Piemineklis K. Kolumbam Barselonā

Katalonijas krīzes konteksts – Dinastijas zaudēšana

Blogs Eiropa Politika Vēsture
  • 7
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    7
    Shares

Līdz šim runājot par Katalonijas vēsturi, pieredzējām gandrīz tikai augšupeju, kura vainagojās ar katalāņu ietekmes izplēšanos visā Vidusjūras baseinā, nonākot pat līdz Mazāzijai. Eiropas kontekstā svarīga bija Katalonijas politiskā uzbūve, kura uzrādīja nozīmīgus demokrātijas iedīgļus. Katalāņi savā sabiedrības organizēšanas pakāpē daudzējādā ziņā bija aizsteigušies priekšā savam laikam, kā to redzējām iepriekšējā rakstā. ((karakuda.net/2019/02/24/katalonijas-krizes-konteksts-katalonijas-parlamentaras-tradicijas/)) Tomēr savas dinastijas zaudēšana 15. gs. sākumā iezīmēja arī Katalonijas norieta iesākumu, kuru pastiprināja arī Eiropas tirdzniecības saišu nostiprināšanās ar Dienvidameriku pēc Kristofora Kolumba braucieniem uz Jauno pasauli. Vidusjūra zaudēja savu līdzšīnējo ekonomisko nozīmi, kas smagi skāra Kataloniju, jo tai tirdzniecība ar Dienvidameriku bija liegta. Lai arī Barselonas centrā lepni izslējies stāv piemineklis K. Kolumbam (attēlā), tad tomēr Katalonijas saimnieciskās varenības zaudēšana ir cieši saistīta ar šī jūrasbraucēja atklājumu.

Martī I (Cilvēcīgais) nomira 1410. gadā, tikai gadu pēc tam, kad viņa dēls (arī Martī) bija miris mēra epidēmijas laikā. Martī I vairs neatlika laika, lai likumīgi nodotu varu savam mazdēlam – dēla Martī ārlaulības dēlam Frederikam. Līdz ar to pirmo reizi kopš 878. gada Katalonija palika bez tieša troņmantinieka, kurš nāktu no Barselonas grāfu dinastijas. Valfrīda Matainā iedibinātā dinastija ((karakuda.net/2019/01/08/katalonijas-krizes-konteksts/)) izmira pēc 532 valdīšanas gadiem. Tas notika iekšpolitisku krīžu laikā, kuras sākās jau 1348. gadā, kad Barselonā plosījās mēra epidēmija. Tai sekoja citas epidēmijas un bads, kā rezultātā dramatiski samazinājās Katalonijas iedzīvotāju skaits. Pasliktinoties saimnieciskajam stāvoklim (bankrotēja daudzas privātās bankas, reģions piedzīvoja krasas naudas kursa izmaiņas, samazinājās ārējā tirdzniecība, bija pārāk lieli valsts izdevumi, sākās uzbrukumi jūdiem), sākās spēcīgas cīņas pilsētas bagātāko un nabadzīgāko slāņu starpā, kas noveda pie sabiedrības polarizēšanās.

Kā jau minēts, 1410. gadā šai nestabilitātei pievienojās savas dinastijas zaudējums. Pirmos divus gadus pēc Martī I nāves katalāņu Ģeneralitāte iecēla komisiju, kura sastāvēja no 12 dižciltīgajiem, lai tā rūpētos par „kārtību un Vidusjūras īpašumiem”. Jautājums par Aragonas un Katalonijas valdnieku kļuva aizvien aktuālāks, jo pieauga bažas, ka izcelsies karš par Martī I mantojumu. Iesākumā vislielākās izredzes uz troni bija Urgelas grāfam Jēkabam II un Kalabrijas hercogam, Anžū Ludvigam. Tomēr uz Katalonijas-Aragonas troni bija vēl vismaz četri pretendenti, to starpā arī Martī I māsīcas dēls, Kastīlijas Ferdinands.

Aragonas Ferdinands I, viņš arī Kastīlijas Ferdinands, Trastamaras dinastija
Aragonas Ferdinands I, viņš arī Kastīlijas Ferdinands, Trastamaras dinastija

Kastīlijas karaliste bija viena no viduslaiku karalistēm Ibērijas pussalā. Vēl 9. gs. Kastīlija bija vien grāfiste Astūrijas karalistes austrumos, bet 10. gs. tā kā grāfiste iekļāvās Leonijas karalistē. Jau 1065. gadā Kastīlija atdalījās no Leonijas un pati kļuva par karalisti, lai septiņus gadus vēlāk atkal apvienotos ar to, bet vēlāk atkal atdalītos. Visbeidzot 1230. gadā Kastīlija un Leonija apvienojās galīgi un kļuva par Kastīlijas kroni. Rekonkvistas laikā līdz pat 1492. gadam tās karaļi pamazām atkaroja Ibērijas pussalas dienvidus no musulmaņiem. Šajā gadā Kolumbs atklāja Ameriku un pirmās Jaunās pasaules kolonijas arī piederēja Kastīlijas kronim.

Katalonijas un Aragonas valdnieka liktenis izšķīrās 1412. gada 24. jūnijā t. s. Kaspes kompromisā, kurā notika balsošana par nākamo valdnieku. Kataloniešu pārstāvji balsošanā nebija īsti droši par savu izvēli, bet Aragona un Valensija, kurai bija ciešākas tirdznieciskas saites ar Kastīliju, balsoja par Trastamaras dinastijai piederošo Kastīlijas Ferdinandu. Četras dienas vēlāk viņu kronēja par Aragonas karali, viņš ieguva arī Barselonas grāfa titulu.

Trastamaras dinastijas ģērbonis
Trastamaras dinastijas ģērbonis

Kāpēc katalāņi piekrita sveša karaļa kronēšanai?

Barselonas valdošie slāņi akceptēja balsošanas iznākumu, jo uzskatīja, ka svešam karalim viņi vieglāk varēs diktēt savus noteikumus. Ferdinandam bija jāpiekrīt savas varas ierobežojumam no Barselonas galma un Ģeneralitātes puses. Arī viņa dēls Alfons IV, kurš četrus gadus vēlāk kāpa tronī, 1419. gadā savu runu Katalonijas parlamentā noturēja katalāņu valodā. Tomēr 1432. gadā Alfons pārcēla savu rezidenci uz Neapoli un Barselona zaudēja savu līdzšinējo nozīmi. Katalāņu buržuāzija atteicās no riskantajiem rūpnieciskajiem un tirdzniecības darījumiem un koncentrējās uz saviem īpašumiem laukos.

Nākošajos simts gados Valensija kļuva par Katalonijas zemju saimniecisko, politisko un kulturālo centru. Izcilākie katalāņu valodā rakstošie autori, kā Auziass Marks, Žuanots Martureļs nāca no Gandijas. Pāvesti (Bordžijas), kuri no Romas noteica kārtību baznīcā, nāca no Valensijas. Arī pirmā drukātava uz dienvidiem no Pirenejiem radās Valensijā, caur kuru Katalonijā un Kastīlijā nonāca itāļu Renesanses idejas.

Kad 1479. gadā Katalonijas-Aragonas tronī kāpa Aragonā dzimušais Ferdinands II, kurš pirms 10 gadiem bija precējies ar Kastīlijas Izabellu, katalāņu situācija pasliktinājās. Ferdinands II gan apstiprināja katalāņu galma un Ģeneralitātes neatkarību, kas nozīmēja viņa karalistes neatkarību no sievai Izabellai piederošās Kastīlijas, tomēr viņš ieviesa Katalonijā kastīliešu inkvizīciju. Tā rezultātā no Katalonijas aizplūda kapitāls un kvalificēti amatnieki. Ferdinands arī aizliedza Katalonijas ostas pilsētām tirgoties ar jaunatklāto Dienvidameriku. Ņemot vērā, ka nākamajos gadsimtos Vidusjūrā lielāku varu ieguva turki, savukārt Eiropa aizvien vairāk orientējās uz tirdzniecību pāri Atlantijas okeānam, Katalonijas ekonomiskais stāvoklis aizvien vairāk pasliktinājās.

Kad 1504. gadā nomira Kastīlijas Izabella, izbeidzās arī Katalonijas-Aragonas karalistes tiešā saikne ar Kastīlijas kroni. (Šo faktu mēdz ignorēt centralizētās Spānijas vēsturnieki, lai pēc iespējas agrāk pasludinātu „vienotas spāņu nācijas” rašanos, neņemot vērā toreizējās spāņu valodas robežas.) Katalonijas-Aragonas Ferdinands gadu vēlāk apprecēja Francijas Ludviga XII māsasmeitu. Viņu kopējais dēls, kurš mira īsi pēc dzimšanas, būtu bijis īstais Katalonijas-Aragonas troņmantinieks.

Arī Kastīlijas troņmantinieka jautājums bija nestabils, jo no Izabellas un Ferdinanda bērniem izdzīvoja tikai Johanna Vājprātīgā. Tomēr Johanna laulībā ar Habsburgu dinastijas Filipu Skaisto 1500. gadā dzemdēja vēlāko karali Kārli V. Pats Filips I mira 1506. gadā, pēc divu gadu valdīšanas Kastīlijā. Līdz Kārļa pilngadībai Johannas Vājprātīgās vietā valdīja Ferdinands kā reģents.

Kārlis V 1516. gadā spēja pakļaut sev lielu daļu Eiropas valstu, tajā skaitā arī Katalonijas-Aragonas karalisti, kuru viņš mantoja no sava vectēva Ferdinanda. Ar šo brīdi sākās Habsburgu dinastijas valdīšana Katalonijā.

Sarežģīto dinastiju laiks

Jāatzīmē, ka līdz pat Johannas Vājprātīgās nāvei 1555. gadā viņa kā Izabellas meita bija Kastīlijas troņmantiniece. Visu šo dinastiju attiecības ir ļoti sarežģītas un rāda, ka par „vienotu Spāniju” nevar būt ne runas ne Kārļa, ne arī viņa mantinieku Filipa II, III un IV valdīšanas laikā. Arī Kārlis II, kurš valdīja līdz 1700. gadam, līdzīgi iepriekš nosauktajiem, bija tikai Kastīlijas karalis, kurš valdīja arī holandiešu, itāļu un Dienvidamerikas teritorijās, kā arī Portugālē (1580.-1640. g.) un Katalonijas-Aragonas karalistē. Katrs no šiem karaļiem, sēžoties tronī, devās gan uz Valensiju, gan uz Kataloniju, lai zvērētu pie šo zemju neatkarīgajiem pamatlikumiem.

Tiesa, tas nepatika Filipam IV, kurš uzklausīja sava mīļākā padomdevēja Olivares hercoga padomu censties iznīcināt pārējo Ibērijas pussalas karaļnamu neatkarību un nosaukt sevi par Spānijas karali, neapmierinoties ar Portugāles, Aragonas un Valensijas karaļa un Barselonas grāfa tituliem vien – tajā vietā nolīdzinot atšķirības šo zemju starpā un padarot visu teritoriju par vienotu Spāniju. Filips IV visādi centās panākt šāda plāna izpildīšanu, lai arī iesākumā tas pilnībā neizdevās. Īpaši svarīgi viņiem abiem šķita piespiest katalāņus un arī portugāļus ar naudu un ar karaspēka vienībām atbalstīt Filipa neveiksmīgos karagājienus Eiropā. Katalāņu galms un parlaments no tā kategoriski atteicās. Portugālē šī Olivares hercoga iecere pat izraisīja tās atdalīšanos no kastīliešu dinastijas un sava, Portugāles karaļa pasludināšanu. Arī Katalonija mēģināja atbrīvoties no pakļautības kastīliešiem. Vai viņiem tas izdevās? Par runāsim nākošajā rakstā. ((http://karakuda.net/2019/03/10/katalonijas-krizes-konteksts-katalonijas-neatkaribas-kars/))

Trastamaras dinastijas ģērbonis
Heralder [CC BY-SA 3.0 (creativecommons.org/licenses/by-sa/3.0)]
  •  
    7
    Shares
  • 7
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

4 thoughts on “Katalonijas krīzes konteksts – Dinastijas zaudēšana

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.