Zanes NaktsGrāmata

Blogs Naktsgrāmata Proza
  • 76
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    76
    Shares

08.02.

jau kopš pirmdienas gaidu šo dienu, un tā katru nedēļu. notikumi un sarunas mainās, bet mana gaidīšana un vīna pudele piektdienās nē.
vakar skolā biju dežūrskolotājs un nācās daudz vairāk staigāt pa skolu. ejot garām uzziņu stendam, pamanīju, ka nokritis patriotiski motivējošais plakāts ar lielu uzrakstu “griba”. nodomāju, ka sen nebiju redzējusi vizuālu skatu tik atbilstošu savām iekšējajām izjūtām. neesmu depresīva, bet pēdējā laikā gribasspēka trūkums ir pat traucējošs. varbūt tikai tāpēc, ka saule nav rādījusies.
nofotografēju šo ironisko skatu un ieliku instagramā. iekšēji gribēju pārliecināties, vai mana hipotēze par to, ka bilde bez manas sejas tiek “vērtēta” zemāk nekā ar. bilde ieguva 40 laiku. krietni mazāk nekā manai sejai.
visiem vienalga. nesaprotu, kāpēc man dažreiz šķiet, ka nav. visiem vajag tikai ārišķīgi skaistus cilvēkus, saprotamus un paskaidrojošus uzrakstus.
vai arī viņiem ir pozitīva un veselīga domāšana? varbūt viņiem viss ir labi un netraucē saules trūkums. nezinu.

vakarnakt bija kārtējais randiņš ar miega paralīzes dēmonu. sen nebijām tikušies. šoreiz zem gultas.

09.02.

vakardienas saruna pie vīna un alus glāzes

es nekad nedusmojos. ja dusmotos, domātu, ka esmu vāja. uzmest savas emocijas uz citiem ir muļķīgi. tas parāda tikai to, ka tu pats netiec ar sevi galā. tikai žēl, ka mana neizmestā žults krājās pūslī un to nācās izgriezt. tagad nevaru ēst visu ko gribu.
*ilga un mazliet neveikla pauze* “ak dievs, es esmu vāja!
bet tev vismaz ir žultspūslis

11.02

nothing really matters
(…)
anyway the wind blows

rapsodija jeb fantāzija pagaidām ir pati labākā filma, kādu esmu redzējusi. stāsts par Frediju Merkūriju man lika pārdomāt, apdomāt un izdomāt. enerģija, kuru Fredijs sūtīja savai publikai un klausītājiem, viņa mazliet bēdīgais, bet iedvesmojošais dzīvesstāsts (dzīvē nekas nevar būt tikai balts vai melns) – tas un vēl vairāk mani mazliet iedvesmoja un iekustināja. es zinu, ka pēdējā laikā esmu iestrēgusi. jūtos it kā kaut kur citur notiek mana īstā dzīve un man to neviens nav pateicis. dažreiz šķiet, ka vienkārši esmu aizmirsusi novērtēt to, kas man jau ir. nē, es zinu, ka ir jābūt labāk, ka šis nav viss.
pēdējā laikā, sarunājoties ar draugiem un paziņām, daudz pārrunājam kaut kādas ekstenciāli virzītas tēmas. gan par savu vietu dzīvē, pasaulē un valsts iekārtā, gan dzīves jēgām un nejēgām. laikam esmu pieaugusi.
es sapratu to, ka nekam, ko es daru, lielos vilcienos nav nozīmes. visiem vienalga. tāpat es nomiršu un mani aizmirsīs vai nezinās. labi, es nesaku, ka gribu būt kā Fredijs. karalieni neviens nepārspēs. es gribētu nebaidīties, nekad neieslīgt sistēmu atbalstošā un ikdienišķa cilvēka dzīvē. gribu būt ambicioza

lai nu kā, brīvdienas bija ļoti piepildītas un interesantas. paspēju pat uz zāli aiziet. man bija roku diena. tagad pat tējas krūzi ir grūti noturēt.
jā, esmu slima. dažreiz šķiet, ka mans prāts grib darīt visu un vēl vairāk, bet mans organisms nav tik optimistisks un piedzīvojumu kārs.

14.02.

manas lektores lektors reiz teicis, “jo vairāk tu zini, jo mazāk tu zini“.
šis ir vienīgais teikums, kurš no pagājuša gada lekcijām man vēl palicis atmiņā.
jā, par šo citātu es katru mēnesi maksāju 133 eiro.
šodien par to domāju daudz. bieži man galvā iespiežas kāda sena doma un tad es visu dienu to no dažādiem leņķiem un aspektiem pavēroju.
varbūt mazāk zināt nav slikti. esmu pārliecināta, ka garīgajai veselībai un prātam tas pat varētu būt veselīgi. nezināt, kāpēc saulrieti un saullēkti ir tik pasakainās krāsās.

Fotogrāfa G. Gribusta fotogrāfija “Ezers saullēktā” ir licencēta saskaņā ar CC BY-NC 2.0

nezināt, vai tiešām caur telefoniem un datoriem noklausās manas sarunas.
nezināt, cik citu galaktiku ir.
nezināt, kā cilvēce radusies.
par izcelšanās teorijām pēdējā laikā ar skolēniem daudz runāju. esmu pārsteigta, ka katram ir savi varianti, kurus viņi savārstījuši no citām teorijām. es, protams, nesāku kladzināt, ka viņu teorijas par citplanētiešiem un nevis pērtiķu, bet zirgu evolūciju nav pareizas. negribu izklīdināt viņu radošos mākoņus, tie labi strādājuši.
man nekad nav patikusi fizika un ķīmija. tās sabojā visu skaisto. zinu, ka ir gudri zināt, ko tu ēd vai ikdienā lieto, taču es dzīvoju tikai vienu reizi. labāk izbaudu, kā tajā brīdī jūtos, nevis zinu, kā tas salūts tiek pagatavots un cik nežēlīgi tas piesārņo gaisu. jā, tā domāt ir šausmīgi grēcīgi, jo nezināšana bojā sabiedrību un pasauli kopumā. šobrīd neuzskatu par vajadzīgu par to uztraukties. varbūt, kad man būs bērni domāšu citādāk.

16.02.

“laternu apspīdētajos kailajos
ozolu zaros manas domas ieķērušās
vienas dziesmas garuma ietve
man šovakar jāpārvar
ēnas un sausās lapas skrien no muguras
kāds tūlīt pieliks rokus uz pleca
jautās ko darīsi rīt?”

kārtoju savu atvilktni un atradu šo. tā es jutos 16′ gadā. nabaga jaunā Zane. viņa vēl nezināja, ka tās emocijas ir pupu mizas salīdzinoši ar to, ko esam piedzīvojušas tagad.

tagad es klausītos mythel ethel – scream whole un ietu. un man netraucētu ēnas un lapas. tagad es apbrīnotu skaisto ozolu aleju. dažreiz pat, ja tā ieskatās varenie ozoli izskatījās pēc balerīnām, kuras dejojot ir notvertas vienā pozā. trauslas.
es vēl joprojām nevarētu atbildēt tam dēmonam, ko darīšu rīt, bet gan jau izdomātu, kādu viņam ausīm tīkamu atbildi.


Nika Freimaņa fotogrāfija “Atblāzma” ir licencēta saskaņā ar CC BY-NC-SA 2.0 
  •  
    76
    Shares
  • 76
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

2 thoughts on “Zanes NaktsGrāmata

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.