kapi

Ar maģiju atklāt realitāti

Blogs Impulsi
  • 18
  •  
  •  
  •  
  •  

Meksikā ilgu laiku dzīvojošā kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa darbi „Pulkvedim neviens neraksta” (1957) un „Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu” (1972) tapuši ar 15 gadu starplaiku, līdz ar to raksturo dažādus viņa daiļrades posmus. Šajā esejā aplūkošu, kas abiem stāstiem kopīgs un kas atšķirīgs.

G. G. Markesam raksturīgā maģiskā reālisma izpausmes, kas jo spilgti saskatāmas vēlāk tapušajā stāstā par Erēndiru, tikpat kā nav manāmas garstāstā „Pulkvedim neviens neraksta”. Iespējams, tas skaidrojams ar rakstnieka dzīvesstāstu: viņš bijis žurnālists, bet „Pulkvedim neviens neraksta” ir viens no G. G. Markesa agrīnajiem darbiem. Domāju, ka, rakstot šo literāro darbu, rakstnieku vēl stingri tur grožos viņa žurnālista profesija, kas tomēr prasa pieturēties pie realitātes. Tajā pašā laikā nevar neņemt vērā citu būtisku G. G. Markesa radošās biogrāfijas faktu: jo sevišķi viņa lēmumu pievērsties rakstniecībai jau agrā jaunībā iespaidoja Franča Kafkas stāsts „Pārvērtības”, kurā galvenais varonis pārvēršas par kukaini 1. Tikai četrus gadus pēc „Pulkvedim neviens neraksta” izdošanas G. G. Markess uzraksta stāstu „Zudušo laiku jūra”, un šajā darbā maģiskā reālisma „dīvainību” jau ir daudz vairāk.

Kā norādījis cits maģiskā reālisma pārstāvis Salmans Rušdi, „reālisma likumi nav pietiekami, lai aprakstītu pasauli”. Viņaprāt, mūsdienās jebkuram, kas kaut reizi paskatījies ārā pa logu, ir skaidrs, ka „realitāte jau sen vairs nav reālistiska”. Tāpēc ar maģiskajiem elementiem tiek panākta „realitātes intensifikācija”, jo „reālisms ir projekts, nevis metode”. 2

Tāpēc bez maģisma, piemēram, cilvēku ticības brīnumiem, neiztiek arī reālistiskā garā ieturētais „Pulkvedim neviens neraksta”, kurā izskan, ka „virves dejotāji ēd kaķus, lai pašiem būtu lunkanāki kauli” 3. Ar šo ticību maģiskajam G. G. Markess, iespējams, gribējis raksturot cilvēku aklo ticību mītiem un stereotipiem reālajā dzīvē.

Pieļauju, ka, neraugoties uz žurnālistiem pieprasīto objektivitāti, savās preses pārstāvja gaitās G. G. Markess bija saskāries ar situācijām vai sabiedrības attīstības tendencēm, kuru aprakstīšanai ar reālismu nav pieticis. Ar darba metodēm, kas piešķirtas žurnālistiem, piemēram, nav iespējams visā „krāšņumā” atspoguļot to milzīgo, pat it kā neloģisko liekulību, kas redzama dažu (?) sabiedrības pārstāvju vārdos un darbos. Savukārt, parādot vecmāmiņu, kas pārdod savas mazmeitas nevainību, tajā pašā laikā pieprasot cieņu pret tiklību 4, liekulību var parādīt ļoti uzskatāmi.

Tā maģiskais reālisms kļūst par efektīvu līdzekli, kā kaut ko pateikt par mūsu nemaģisko, ikdienišķo realitāti.

Arī mūsdienu Latvijas žurnālistiem ir tikpat kā neiespējami objektīvi izskaidrot, kāpēc vēlētāji labprātīgi atdod savas balsis par tiem, par kuru negodīgumu vairs nevajadzētu šaubīties, vai to, kāpēc sievietes nepamet savus varmācīgos vīrus. Varbūt šie vēlētāji un šīs sievietes ir kādas maģijas varā, kas liek viņiem atkal un atkal padoties varmākam? Tāpat kā Erēndira, kas ļauj vecmāmiņai sevi izmantot arvien vairāk un vairāk, kamēr pat tiek piesieta ar suņu ķēdi pie gultas.

Ar maģiskā reālisma palīdzību uzskatāmi var parādīt arī reklāmas milzīgo ietekmi. Kāpēc vīriešu rindas stāv pie Erēndiras telts, kamēr meitu mājas ir tukšas? 4 Vai Erēndiras tiklības dēļ? Vai arī tāpēc, ka vecmāmuļa lieliski mācējusi izveidot šo biznesu un radīt mārketingu „produktam”, vispirms izmantojot pasta vedēju kā reklamētāju, pēc tam telti apkarinot ar saukļiem, kamēr galu galā pati rinda kļūst par reklāmu?

Maģiskā reālisma literatūrā ir tipiski, ka dīvainās un maģiskās lietās daiļdarbos darbojošās personas pārsteidz jūtami mazāk, nekā tas liktos nepieciešams 5. Arī ikdienas dzīvē Latvijā ir līdzīgi. Jo reti kurš brīnās, ka atkal ievēlēts negodprātīgs mērs vai kaimiņienei kārtējo reizi uzsista zila acs. Vai ka tiesnese sakās nezinām, kāpēc ar savu klātienes sarunu biedru „sarunājas”, rakstot frāzes uz papīra.

Pievēršoties citām G. G. Markesa darbu detaļām, jāatzīmē, ka atšķirībā no stāsta par Erēndiru garstāstā par pulkvedi arī daudz skaidrāk nolasāms politiskais fons: kaut netiek gari un plaši skaidrots, kādas politiskās problēmas valda, G. G. Markess dod gana daudz mājienu par totalitāru un vardarbīgu režīmu, sākot jau ar to, ka, pieminot kādas gaidāmas bēres, tiek norādīts, ka „tā ir pirmā dabiskā nāve daudzu pēdējo gadu laikā” 6.

Neraugoties uz maģiskā reālisma atšķirīgo īpatsvaru un atšķirībām laikmeta ainas iezīmēšanā, abos apceramajos darbos ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Gan reālismā, gan maģiskajā reālismā G. G. Markess izpaužas kā izcils narators – stāstnieks. G. G. Markess vienlaikus gan neizdabā lasītājam, piedāvājot vieglu lasāmvielu, gan tomēr cenšas piesaistīt viņa uzmanību. Tam kalpo it kā vienkārši paņēmieni, kuri tajā pašā laikā paradoksālā kārtā nebanalizē G. G. Markesa daiļdarbus. Vienu no šiem paņēmieniem varētu nosaukt par dozēto informāciju.

Proti, G. G. Markess pasniedz lasītājam interesantas informācijas drumslu, nesniedzot pilnu ainu un neatbildot uz „sakrālajiem” žurnālisma jautājumiem, kurš, kad, kur, ko un kāpēc. Savā daiļradē viņš var atpūsties no žurnālistiem pieprasītās objektivitātes. Tā jau iepriekš citētais teikums par to, ka dabiska nāve attiecīgajā vietā ir retums, liek lasītājam „saausīties”, domās pavaicāt „kāpēc?” un lasīt stāstu tālāk, cerot rast atbildi uz šo jautājumu. Tālāk sniegtā informācija – par pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, par to, ka pastāv nelegāla literatūra, par kuras izplatīšanu var nogalināt, par cenzūru avīzēs, par komandantstundu – ļauj saprast, kāpēc nāves gadījumi nav dabiski.

Stāstā par Erēndiru viens no dozētās informācijas piemēriem savukārt ir Ulisa teiktais, ka viņa tēva tirgotie apelsīni katrs maksā 50 000 peso 7. Tikai krietni vēlāk lasītājs uzzina, kāpēc tie tik dārgi.

Jāiebilst, ka šajā stāstā narators G. G. Markess veikli ievelk stāstījumā jau ar pirmo teikumu, kurā liek saprast, ka „sāksies nedienu viesulis” 8.

Tāpat lasītāja interesei neļauj atslābt arī tekstā ietvertie it kā neloģismi, kuri tā pa īstam varbūt pat vēlāk netiek izskaidroti: lasītājam pašam jāizsecina, kas ar to domāts. Piemēram, pulkveža sieva liek pajautāt ārstam „vai šinī mājā kāds viņu būtu applaucējis ar verdošu ūdeni!” 9 . Sievas teiktais šķiet absolūti bezsakarīgs, un lasītājs spiests domāt: vai tas būtu mājiens ārstam, ka viņš pārāk sen nav apmeklējis attiecīgo namu. Vēl dīvaināk šķiet tas, ka pulkvedis arī ārstam nodod sievas teikto. Jau vēlāk, kad ārsts atnes kādu nelegālu informāciju, lasītājs min: vai šis teikums par verdošo ūdeni bija kāda slepena parole.

Savukārt stāstā par Erēndiru, kā jau iepriekš minēts, maģiskā reālisma ir vairāk, tāpēc tajā dažbrīd meklēt loģiku, lai saprastu, kāpēc, piemēram, mākslīgās puķes smaržo, varbūt pat ir lieki 8.

Ik pa brīdim lasītājam tiek piedāvāts sižeta pavērsiens. Piemēram, stāstā par Erēndiru pēkšņi ierodas Uliss, tad parādās misionāri – ik pa brīdim tiek dota cerība, ka kaut kas Erēndiras dzīvē mainīsies. Dažbrīd gan G. G. Markess lasītāju piemuļķo. Piemēram, darbā „Pulkvedim neviens neraksta”, kad pulkveža sievas nav mājas īsu brīdi pirms komandantstundas, šķiet, ka sāksies vēl lielākas nepatikšanas. Tomēr tās nesākas, jo sieva pārrodas 10.

Tāpat G. G. Markesa daiļradi caurvij ironisms. Kad pulkvedis ieminas, ka izskatās pēc papagaiļa, sieva nodomā, ka gluži tā viss nav, kas ļauj secināt, ka zināma līdzība ar papagaili pulkvedim tomēr ir.

Tāpat saskatāms melnais humors, piemēram, aprakstot, ka mirušais, kura bērēs ierodas pulkvedis, „izskatījās tikpat samulsis kā pulkvedis pats” 10.

G. G. Markesa rakstības stils it kā raisa smieklus nevietā. Kā komiska vērtējama aina, kurā bēru gājienu pārtrauc alkalds, kurš no policijas kazarmu balkona uzsauc: „Kur jūs velkaties ar mironi?” 11. Taču ar šo traģikomisko ainu G. G. Markess raksturo politisko situāciju attiecīgajā teritorijā: pulcēšanās brīvības ierobežojumi ir tik absolūti, ka jau attiecas pat uz bērēm.

Jo sevišķu ekspresiju rada melnā humora konfrontācija ar skarbo dzīves patiesību. Kad sieva norāda pulkvedim, ka no viņa pāri palikuši tikai kauli un pulkvedis pazobojas, ka pārdos sevi klarnešu fabrikai, seko patiesība: pulkvedi pie dzīvības uztur tikai cerības saņemt vēstuli par piešķirto pensiju, viņa pēdējie spēki ir izsīkuši 12.

G. G. Markess abos apskatāmajos darbos arī izpaužas kā izcils paradoksu meistars. Piemēram, pulkveža sieva ir tik sīciņa, ka gultā šķiet tukša vieta, taču dienā viņa ar savu klātbūtni it kā pārpludina visu māju 13. Vai: abi sirmgalvji pārtiek no gailim nočieptas kukurūzas, bet spriež, ka nekā jaukāka par dzīvi neviens nav izgudrojis 14. Humoristiskā noskaņa ļauj šo veco ļaužu postu izjust jo sevišķi spēcīgi.

Rakstnieks arī apliecina savu spēju spilgti aprakstīt savu varoņu dzīvi visos tās sīkumos, tādējādi radot spilgtus tēlus. Tā garstāstā „Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoņu dzīvē valdošais vecuma un nabadzības posts ir aprakstīts daudzās raksturojošās detaļās. Lasot ainu par to, kā pulkveža sieva sakārto matus, atmiņā ataust Jauna Rīgas teātra izrāde „Garā dzīve”. Iespējams, tas tāpēc, ka vecums, nabadzība un vientulība izpaužas ļoti līdzīgā veidā, lai arī kāda laikmetā, politiskā iekārtā un pasaules malā tas nebūtu.

Pat epizodiski tēli tiek raksturoti krāšņi – kā sīrietis Mozus ar slīkoņa kustībām un gludo ādu garstāstā „Pulkvedim neviens neraksta” 15.

Abiem darbiem raksturīgs atvērtais fināls, kas ļauj lasītājam pašam domāt, kas gan varēja būt tālāk. Kamēr pulkvedis apņemas ēst sūdus, lai tikai nebūtu jāpārdod gailis, Erēndira pazūd un lasītājs paliek pārdomās, cik gan ilgi pulkvedis izdzīvos un vai Erēndira vēl palika šai saulē.

  1. Raups, Edvīns. Gabriels Garsija Markess. Labās dienas ir galā. Diena, 2014. gada 30. aprīlis.[]
  2. Kauliņš, Jānis. Lielas Kronops[publicēts 16.11. 2006.]. Pieejams: http://www.satori.lv/article/lielais-kronops[]
  3. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 89. lpp.[]
  4. Markess, Gabriels Garsija. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: Atēna, 2006, 81. lpp.[][]
  5. Kauliņš, Jānis. Lielas Kronops [publicēts 16.11. 2006.]. Pieejams: http://www.satori.lv/article/lielais-kronops[]
  6. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 12. lpp.[]
  7. Markess, Gabriels Garsija. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: „Atēna”, 2006, 93. lpp.[]
  8. Markess, Gabriels Garsija. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: „Atēna”, 2006, 74. lpp.[][]
  9. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 13. lpp.[]
  10. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 67. lpp.[][]
  11. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 16. lpp.[]
  12. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 49. lpp.[]
  13. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 26. lpp.[]
  14. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 64. lpp.[]
  15. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 88. lpp.[]
  • 18
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.