dīķis

Satikšanās

Blogs Proza
  • 5
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    5
    Shares

Zirgs

Mierīgajā pēcpusdienas gaisā virmoja vasaras smaržas. Zāle – zaļāka par zaļu un tik sulīga, ka lieliem kumosiem izkusa zirga mutē. Viņš nupat bija izjūgts no ratiem, ar kuriem atvedis zāli citiem sētas iemītniekiem. Izsalkums kā milzu tukšums pletās neremdināms. Vai tad nebija laika paēst, kamēr saimnieks piekrāva ratus? Zirgs jau mēģināja, bet saimnieks tik uzšāva ar grožiem un uzkliedza: „Vai būsi mierā?” Ko lai dara, ja gardākā zāle ir dažus soļus no tās vietas, kur jāstāv mierīgi, jāstāv pie ratiem? Bubināt! Jā, bubināt! Ir spērēji, un ir bubinātāji. Tomēr pēc padarītā darba jau var aizmirst par nebūšanām. Paēdis zirgs – laimīgs zirgs.

zirgs
© Piotr Sikora | Dreamstime.com

Tā nu viņš mierīgi pusdienoja, bet ne visi tuvumā izturējās tikpat mierīgi. Pēkšņas, asas skaņas pārtrauca zirga nesteidzīgo pusdienu gaitu. Viņam aiz muguras norisinājās īsta cīņa – kaķu cīņa. Bet zirgam uztrauktajā prātā bija tikai viena doma: „Spert nedrīkst, bubināt!” Acumirkļa iespaidā viņš sāka skriet, īsti nesaprazdams, kur nonāks. Noskrējis garām dīķim, zirgs nomierinājās. Šādi pēkšņi pusdienu pavērsieni bija nepatīkami. „Savaldību vajag, savaldību! Nekas jau tur nebija. Aizskrēju kā plēsts… Ko par mani tagad padomās? No parasta kaķa aizskrēju,” nesamierināmi sprieda zirgs.

Varde

Kādā mierīgā pēcpusdienā viss dīķis skanēja kā koncertzāle. Zaļās vardes sacentās kurkstēšanā, spāres lidinājās pār kalmēm kā mazi, tikko dzirdami helikopteri. Sienāži turpat pie krastiem spēlēja savas labākās serenādes. Bet kurš klausījās?

varde
© Paul Davis | flickr.com

Viena varde sēdēja dīķa malā uzpūtusies. „Kā man šitais apnicis!” viņa spēja knapi izdvest. Pārkarsusi nabadzīte. Būtu vismaz ēnā pagājusi, bet nē – sēž saulē un pašā taciņas vidū, kur vēl karstāks. Viņu nekas neapmierināja šajā dīķmalas sabiedrībā – visi tikai domājot par sevi. „Ne tie sienāži prot spēlēt, ne tās vardes ko jēdz no kurkstēšanas. Būtu es jaunāka, es viņām parādītu, kā jādara!” – varde uzpūtās vēl vairāk. Garām lidoja muša, kuru viņa, galvu nepagriezusi, ar garo mēli veikli noķēra. „Tas bija gards kumosiņš. Vismaz kas labs šeit arī notiek. Ja es vēl varētu satikt kādu jēdzīgu būtni… kādu ne no šīs kompānijas. Te man nav ko meklēt!” vardes domas jau kavējās kur citur. Pēkšņi viņa juta nelielu zemes drebēšanu, kas pieņēmās spēkā. Vardes piepūstā poza noplaka, kad viņa ieraudzīja savā virzienā auļojošu zirgu. Vienā acumirklī viss kļuva tumšs un varde no apaļas, piepūtušās, palika plakana uz mūžu. Viņa bija satikusi zirgu. Bet zirgs vardi tajā dienā nesatika.

  •  
    5
    Shares
  • 5
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.