Daugavpils cietums

Politiskie ieslodzītie Eiropas Savienībā

Blogs Eiropa Latvija Politika
  • 23
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    23
    Shares

Kā cilvēks, kurš savu dzīves sākumposmu bijis spiests pavadīt PSRS, ļoti jūtīgi reaģēju uz jebkādiem notikumiem, kuri atgādina to laiku „sirdsapziņas cietumniekus”. Politisko ieslodzīto Padomju Savienībā bija daudz. Gandrīz katrs par to zināja, tikai skaļi runāt nedrīkstēja. Zinājām, vai vismaz nojautām, par GULAGU, par psihiatriskajām slimnīcām, kurās režīmam nepakļāvīgos pataisīja par „dārzeņiem”. Tas ir nopietns apvainojums jebkurai demokrātiskai sabiedrībai, ja kāds apgalvo, ka tajā ir politiskie ieslodzītie.

Diemžēl ir jāsecina, ka šobrīd Eiropas Savienībā ir vismaz viena valsts, kurā ir politiskie ieslodzītie. Tā ir Spānija, kura jau vairāk nekā gadu tur apcietinājumā Katalonijas politiķus par to, ka viņi miermīlīgiem līdzekļiem pildīja savu vēlētāju gribu. Tur tiek kriminalizēta miermīlīga politiska darbība.

Latvijas sabiedrībai, kurā daudziem vēl svaigā atmiņā ir cilvēku vajāšana viņu politisko uzskatu dēļ, it īpaši vajadzētu izprast katalāņu situāciju un nostāties demokrātijas pusē. Spāniju šobrīd par demokrātisku un tiesisku valsti varam uzskatīt visai nosacīti – lai atceramies kaut vai skandālu ar to, ka politiķi ietekmē tiesas un tiesnešus, izdarot spiedienu uz viņiem Katalonijas politiķu prāvās. Līdzīgus piemērus varētu minēt vēl un vēl.

Vai tādu valsti var uzskatīt par tiesisku? Manuprāt – nē! Jau sen gaidu, kad beidzot mūsu deputāti pamanīs Spānijā notiekošo un vismaz jel kā izteiks savu nosodījumu demokrātijas kropļošanai Spānijā, piemēram, izveidojot Katalonijas atbalsta grupu. Mums nav jāiestājas par katalāņu neatkarību vai autonomiju Spānijas sastāvā – tā nav mūsu darīšana, tas ir jāizlemj katalāņiem. Mūsu pienākums ir iestāties par demokrātiju un tiesiskumu visā Eiropas Savienības teritorijā. Mūsu pienākums ir jūtīgi reaģēt uz jebkādiem cilvēku pamattiesību ierobežojumiem, nemaz nerunājot par politiskajiem ieslodzītajiem – „sirdsapziņas cietumniekiem”. Vai Spānija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā tiesas un izpildvara tiek izmantotas politisko jautājumu risināšanā no valdības puses?

Varbūt arī Latvijā ir politiskie ieslodzītie?

Ja uzklausīsim daudzo Kremļa propagandas kanālu teikto, tad atbilde būs pozitīva. No Sputniknews līdz RT un Vesti – laiku pa laikam Kremļa ideoloģiskie diversanti ziņo par briesmu lietām Latvijā. Te liekot cietumā par sarunāšanos uz ielas krieviski, tiekot gatavotas koncentrācijas nometnes krieviem, kur sievietes un bērnus grasoties apšaut. Protams, arī politiskie ieslodzītie Latvijā esot – Gapoņenko un Lindermanis jau nu noteikti. Viņi paši sevi arī uzskata par „sirdsapziņas cietumniekiem”.

Tomēr jau ilgāku laiku šādi apgalvojumi sociālajos tīklos lasāmi arī latviski sakarā ar 2009. gada 13. janvāra grautiņiem. Runa ir par Ansi Ataolu Bērziņu, pazīstamā dzejnieka Ulža Bērziņa dēlu. A. A. Bērziņš esot trimdinieks un politiskais cietumnieks, JKP vadītājs Jānis Bordāns viņu Tviterī pat nosauca par „trauksmes cēlāju”. Pieņemu, ka par 13. janvāra grautiņiem pie Saeimas, kuru rezultātā cieta ne vien Saeimas logi, bet arī Vecrīgas bruģis un vēl šis tas, ieskaitot „Latvijas balzama” veikalu, tuvāk nekas nav jāraksta – par šiem notikumiem ir pietiekoši daudz informācijas.

Interesants ir fakts, ka vairākums komentāru, kurus es lasīju, lai arī negatīvi novērtēja tā brīža politiskās un saimnieciskās elites rīcību, tomēr pret protestētāju izvēlēto metodi – grautiņiem izturējās noraidoši. Tas ir labi, ka mūsu sabiedrība kopumā neuzskata vardarbību par pareizāko izvēli. Tā teikt, „ ja ar akmeni logā var panākt sabiedrības labumu, tad cik procentu labuma iznāca no viena loga un cik vēl logu vajadzēja izsist pilnai laimei?”. Komentētāji internetā norādīja, ka Saeimas logus un Vecrīgas bruģi pēcāk remontēja par nodokļu maksātāju naudu, respektīvi, par sekām samaksāja visa sabiedrība.

Ja velkam paralēles ar raksta sākumā minēto Kataloniju, tad vēlos atgādināt, ka tur pret Spānijas patvaļu demonstrēja simtiem tūkstoši cilvēku, bet „šņabja bodes” palika neskartas, kā to var redzēt, piemēram, šajā video ((https://www.youtube.com/watch?v=ZOIqd9_6Cbs)). Pati pieredzēju katalāņu pasākumus viņu nacionālajos svētkos 11. septembrī – Diada.

Katalonija

Tur viss notika mierīgi, kārtīgi, tikko gājiens bija beidzies, tā jauni cilvēki ar mazām trepītēm pie rokas apstaigāja visus laternu stabus, pakāpās un noņēma plakātus. Tāpat viņi paskatījās sev zem kājām un pacēla gružus no ielas. Tūlīt pat nāca ielu tīrītāji sakopt atlikušo. Tur gan nebija pat īsti, ko slaucīt (attēla kreisajā pusē ir redzama ielas vēl nenotīrītā daļa) – protestētāji aiz sevis atstāja visu tikpat kārtīgu kā tas bija pirms tam.

Vai vardarbīgi protesti ir vajadzīgi?

Kā tad protesti Francijā, kuri piespieda prezidentu atcelt cenu paaugstinājumu, jautās lasītājs? Pilnīgi noliegt tādu aspektu arī nevar. Var pieminēt pat ASV konstitūciju, kura paredz par taisnību cīnīties arī vardarbīgiem līdzekļiem. Atstāsim šoreiz malā tematu par protestu vēsturi Francijā, franču īpašo attieksmi pret tiem. Nerunāsim arī par iespējamo ārvalstu iejaukšanos šī brīža protestos. Neskatoties uz visu minēto un neminēto, grūti iedomāties kādu grautiņu dalībnieku, kurš pēc sprieduma saņemšanas svētā vientiesībā vērstos pie „Grande Nation” un jautātu: „Par ko?!” Atbilde būtu pavisam vienkārša: „Grautiņos piedalījies? Piedalījies! Tātad – par to!”.

Norādīšu, ka ar miermīlīgiem līdzekļiem arī var sasniegt atzīstamus panākumus, kā to rāda jau minētais Katalonijas piemērs. Vēl pirms diviem gadiem daudzi pat nezināja, ka ir tāda Spānijas province ar tautu pašnoteikšanās tiesībās balstītu vēlmi pēc neatkarības. Tieši Spānijas vardarbība un katalāņu nosvērtība un konsekventā turēšanās pie nevardarbīgas rīcības ir novedusi pie tā, ka viņi ir pamanīti un šobrīd atrodas daudz izdevīgākās pozīcijās nekā pirms tam. Ir divi interesanti video 20-S ((https://www.youtube.com/watch?v=do5KQV5Qgow)) un 1-O ((https://www.youtube.com/watch?v=MmszwyfInNY)), kuri dokumentē situāciju ap 2017. gada referendumu un parāda arī to, kā katalāņiem ir izdevies novadīt miermīlīgi pasākumus ar ļoti daudzu cilvēku piedalīšanos.

Vēl labāks piemērs ir Vācija, kur sarežģītajā valdības un koalīcijas līguma pieņemšanas procesā liela nozīme bija pašu partiju biedru balsošanai. Tas dod cilvēkiem iespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Arī Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka svarīgāk par ārkārtējām akcijām ar bruģa laušanu ir reāli piedalīties politiskajā procesā. Tajā skaitā ar ikdienas darbu kādā partijā vai nevalstiskajā organizācijā. Saprotams, ka tas nav tik uzmanību pievērsoši kā logu dauzīšana vai šņabja bodes demolēšana, bet ilgtermiņā šis darbs nestu vairāk labuma. Par to es rakstīju arī rakstā LV portālā ((https://lvportals.lv/viedokli/300821-neveiksmigas-izveles-2018)).

Kas tad īsti ir ar Ansi Ataolu Bērziņu?

Vai viņš ir tāds pats „politiskais ieslodzītais” kā jau minētie Gapoņenko un Lindermanis vai tomēr īsts sirdsapziņas cietumnieks, kuram par „varonīgu cīņu tautas labā” atriebies „netaisnīgais režīms”? Vispirms vēlētos atgādināt, ka tiesa Bērziņa kungam sodu piesprieda nosacīti, kaut gan likums paredzēja iespēju piešķirt reālu cietumsodu. Ja runājam par „asiņainajiem režīmiem”, tad salīdzinājumam var paraudzīties uz Austrumiem aiz Zilupes. Spējat iedomāties, ka Krievijas tiesas kādam, kurš būtu uzdrošinājies izdauzīt logus Kremlim vai Valsts domei, tiktu piespriests nosacīts sods, ja tur jau par repostiem sociālajos tīklos cilvēki reāli tiek iesēdināti? Nezinu tiesas motivāciju, bet pieļauju, ka tiesneši ņēma vērā to, ka 13. janvāra protestiem neapšaubāmi bija sabiedriski-politisks aspekts. Neviens no protestu dalībniekiem netika tiesāts par protestēšanu kā tādu. Jāsoda bija tie, kuri piedalījās grautiņos.

Komentāros atsevišķi cilvēki izteicās, ka „Ansis meta tikai vienu akmeni un sniega piku”. Jāņem tomēr vērā, ka šo „vienu akmeni” viņš meta barā ar daudziem citiem, kuri arī katrs meta tikai vienu akmeni. Rezultātā tika izdemolēti logi, bruģis, veikals utt. Atgādināšu, ka par radītajiem zaudējumiem samaksāja nodokļu maksātāji un nevis valsts sagrābēji vai viņu palīgi. Neskatoties uz visu to, sods bija iedots nosacīti, bez reālas brīvības atņemšanas.

Pirms tālāk iztirzāt šo lietu, vēlos atzīmēt, ka publiski ir izskanējušas norādes, ka A. A. Bērziņu Čehijas cietumā savainoja cietumsargi. Ja tas ir taisnība, tad tas, protams, ir nepieļaujami. Lai kādi būtu iemesli, cietumnieka sakropļošana nekādos apstākļos nav pieļaujama. Ceru, ka Latvijas attiecīgās iestādes ir pārbaudījušas šo situāciju un izdarījušas visu viņiem iespējamo, lai nekas tāds nevarētu notikt ne pie mums, ne citās valstīs.

Spriežot pēc paša A. A. Bērziņa rakstītā, viņu aizvainoja fakts, ka probācijas dienests pieprasīja viņam reģistrēties. Bērziņa kungs uzskatīja, ka, ja spriedumā tas nav īpaši atrunāts, tad viņam nav pienākuma reģistrēties probācijas dienestā. Līdz pat šai dienai viņš argumentē ar to, ka tiesa viņam šādu pienākumu nav uzlikusi. Uz to balstās A. A. Bērziņa apsūdzības Latvijas tiesu sistēmai, kurās viņš, piesaucot veselu rindu Latvijas likumu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, apgalvo, ka tiesa esot pārkāpusi „likumības un pamatotības, līdz ar to arī tiesiskuma principus”. Visi argumenti ir atrodami viņa vietnē šajā saitē ((https://t.co/tu4mtPj5Bh)).

Lasot vairākas lappuses garo sūdzību, cilvēkam, kurš pats nav saistīts ar tieslietām, patiešām var šķist, ka ir notikusi liela netaisnība – tiesa, lūk, nav likusi vainīgajam atzīmēties probācijas dienestā, bet dienests to nez kāpēc pieprasa. Šis iespaids ir maldinošs, jo sūdzībā ir norādītas atsauksmes uz vairākiem likuma pantiem, bet to pantu, kurš ir izšķirošs šajā gadījumā, Bērziņa kungs (ar gudru ziņu vai patiešām to neizprotot?) nemin. Paskaidrošu tuvāk.

Krimināllietās tiesa var noteikt vainīgajam īpašus pienākumus, kuri atrunāti KL 55. panta „Nosacīta notiesāšana” 6. daļā.

„Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam par pienākumu:

1) noteiktā termiņā novērst radīto kaitējumu;

2) nemainīt dzīvesvietu bez Valsts probācijas dienesta piekrišanas;

3) piedalīties probācijas programmās saskaņā ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem;

4) neapmeklēt noteiktas vietas;

5) noteiktā laikā atrasties savā dzīvesvietā;

6) ievērot citus nosacījumus, kurus tiesa atzīst par nepieciešamiem soda mērķa sasniegšanai.”

Patiešām šī panta 6. daļā atrunātos pienākumus tiesa neuzlika un ar šo argumentu jau vairākus gadus daļā Latvijas sabiedrības tiek uzturēts mīts, ka Latvijas valsts ir netaisnīga un ir ierobežojusi Bērziņa kunga likumīgās tiesības. Nesaprotamu iemeslu dēļ gan Bērziņa kungs nekur nemin šī paša panta 2. daļu:

„Šajā gadījumā tiesa nolemj sodu neizpildīt, ja tās noteiktajā pārbaudes laikā notiesātais neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, nepārkāps sabiedrisko kārtību un izpildīs tiesas uzliktos un kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā noteiktos pienākumus.” (izcēlums mans, I.B.)

Protams, ja sabiedrībai norādīt uz šo daļu, tad sagrūst viss rūpīgi būvētais juridiskās ekvilibristikas kāršu namiņš – te ir skaidri norādīts uz nepieciešamību ievērot kriminālsodu izpildi reglamentējošā likuma noteiktos pienākumus. Te ir runa par Latvijas Sodu izpildes kodeksu, kura 155. pants regulē obligātos nosacīti notiesātā pienākumus ((https://likumi.lv/doc.php?id=90218)).

Nosacīti notiesātajam ir pienākums:

1) reģistrēties Valsts probācijas dienestā desmit darbdienu laikā pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās;

2) pildīt Valsts probācijas dienesta amatpersonu likumīgās prasības;

Šajā pantā minētie pienākumi nosacīti notiesātajam ir obligāti līdz ar pārbaudes termiņa sākumu. (izcēlums mans, I.B.)

Tās ir divas dažādas lietas, kuras Bērziņa kungs mēģina uzdot par vienu – pildīt īpašus tiesas uzliktus pienākumus, kuri atrunāti KL 55. panta 6. daļā un pakļauties likumā noteiktajām prasībām, kuras ir uzliktas visiem nosacīti notiesātajiem neatkarīgi no spriedumā atrunātajām. Valsts probācijas dienesta mājaslapā ir smalki izskaidrots šis jautājums ((https://www.vpd.gov.lv/upload/dokumenti/funkcijas/NN_un_NN_uzraudziba_2016.pdf)).

Jā, probācijas dienestam likumdevējs ir devis plašas pilnvaras, uzraugot nosacīti notiesātos. Tas ir sabiedrības interesēs un tādā vai līdzīgā veidā pastāv visās Eiropas Savienības un visdrīzāk arī pārējās pasaules valstīs. Likumdevēja pienākums ir atrunāt visu piespriesto soda veidu izpildes nosacījumus. Tā tas nav tikai Latvijā vien.

Tad kāpēc šī ažiotāža? Vai te pie vainas pagaidām vēl visai izplatītais uzskats par kādu atsevišķu sabiedrības slāņu, nomenklatūras vai vienkārši svarīgu cilvēku un viņu bērnu īpašo „izredzētību”, uz kuriem neattiecas likumi un noteikumi, kuri jāievēro pārējai, „prastajai” tautai?

Grūti pateikt. Centos saņemt izskaidrojumu no paša A. A. Bērziņa par to, kāpēc viņš uzskata, ka Sodu izpildes kodekss uz viņu neattiecas. Telefoniski saņēmu atbildi, ka „tiesas spriedums, kurš ir individualizēts, kolidē ar likumu”. Pārjautāju vairākas reizes, vai tiešām viņš ir pārliecināts, ka tiesas spriedums var atcelt citu likumu darbību, ka šeit ir runa nevis par sprieduma un likuma kolīziju, bet par diviem dažādiem likumiem, kuri ir jāievēro visiem Latvijas pilsoņiem. Diemžēl sarunu viņš neturpināja, lūdzot mani aizsūtīt savus jautājumus viņam e-pastā. Viņš atbildēšot man tajā pašā vakarā. Diemžēl arī nākamajā dienā atbilde nepienāca, kaut gan no rīta par savu jautājumu e-pastā atgādināju vēlreiz.

Šo pašu jautājumu telefoniski uzdevu A. A. Bērziņa advokātam Jānim Muceniekam. Viņš atteicās no jebkādiem komentāriem šajā sakarā. Tā arī neuzzināju, vai viņš savam klientam ir skaidrojis šo atšķirību un kas ir jocīgā uzstādījuma autors.

Varēja jau vispār nerakstīt par šo A. A. Bērziņa lietu, ja no jau gadiem turpinošās sabiedrības tracināšanas neceltos vismaz divi ļaunumi:

  1. Netiktu radīts iespaids par Latviju kā neizdevušos un beztiesisku valsti un bez pamata grauta pilsoņu uzticība tai pašai Latvijai, par kuras nākotni rūpējoties taču Bērziņa kungs devās uz protestiem pie Saeimas. Visas šīs lietas nepatīkama blakne arī ir iespēja korumpantiem argumentēt, ka protestētāji ir tikai prasti huligāni, kuri neievēro likumus, neciena tiesu un maldina sabiedrību.
  2. Par izsmieklu tiek padarīts pats vārdu savienojums „politiskais ieslodzītais”. Atcerēsimies seno pasaku par Ansīti, kurš ik pa brīdim ciema ļaudis sauca palīgā, jo vilks esot aitās. Kad patiešām atnāca vilks, tad palīgā vairs neviens nesteidzās.

Kāda tad ir šī visa stāsta morāle?

Diemžēl nākas atzīt, ka pat Eiropas Savienībā vēl ne visur ir garantēts tiesiskums, demokrātija un preses brīvība. Tomēr Latvija uz šī fona izskatās pat pavisam neslikti. Īstu politisko cietumnieku pie mums nav. Valsts nozagšana, kukuļdošana, budžeta līdzekļu nelietderīga izmantošana ir. Arī netaisnīgi notiesāti, tiesu kļūdas ir. Pat šobrīd Latvijā ir vismaz viens tāds skandalozs gadījums, par kuru sarunu vēl turpināsim. Tomēr tas nav saistīts ar politisko pārliecību, tāpēc varētu puslīdz droši apgalvot, ka „sirdsapziņas cietumnieku” Latvijā nav. Vārda un uzskatu brīvība arī ir garantēta, uz ko norāda jau tas fakts vien, ka A. A. Bērziņš netraucēts var izplatīt savus apgalvojumus par “beztiesisko valsti”. Dod Dievs, ka tā arī paliktu, ka mums vairs nekad nebūtu jāpieredz tādi brīvību ierobežojumi, kā tas bija okupācijas laikā!

 

  •  
    23
    Shares
  • 23
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

1 thought on “Politiskie ieslodzītie Eiropas Savienībā

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.