Tango

Uzdrošinies dejot tango, jeb uzlūdz Markess

Blogs Impulsi
  • 3
  •  
  •  
  •  
  •  

Lai gan pirmie ritmi, kas iztēlē ieskanas, domājot par rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa dzimto zemi Kolumbiju, ir enerģiskā un jauneklīgā salsa, tomēr šī rakstnieka daiļrades lasīšana man vairāk saistās ar tango ritmiem, kas Kolumbijā ir ne mazāk populāra sociālā deja. Lasīt Markesu ir kā sākt dejot juteklisku, sarežģītu ritmu caurvītu tango. Tango ir nobriedušu personību deja, prāta un ķermeņa kontrole, spēja sajust partnera domas, uzticēties un ļauties, vienlaikus ne mirkli neatslābstot un vienlaikus izdejojot savu partiju, improvizējot, bet izpildot kustības tehniski nevainojami – tāds ir tango! Tā nav deja, tā ir dzīve – lai lasītu Markesu, jādzīvo dzīve: jājūt, jādzird, gandrīz jāsaož un jāsatausta pasaule, ko autors uzbur savos darbos. Kā teicis Markesa stāsta „Blakamāns Labais, brīnumu pārdevējs” varonis, „…mana vienīgā nodarbošanās ir dzīve, jo nekas cits nav darīšanas vērts.”1 Šī eseja ir mana uzdrošināšanās dejot tango ar Markesu.

Postmodernās sabiedrības teorijas piekritēji uzskata, ka mēs dzīvojam hiperrealitātē, kuru veido masu mediju un izklaides industrijas radīta realitātes simulācija, zīmju jūra – „vairāk un vairāk informācijas, un arvien mazāk un mazāk nozīmes”, kā teicis Žans Bodrijārs2. Metaforiski – ja reālisms ir patiesība par patiesību un sirreālisms ir meli par patiesību, tad ar simulakriem postmodernisms ir patiesība par meliem. Kāpēc tad vēl nepieciešams maģiskais reālisms? Salmana Rušdi vārdiem runājot, „reālisma likumi nav pietiekami, lai aprakstītu pasauli”, jo „realitāte jau sen vairs nav reālistiska”3. S. Rušdi skatījumā, maģiskais reālisms ir efektīvs līdzeklis, kā kaut ko pateikt par absolūti ikdienišķo realitāti – to intensificējot ar maģiskiem elementiem.

Markesa agrīnās daiļrades stāsts „Pulkvedim neviens neraksta” (1961. g.) vēl tikai pietuvojas maģiskā reālisma vārtiem – tajā visi varoņi ir tik brīnumaini parasti, ka arī to var uzskatīt par maģiju. Pulkvedis gaida. Viņa dzīves jēga ir nepiepildītas gaidas, gadiem ilga rutīna, kurā pat tukšs vēders un caurs jumts nevar radīt kādu plaisu un uzsākt pārmaiņas. Markess tango dejā ar lasītāju viņu stingri vada un vienlaikus dod brīvību, kaitina un pievelk, savaldzina un atgrūž. Mirklī, kad lasītājs ir gatavs atrisinājumam, kulminācijai, Markess tikai izdejo vēl vienu pagriezienu, piešķiebj galvu, asi atmet kāju un atgrūž deju partneri, lai pēc mirkļa atkal kaislīgi pievilktu sev klāt. Un šis tango turpinās apļiem un cilpām, vijas un plūst, kaist un lūst, līdz lasītājam bezspēkā atliek lūgties – beidzam, pietiek, fināls! Un visbeidzot Markess noslēdz deju, bet nekad tā, kā gaidi. Tā vietā, lai darītu, kā loģiskais prāts liek – pārdotu gaili un būtu pārticis, Pulkvedis ir gatavs sākt ēst sūdus, bet ne pārstāt gaidīt vēstuli, kura diez vai kādreiz pienāks.

Markesa darbā „Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu” maģiskā reālisma jau ir pietiekami, lai lasītājs mulstu, klejodams tuksnesī starp realitāti un pasaku. Jau stāsta pašā sākumā Markess iemet abas stāsta varones šķietamā bezizejas situācijā. Izeja tiek atrasta, tomēr ļoti mulsinošā un nežēlīgā veidā – vecmāmiņa savu mazmeitu padara par prostitūtu, pati alkatīgi vākdama šī darba augļus. Neņemot vērā situācijas acīmredzamo greizumu, Markess nemoralizē, nenosoda, neapzīmogo. Kā postmodernisma literatūra neizsniedz pareizās rīcības receptes, tā varonis tajā nav ne labs, ne slikts. Lasītājs pats „raksta” savu stāstu, pats pielaiko varoņu ādas, lauž stereotipus, izrok apslēpto mantu. Tango ir deja diviem, kurā autors atdod savu tekstu lasītājam, un kopā šī deja katrreiz ir unikāla, neatkārtojama. Markess nepeļ Erēndiras letarģismu, kas neļauj viņai jau pirmajās dienās pamest vecmāmiņu un viņas netiklo biznesu. Markess nepārmet Pulkvedim bezdarbību, apņēmības trūkumu, lai kā gribētos viņu paņemt aiz krāgas un sapurināt – saņemies taču, atrisinājums ir tepat acu priekšā. Gan Pulkvedim, gan Erēndirai ir sava neatkarīga griba un prāts –, iespējams, viņi pat iebilduši pašam autoram – nē, mēs nedarīsim neko, ko normāli būtu darīt. Ikvienai personai – īstai vai izdomātai – ir sava normālības izpratne, pareizās rīcības motīvi un nevienam, pat pašam autoram, nav lemts norādīt sava stāsta varonim, ko tam būs darīt. Zināms nav nekas, Markesa tango nebeigsies ar pēdējo vārdu. Kad Pulkvedis kārtējo reizi dodas pēc vēstules, pasta pārzinim apgalvodams: „Šodien noteikti vajadzētu būt,” tas nosaka: „Vienīgais, kas noteikti pienāk, ir mirstamā stunda.”4 Tas tiešām ir vienīgais, par ko mēs varam būt droši. Tomēr arī tad, ja mirstamā stunda ar citu palīdzību pienāk ātrāk, Markess pamanās lasītāju pārsteigt – Erēndiras nešpetnā vecmāmiņa noasiņo zaļām asinīm: „…spēcīga asinsstrūkla iešļācās viņam sejā: tās bija eļļainas, spožas un zaļas asinis, līdzīgas piparmētru medum.”5 Kas viņa bija – citplanētietis vai cilvēks ar zudušu dvēseli?Vai Markess tomēr meklēja attaisnojumu viņas amorālajai rīcībai? Varam minēt, varam zīlēt. Maģiskā reālisma paradigmā cilvēki ar spārniem, cilvēki – vaboles, cilvēki ar zaļām asinīm ir un paliek cilvēki, tikai citādi. Neviens nebrīnās. Viņi ir starp mums. Viņi ir mūsu prātos, mūsu sapņos. Sapņi ir īstenība, īstenība ir sapņi. Realitāte ir simulakrs. Bodrijārs par simulakriem dēvē zīmes jeb tēlus, kas zaudējuši atsauci uz realitāti. Simulakrs ir kopija, bez oriģināla, kas pretendē uz oriģināla jeb reālā statusu.6

Iztēles pasaule, atsvešinātība – tā glābj un sargā. Dzīve kā sapnī, dzīve sapnī. Tādā sapņu pasaulē, aizspogulijā Markess mūs ieved stāstā „Zudušo laiku jūra”. „Tobiass ieminējās: „Tas viss līdzinās sapnim.” „Sevis paša labā,” seņjors Herberts teica, „nestāsti to nevienam. Iedomājies tikai, kāds juceklis pasaulē izceltos, ja ļaudis to uzzinātu!”7 Patiesība ir nezināma, nekad nevar īsti zināt, vai esi nomodā vai sapnī, vai apkārt ir īstā vai iztēles pasaule. Jāsaglabā ticība neticamajam: vēstule Pulkvedim pienāks, ļaunā vecmāmiņa Erēndiru atbrīvos, kritis eņģelis aizlidos, mirušie augšāmcelsies, rožu smarža atgriezīsies. „No tās dienas meitene mita manā atmiņā tik skaidri, ka varēju ar viņu darīt, ko vien vēlos. Atkarībā no sava garastāvokļa es viņai mainīju acu krāsu: mostoties tās bija ūdeņu krāsā, kā dzintaraina sīrupa pielijušas, viņai smejoties, un šķīla zibeņus, kad viņa dusmojās. Arī drēbes es viņai apvilku atbilstīgi stāvoklim un vecumam, ko prasīja mana oma..” (7). Iztēlē mēs esam brīvi – bez vecuma, bez laika. „Kāpēc tu biji tik vecs, kad satikāmies? Es atbildēju taisnību: Vecums nav tas, kas kādam ir, bet gan tas, ko jūt.”8 Markess liek mums līdz kaulam just, ka esam tādi, kādi esam un mums uz to ir visas tiesības. Mēs drīkstam būt naivi, kaitinoši, absurdi un vāji, slimi un nejauki, mīloši un skumji. Mēs esam dzīvi, un tango deja nebeigsies līdz pēdējam elpas vilcienam un pēc tam – kas zina…

Foto: Allan Beaufour
www.flickr.com/photos/beaufour/5090797015

  1. Markess, G. G. Blakamāns Labais, brīnumu pārdevējs; Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: Atēna, 2006.[]
  2. Bodrijārs, Ž. Simulakri un simulācija. Rīga: Omnia Mea, 2000.[]
  3. Kauliņš, J. Lielais kronops [publicēts 16.11. 2006.]. Pieejams: www.satori.lv/article/lielais-kronops[]
  4. Markess, G. G. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007.[]
  5. Markess, G. G. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: Atēna, 2006.[]
  6. Bodrijārs, Ž. Simulakri un simulācija. Rīga: Omnia Mea, 2000.[]
  7. Markess, G. G. Zudušo laiku jūra; Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: Atēna, 2006.[]
  8. Markess, G. G. Atmiņas par manām skumjajām maukām. Pieejams: www.satori.lv/article/atminas-par-manam-skumjajam-maukam[]
  • 3
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.