkelei, ka viņa 2015. gadā ielaida migrantu tūkstošus Vācijā. Atkal cilvēki uzskata, ka tā bija vienkārši Vācijas kancleres iedoma un viss. Tā nav. Tie cilvēki jau atradās pie Vācijas robežas un nekur atpakaļ viņus nosūtīt nemaz nebija iespējams. Protams, ka pastāv Dublinas vienošanās, pēc kuras migrantiem pienācās atgriezties pirmā kontakta valstī, piemēram, Ungārijā. Bet es jau iepriekš rakstīju, ka ungāri pavadīja migrantu autobusus līdz savas valsts robežai un bija priecīgi, kad viņi to šķērsoja Austrijas virzienā. Arī Austrija netraucēja doties viņiem uz Vāciju. Tās visas ir Šengenas līguma valstis, robežkontroles kā tādas starp viņām nebija. Cilvēki fiziski atradās Vācijā un reālu iespēju nosūtīt viņus atpakaļ uz to pašu Ungāriju nebija – tam būtu nepieciešama Ungārijas gatavība viņus pieņemt. Ja Ungārija, Austrija vai Itālija viņus nepieņem un atrunājas, sakot, ka nezin, vai tieši viņi bija pirmā kontakta valsts, reģistrēts šis cilvēks pie mums nav, utt., tad Vācijas kanclerei nekādu iespēju viņus iesūtīt šo valstu teritorijā nav. Migranti paši jau arī nemaz negrasījās doties prom no Vācijas. Tā nu liela daļa no viņiem vēl joprojām atrodas tajā pašā Vācijā. Lai arī no migrantiem tikai kādiem 5 – 10 % tiek piešķirts bēgļa statuss, liela daļa no pārējiem migrantiem turpina uzturēties Eiropas valstīs. Vācijā puse no noraidītajiem patvēruma meklētājiem iesniedz tiesā pieprasījumu par atteikuma pārskatīšanu. Kas nozīmē, ka viņi vēl uz vairākiem gadiem var uzturēties Vācijā un saņemt pabalstus, kamēr pārslogotās tiesas viņu iesniegumus izskatīs. Pat tie, par kuriem ir tiesas spriedums, ka patvērums viņiem nepienākas, turpina uzturēties Eiropā, jo fiziski viņus deportēt atpakaļ nav iespējams. Izcelsmes valsts, pat ja izdodas noskaidrot, kura tā ir, bieži atsakās pieņemt atpakaļ savus pilsoņus. Savukārt Sīrijas diktators Basars Asāds tikko ir paziņojis vēl velnišķīgākus plānus – saskaņā ar tiem visi, kuri ir aizbēguši no Sīrijas, zaudēs šīs valsts pilsonību un arī īpašumus tajā. Tas nozīmē, ka viņus nosūtīt uz Sīriju pat pēc kara beigām nebūs iespējams.

Šeit pieminēju tikai dažus migrācijas krīzes aspektus, lai parādītu, cik sarežģīts ir šis jautājums. Par medaļas otru pusi, interešu grupām, kura cenšas iežēlināt sabiedrību, piemēram, runājot nevis par migrantiem, bet gan par bēgļiem vai pat palīdzot viņiem nonākt Eiropā, tādējādi pelnot naudu, vai iestādēm, kuru personāla darbavietas ir atkarīgas no migrantu pieplūduma, es pat nesākšu runāt – arī šeit atradīsies daudz neviennozīmīgu aspektu. Politiķiem ir jāspēj atrast kompromisu starp visām ieinteresētajām pusēm. Tas nav nedz viegli, nedz ātri izdarāms – jāņem vērā iekšpolitiskie aspekti, jāsadarbojas ar (arī neērtiem) kaimiņiem, jāierobežo personīgi ieinteresēto grupu aktivitātes un kriminālas darbības. Tikai politiķi, kuri izprot situācijas daudzos aspektus, spēs to kontrolēt. Te nepietiks ar spēju uzkrāsot uz autobusiem skaļus saukļus. Vēlētājs tiek aicināts vērīgi atsijāt graudus no pelavām, lai vienu rītu nepamostos pie sasistas siles, ja valsti būs uzticējis mutes bajāriem un nevis darītājiem.

Foto: news.sky.com
  • 36
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

2 thoughts on “Breksita autobusi Latvijā

  1. Brexit costing Britain £500m a week and rising, says report.

    Brexit is already costing the public purse £500m a week, new research has found – a stark contrast to the £350m “dividend” promised by the Leave campaign. The Centre for European Reform’s analysis also suggests that the government’s austerity drive would be on the way to completion had Britain voted to stay in the European Union.

    It shows that the UK economy is already 2.5% smaller than it would have been had Remain won the referendum. Public finances have been dented by £26bn a year, more than half of the defence budget. This translates to a penalty of £500m a week, a figure that is growing.

    https://www.theguardian.com/politics/2018/sep/29/britain-bill-brexit-hits-500-million-pounds-a-week

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.