Daces naktsgrāmata

Blogs Naktsgrāmata Proza
  • 11
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    11
    Shares

22.02.2019.

Šodien bija saulaina diena. Es tik ļoti priecājos par sauli, jo ziemas tumšajā laikā man tās pietrūka. Centos saules trūkumu kompensēt ar sveču gaismu, bet sapratu, ka nekas to nespēj kompensēt.

Pa dienu devos uz pilsētas centru, izmantojot ierasto sabiedrisko transportu. Kādā pieturā pie skolas autobusā iekāpa meitenīte, 2.klases skolniece, raudot un dusmojoties. Apsēdās man priekšā. Sita pret sēdekli kādu priekšmetu, kas bija līdzīgs termokrūzei, bet tas grabēja, it kā iekšā būtu monētas. Raudāšana, kas izklausījās pēc čīkstēšanas, šņaukāšanās. Zvana tētim. Stāsta, ka skolā meitenes ar viņu vairāk nedraudzējās un ka šī esot viņas sliktākā diena mūžā. Cik noprotu, tad tētis lūdz, lai meitiņa uzliek uz rokas savu viedo pulksteni, lai var saprast, kur viņa atrodas, jo viņas runa ir ļoti nesaprotama. Taču viena frāze bija ļoti skaidri saprotama:

„Tēti, bet tu man apsoli, ka nopirksi kaut ko priekš manis?”

Nomierinājusies, meitenīte atkal kādam zvana:

„Laura, kur tu esi? Tu vēl draudzējies ar mani? Ā, tu nevari runāt? Nu labi, čau, čau!”

Pēc balss intonācijas varēja saprast, ka Laura vēl draudzējas ar meitenīti.

Aptuveni desmit minūšu garais brauciens sākās ar negatīvu toni, bet beidzās kā pasakā – ar laimīgām beigām. Tētis nopirks kaut ko, visticamāk, kādu šokolādīti, un Laura vēl draudzējas ar meitenīti.

Atcerējos savas sākumskolas gaitas un draudzības nozīmīgumu.

23.02.2019.

Sestdiena. Es esmu agrais putniņš, kuram nepatīk ilgi gulēt, tādēļ no rītiem agri ceļos un vakaros agri eju gulēt. Man šķiet briesmīgi, ka cilvēki atņem sev laiku, kuru baudīt saules staros, dienasgaismā. Bet tādi ir cilvēki – citi ir dienas cilvēki, citi ir naktsputniņi.

Šodien brīvdienu baudīju vienatnē. Jau pirms kāda laika sapratu, ka cilvēkam ir jāiemācās būt laimīgam, esot vienam. Ne vienmēr ir vajadzīgi apkārt citi cilvēki, lai justos labi. Dažkārt apkārtējie smacē.

Nesen man bija īsa saruna ar kādu kungu gados. Runājām par vienatni. Viņš teica, ka nemākot būt viens, tad jūtoties slikti. Man šķiet, ka viņš sevi drīzāk pataisa par bezpalīdzīgu būtni. Teicu, ka tas ir ļoti slikti, ja cilvēks neprot dzīvot viens pats un izklaidēt sevi. Tā var ātri iedzīt sevi postā.

Viņš klusēja.

24.02.2019.

Šī diena paskrēja vēja spārniem. No rīta izcepu sāļās vafeles. Jāsaka, ka pēdējā laikā man riebjas gatavot ēst – katru dienu domā, ko pagatavot, lai būtu dažādība, bet jādomā arī par finansēm, nekādas izvirtības taisīt nedrīkst.

Kārtējā saulaini vējainā diena. Cilvēki mani pārsteidz ar savu ģērbšanās stilu – kā pavasarī! Termometrs aiz loga gan rāda – ziema. Šķiet, ka visi pārpriecājušies par sen neredzēto sauli, tāpēc domā, ka pavasaris un siltais laiks ir klāt. Tomēr nē, vēl nedaudz jāpaciešas. Es kā cilvēks, kurš negrib slimot, labāk neriskēju un pavasara virsdrēbes vēl turu skapī.

Jāsaka, ka svētdienas pēdējā mēneša laikā ir kļuvušas par manām mīļākajām nedēļas dienām. Kādēļ? Tādēļ, ka pēcpusdienās varu redzēt „savu seriālu”. Turku seriāls “Erkenci Kuş” katru svētdienu nozog divas stundas no manas dzīves. Jā, vienas sērijas ilgums ir divas stundas!

25.02.2019.

Pirmdiena. Šodien biju nobriedusi darīt kaut ko lietderīgu. Laiks iet uz priekšu pārāk ātri. Lai izvairītos no sirdsapziņas pārmetumiem, nolēmu doties uz savu alma mater, pavadīt laiku bibliotēkā un nodoties gala darba uzlabošanai. Varētu to darīt arī mājās, bet bibliotēkā man ir lielāka iedvesma.

Tā kā pavasaris tuvojas, nolēmu sevi atsvaidzināt un palutināt. Biju pie friziera. Četru gadu laikā, kopš dzīvoju šajā pilsētā, nespēju atrast savu frizieri. Viens dārgs, viens nogriež matus asimetriski un krāsojums arī neizdodas. Pateicoties draudzenes ieteikumam, piesakos pie citas frizieres. Iznācu no frizētavas ar prieka asarām – beidzot esmu atradusi! Sapratāmies no pusvārda. Uztraucos, jo negribēju, lai nogriež pārāk īsus. Trauma kopš bērnības, kad friziere nogrieza daudz īsākus nekā gribēju. To atceros gan es, gan mana mamma. Abas pēc tam sēdējām mašīnā un raudājām. Jāsaka – tas bija sen un tā vairs nav taisnība!

Labākais iepriecinājums bija pārsteigums. Saņēmu uzaicinājumu uz pastu – priekš manis esot sīkpaka. Neko taču neesmu sūtījusi, bet nojaušu, ka būs kaut kas jauks. Tik tiešām – dāvaniņa no manām Īrijas meitenēm, kuras nesen kļuva par manu ģimeni un kuras nekad neesmu satikusi. Vienmēr esmu gribējusi lielu, saticīgu ģimeni, un nu man tāda ir! Kaut arī ikdienā neesam blakus, tad sirdī un domās – vienmēr.


"2009 04 13_1093" by MariukasM is licensed under  CC BY-NC-ND 2.0 
  •  
    11
    Shares
  • 11
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.