Sandra Vensko

Naktsgrāmata

Blogs Naktsgrāmata Proza
  • 17
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    17
    Shares

1.02.2019. – 10.02.2019.

Šonakt pamodos no pārlieku skaļa klusuma. Ventspils māja. Māja ar rakstnieku stāstiem san kā neizplaukusi maijpuķīte. Izrādās, lejasstāvā san ledusskapis. Faktiski tas san katru nakti, bet šis klusums ir īpaši lipīgs. Mani nomierina Ruda (mājas melnais runcis) esamība mājā. Mazie jumta logi un slīpie griesti virs manis.

Pirms kāda laika, apmēram pirms trim gadiem dzirdēju stāstu par slīpajiem griestiem. Es neatkārtošu izklāstīto. Būtība ir vienkārša: jauna meitene ciemos pie puiša. Meitenei ir skaistas acis. To man pastāstīja vēlāk. Bet tas būtu cits stāsts. Meitene, kas šajā mirklī lūkojas manī no mākoņmaliņas, teica: „Es biju iemīlējusies. Neatceros neko citu, vienīgi slīpos griestus…”

Pēc trim gadiem par meiteni, kura raugās manī no mākoņmaliņas, vecs, sirms vīrs bilda: „Bet tādas acis viņai! Tādas acis…”

Un es pamodusies klusi raudu par skaisto. Par slīpo jumtu, no kura palēnām ripo sniega ripulīši. Kaut kur virs galvas plūst Piena ceļš. Zvaigznes kā mirušo acis. Tik viegli zibina, ka aizmirstu par sanošo klusumu lejasstāvā.

Ventas malā ganās gotiņas. Lielas un smagas kā naftas krāni, kas atveras un aizveras. Gluži kā acis – vaļā, ciet, vaļā, ciet, vaļā, ciet.

Starp mani un mūžību ir tikai neredzamais tilts. Un es domās pieceļos pirkstgalos un esmu balerīna uz ledus. Bet tas ir cits stāsts. Šonakt par neredzamo un visuresošo Rudi – par mīlestību, kas neskaitāmos veidos iemiesojas vienā gludi spīdīgā acu skatienā. Pat, ja šajā stāstā nekas neliecina par skumjām, naftas krāni atgādina – pietiktu ar vienu dzirksteli, vienu sīku spridzeklīti, lai mēs nepaspētu padomāt par Drēzdeni. Mūsu vienkārši nebūtu. Reāli san ledusskapis, un es dzirdu – atveras istabiņas durvis tur, lejā, Vija klusi ieslīd mūsu kopīgo sarunu telpā, virtuvē. Ceļos un kāpju lejā. Mēs ēdam nakts maltīti, notiesājam pa sviestmaizei. Kā abas zinātu visu par pagātni un nezinātu absolūti neko. Pie ziņojumu šņorīša afiša. Rīt atvērs manu romānu ADELE.

))))

Es biju pārliecināta, ka naktīs pamostas visi, kuri šeit mitinās. Biju iedomājusies, ka naktssarunas padara grodāku manu jaunradīto stāstu par delfīnu. Reāli delfīni ir tik apdraudēti, ka sāku ienīst cilvēkus ar akvalangiem. Bet tas ir tik bezjēdzīgi – trijos naktī prātot par delfīnu projektiem, kas aptur kādu nelieti nogalināt dzīvību. Sasodīts! Pirms četriem gadiem šeit, Ventspils rakstniekmājā, raudzījos ārā pa logu un uz dievnama kāpnēm izlika mazas skulptūriņas – embrijus, augumiņus. Akcija pret abortu. Jā. Manī šī sajūta pamodās pēc tam, kad ieraudzīju kādu uzvārdu starp aģentiem. Manī plosījās mežonīgas dusmas – un ne jau saraksta dēļ. Bet tieši tāpēc, ka atrāvās vāts un sāpēja par to, cik neaizsargāta ir sieviete. Vīrs, kura uzvārdu pamanīju, bija tas, kurš mani, grūtnieci pirms nepilniem trīsdesmit gadiem, ar rupju un neiecietīgu žestu pagrūda pret sienu. Iegrūda ķieģeļu masā, iezīmēja, ka esmu niecība, vabulis, sīkaļa, nekam nederīga būtne, ne miņas par bērna aizsardzību. Ne mazākās vaina sajūtas nebija tolaik šī vīrieša sejā. Kopš tā laika es šo cilvēku neieredzēju. Šonakt staigā rēgi visapkārt. Un es lūdzu Dievu par saviem bērniem. Es iedomājos, cik viegli ir nogalināt. Cik pretīgi bija apzināties, ka nekas nav mainījies ne pirms simt, ne pieciem gadiem. Vīrietis grūž sievieti domās, met bumbu pret vēderu un grūž trolejbusā pret stieni. Grūž prom no sevis un neatbild uz jautājumu, vai tu esi nodevis tautu…

Lejā čaukst malkas pagales. Rīt Ieva kurinās krāsni. Mazliet dūmos, tāpat kā iepriekšējās dienās kūpēja. Ārā lietus un sniegs. Miegs ir zāles un homeopātija. Maz, mazāk, un pazūd. Saite ar sapni un daži teksti ir gatavi. Daži pavisam kusli. Vienu pabeigšu rītnakt.

))))

Livonijas pils. Nūrija un Katalonija. „Īsti, autentiski svētki,” saka Ieva, redzu muzejnieces no Liepājas. Sapnī biju ietērpta kleitā ar rullīšiem uz muguras, šķeltām piedurknēm, baltu galvassegu, zilu kleitu. Tumši zilais ir nakts zilums. Cērtu caurumiņus ādas aplī un piesienu zvārgulīšus. Man ir savs skatījums uz lietām, ko darinu. Es tās sajūtu kā senatni, kas ir tepat un vienmēr. Kā velna pēda akmenī pie mana dārza vārtiņiem. Livonijas tērpos ir krāsas, kādas spēju uzjaukt koka paliktnī. Sasitu olu, atdalu baltumu no dzeltenuma, Dzeltenums un pigments. Jaucu, mērcu otu, un krāsa paliek uz ādas sloksnītes. Nūrija saņem dāvaniņu. Livonija aizceļo uz Kataloniju. Man ir sapnis par sievieti, kura sildās pie ēkas sienas pavasara saulītē. Apkārt pamazām izvijas zaļas efejas, tās apņem sievietes stāvu, ēkas siena ir silta, un brūns tonis pārtop zilā, tad – gaišākā nokrāsā. Ir pavasara pali tālumā. Sieviete vēro efeju maigo zaļumu, ļaujas. Katalonija. Kaut kas tālāk par Latviju savā sāpīgumā un nesaprastajā mentalitātē, kaut kas tāds, kas līdzīgs, bet ne tā. Mana tauta ir daudz vairāk, daudz ilgāk par visu, ko spēju izskaidrot. Nakts azaids ir zilie Vincenta īrisi manās mājās tālu no šejienes. Zilie īrisi Livonijas pils svētkos uz ādas sloksnītes, varbūt manās iedomās, ka siltums dara laimīgu. Vienmēr.

))))

Šonakt es domāju par sarkanmataino kalpu. Par to, cik tas bija svarīgi, svarīgi man, kad sāku lugas rakstīt. Varbūt nakts un garāmgājēji maniem sapņiem uzliek atbalsis. Atbalsis ir kā cepures, kā matroži un baloži, vitrāžas un cigas. Es šonakt domāju par Mairu. Bija man dzejolis, Viens dzejolis, ko Eipurs ievietoja kopkrājumā. Tā bija Mairas ciga, kvēlojoša oglīte, kad stāvējām pie bibliotēkas un runājām par dzeju, atdzejojumiem. Man joprojām svarīgi atcerēties dzejoli par Bābeli. Kur kāds rāpjas augstāk un pāri uz vēl neuzbūvētajiem stāviem. Augstāk un tālāk. Kas ir tālums, sarkanmatainais kalps man nepaskaidro. Lelde vienmēr būs latviešu dramaturģe, kuras lugas iespējams lasīt kā romānu. Domāju par cigaretēm. Par saikni ar to, ko nakts paslēpj un rīts atdod. Esmu uzmargojusi nelielu puspasaku.

Dabas mācība.

Mēs iekāpām vilciena vagonā un braucām.

Lai ieraudzītu jūru.

Pa ceļam atgadījās ķibele.

Vējš pacēla mūs gaisā. Saucām, saucām:

„Apstājies! Mums vajadzīga bura!”

Bet vilciens traucās augstāk un augstāk, ieslīdot starp mākoņiem, – vējš uzbūra lokomotīvei spārnus – kā glābēja vestes, kā izpletņus, kā sikspārņus…, pietauvojot garām virvēm pie mākoņu mošķiem, – somas piebira zvaigžņu kraukšķiem.

Vēl augstāk… Pēkšņi mūsu vagons skrēja pa bruģi un tapa par kuģi!

Mēs bijām iekļuvuši sastrēgumā, elpojām dziļi – starp uzzīmētām ēkām pārvietojās elektroautomobiļi. Mūsu kuģis apstājās šķērsielā klusā, šķiet, uz neapdzīvotas salas, izrādījās – esam netālu no pasaules malas.

Kā zīda karodziņi porcelāna šķīvī uzgleznotā pļavā plivinājās zaļi, rozā, balti, zili, dzelteni, – dažnedažādi cukura taureņi buberta dīķī.

Virs tiem sijājās smalka migliņa caur šokolādes logu – visapkārt kārtu kārtām piramīdas un grēdas – virtenēs savērtu, sadiegtu, saspraustu ar knaģīšiem saldētu ogu – krāsainu lāsteku mirdzums.

Vilciens bija izgaisis starp galaktikām. Kur kuģis?

Lāsteku lapas, lāsteku pumpuri. Tāda bija dabā nojaušamā zīmējuma struktūra, lāsteku karameles.

Mēs dažas nolauzām, tās karājās pie debestāfeles un pakšķēja. Pa vienam pilienam, pa gaismas pilienam no katra čemura. Vilciena sliedes, lokomotīve un nepabeigtie tvaikoņu karkasi krakšķēja, līdz puspagriezienā uz kartes zilās ūdens virsmas izkusa un nodzēsās.

Vējš skraidīja apkārt kā šunelis, ošņājot pēdas. Jo vairāk meklē, jo vairāk slēpjas. Ak, kādas bēdas! Pretī rāpo krokodils, nē, milzīga bedre, aiz tās – klints ar caurspīdīgu glazūru. Kritiskais punkts. Jāsaņemas. Jāienirst pasakā. Bez elpas ilgāk par gaismas staru un attālumu, kas nav izmērīts, kas neelpo, kas vienīgi atstaro pats savu meridiānu – tumsas iguānu. Dziļums.

Mēs ienirām bez akvalangiem, bez zināšanām par lietu kārtību, ievietojāmies dimensijā bez parametriem. Sajutām vibrācijas, smaržas, dūnu vieglumu, laika mēru, nullītēs ieapļotu.

Mūsu kuģis bija sairis – pārtapis pigmentā. Okers. Zoss spalva – spalvu mākoņi, tukšums, balta lapa, švīka – mēs gleznojām, lai atgrieztos liedaga ornamentā, kuģa masts, bura, tad spārni, kas neapturamā ātrumā sarāvās mazāki un trauslāki. Mums zīmējums nepadevās. Taustāmas lietas sakusa, ieauga digitālā formātā, kaligrāfiski izliektos līkločos tapa burti un savijās vienkop vārdu maģijā. Izdzisa debesīs viss, ko izlolojām sarunājoties, vienu brīdi, apmulsuši par notikušo, apklusām. Pārslēdzām, pieseivojām, restartējām, piecēlāmies. Sastingām starp A, B, C, D… Klikšķis. Žikts!

Tad palūkojāmies sev zem kājām, sīkas, vārgas pavasara puķes – mārsils un kamenes tajā, meža zemeņu smalkās ziedu mandalas, gliemežnamiņu ripas, cita par citu ģeometriski precīzāka – kurmju radītā pazemes eju struktūra. Mēs bijām apmaldījušies krāsu labirintā, jaukuši krāsas no zemes, no minerāliem, lai atrastu atpakaļceļu, lai izdomātu pasaku ar laimīgām beigām. Mājupceļu. Bijām izkrāsojuši A4 formātu apziņā melnu, uz molberta, švīkojuši bez stratēģijas un tāpēc bez kompasa, bez zināšanām par gaismas ātrumu, iekļuvām negaisa epicentrā ar zelta zibeņiem virs mūsu galvām.

Mēs radījām sapņus, tos iekarinājām kā tiltus starp aizām, pārskrējām pāri Vinnija Pūka grāmatai kā atšifrējot Bezizeju, intensīvi turpinot cerēt ieraudzīt kaut kur tālumā savu vilcienu, savu dabisko seju, vēl zīmējām jūru robotiem krastiem, bubertsalām, taču kuģis brauca mums garām!

Tad viss izjuka, laimīgā kārtā paspējām uz zvaigznes pārvietoties – tādas kā melnas, aukstas bumbas – neveiksmīgi darinātas čaumalas, olas vai lodes, kādas veido no māla, no plastilīna vai ieroču fabrikās, un tur nācās iedzīvoties. Bumba ar ēnojumu. Kā satelīts, kas atspoguļo uz googles miesas pasaules plānojumu. Bumbiņa, lodīte, kas tu esi? Nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns, saki – olē!

Tā traucās ar mums uz sava skausta cauri ļaužu pūļiem, izskrēja cauri visbiezākajiem mūriem, sašķaidīja planktonu okeānā, uzgāzās iznirstoša akvalangista cepurei, noripoja starp delfīniem, izmētāja mūs pa kontinentiem un tad ar magnētisku spēku savāca kopā, iesmējās šakāļa balsī, vilka mēlē, raiti noripoja no Gaiziņa kumbra, atsvērās līdz Rīgas Smilšu kalniem, noskurinājās, palēcās, piekarināja sevi lidmašīnai, kas traucās uz Kurzemes dienvidu pilsētu, ritināja kā segu Liepāju, pa ceļam (aizmirsām savlaicīgi piefiksēt) aizķēra Cieceres ezeru un parāva līdzi gaisos, kā pūķis deviņu galvu bumbulis joņoja, tad nometa slapjo nastu atkal lejā. Mums šķita, kaut kas notiks, ja nespēsim apstāties jūras meklējumos, ja krāsas izplūdīs, lode pietūks un tūlīt eksplodēs, labākajā gadījumā mākoņu biezenī iekapsulēsies. Nekā. Viss apklusa, krāsa nožuva zibenīgi, saules fēns mijkrēslī apklusa. Jā.

Siltumnīcas efekts kā matu žāvētāja karsējošais tuvums ledājiem. Tepat Arktika un Āfrika, gaisa masas, Toms Bricis TV ekrānā smaida siltos un drēgnos novakaros. Vakara pasaka radio un skola ar domraksta bubuli karoga mastā. Mēs joprojām apgūstam dabas mācību krastā.

Mēs atradām vilcienu, starp svītriņām ieslēptu. Mums priekšā nakts izklāja burvju paklāju. Garo Pupu ar stiprām, kruzuļotām stīdziņām apaugušu stublāju. Bārenītes kāpnes, vārpstiņas dzīparu no pasakas turējām plaukstās cieši un rāpāmies augšā. Soli pa solim. Un tā mums palaimējās nenokrist. Starp puķēm, akmeņiem un gotiņām, kas ganījās. Un reizēm mēs visi lidojām, kā būtu gārņi. Zilās Sārnates govis, vistiņas raibītes un zaķi, abru taisītājs ar miegu acīs. Laimes māte, Cibiņš, Rainis. Māmiņa kā saules stariņš, tētis kā ratiņš. Mājas, jumts virs kvadrāta – Jumis, ceļš – Zalktis, Daugava ir mūžīga mājvieta Lāčplēsim.

Tas viss, starp citu, notika bez bailēm lidot. Alfabētu mācoties un burtus skricelējot burtnīcā ar līnijām. Sliedes izskatījās īstas, zīmējām visu vakaru. LED lampiņa virs galvas. Gaisma. Tad uzzīmējām tuneli, kur esot jābrauc lokomotīvei iekšā un kādam jāsavalda pretī plūstošais smilšu virpulis. Lai aplis būtu precīzs, nepieciešams cirkulis. Vai tasīte augšpēdus uz papīra vai koka ripas. Gadskārtu šifrs, strops ar bitēm. Mēs nepratām no domām izlobīt nevienu cilvēku, kurš būtu gatavs riskēt nokļūt zīmējuma centrā, lai būtu noslēgts cikls vai aplis. Protams, kļūt par pasažieri transporta līdzeklī bez vadītāja – riskants pasākums, uzdrīkstēšanās, jo par sapņošanu nemaksā un sapņus neapdrošina. Tos nesargā apvalks, ne bišu māte. Kāpēc tā? Jo pasakās nav iekļautas aģentūras, lifta arī tur nav, un pietrūkst ātro uzkodu sagatavošanas punktu, ēstuvju ar picām, burgeriem.

Bet ir visu laiku jāuzmanās. Visu laiku jāzīmē tā, lai neapmaldītos. Jūs gribat zināt, kā pasaka beidzās? Laimīgi. Lai-mī-gi.

Kad atskanēja skolas zvans, respektīvi, aizsargājamais augs – kāpu mazā neļķīte izplauka, mēs iztaisnojām plecus, samirkšķinājām acis, pasmaidījām, redzat, tieši pretī, aiz loga, aiz kāpas, – mierīga viļņojas jūra. Mēs to iemācījāmies. Sargāt.

)))

Viņu sauc delfīns. Es viņu mīlu. Es skatos acīs delfīnam un zinu, neviens viņu nenogalinās, neatņems mājas. Jo es skatos acīs un smejos, kā mums laimējies, ka esam satikušies uz salas. Te nevienu nenogalina, te ir tīrs ūdens, siltas pludmales smiltis. Mēs nirstam, sprauslājam iznirstot, un zilas debesis virs mums kā zīdpapīrs. Es tevi pazīstu, tu mani baksti ar savu degunu un kustini ar asti. Mēs peldam līdzās, tu kaut ko man stāsti. Varbūt mēs esam divi vien uz pasaules un sala ir mūsu mājvieta. Es zinu, ka mīlu tevi. Par to, ka mani izglābi. Kad slīku un bailēs zaudēju prātu. Tu piepeldēji un pagrūdi, uzniru augšā, manas pleznas bija aizķērušās aiz vadiem dzelmē un colas kastes vāka. Tu nevari pastāstīt, tu nevari intervijā skaidrot situāciju, tu ved mani krastā, un mēs esam kā neredzami signāli. Vai tu mani pametīsi uz salas vienu, vai es šeit palikšu bez ūdens un pārtikas starp atkritumiem no civilizācijas. Neko man nevajag apcerēt un kratīt ar pirkstu. Es zinu, cik neaizsargāts esi, cik mana zeme ir maza. Man nav spēka uzbūvēt tik lielu baseinu, lai tu dzīvotu tīrā ūdenī un neviens netriektu tev starp spurām nazi.

)))

Boriss uzdāvināja marcipānu. Kā zinātu, ka man garšo marcipāns šokolādē. Esam pazīstami ļoti sen. Mani fascinē tas, ka vieta, kur dzīvo Boriss, nespēj atpazīt Kanta pasauli. Nu, vismaz cieņu atdot. Vienalga, vai naftas krāni būtu Eiropā vai pavisam citā zemeslodes pusē. Naftas gotiņa ir pārrauta uz pusi. Man žēl tās mellītes. Kā pati būtu noķēpājusies ar eļļainu, melnu spīdumu.

Slīpums griestos. Atspīdums no laternas. Nē, automašīnas starmeši nolaiza griestus, un baltā svītra izgaist. Reiz, tas bija vēl tad, kad par nepareizām runām varēja iebāzt aiz restēm vai padarīt par psihiski nelīdzsvarotu (maigi teikts), nepieskaitāmu. Tas bija manu šīs nakts pārdomu vērts atgadījums, ko piefiksēju tikai tagad. Miegs mani pazaudējis, atstājis rēgu un atmiņu mežā. Te nav izejas, nav labirinta sajūtas, nav nekā. Tikai daži soļi līdz atklāsmei par nesaprotamo. Tas bija Belgradā. Kad braucu ar autobusu, visapkārt drūmas, nomirušas sejas. Aiz loga nograuta ēka. Aiz tās uz auklām veļa. Vīriešu apakšbikses. Baltas. Kā baloni. Vējš bija sapūtis ceļa malās drazas. Atkritumu kaudzes. Strīpām. Tik tikko apjēdzama kara noskaņa. Tik tuvu un nesaprotami. Eiropas tautas. Mēnesi esam bijuši kopā, un šis autobuss mani ved cauri realitātes ekrānam. Kapos ģīmetnes. Man ir bail. No nāves. Ventspils ir pilna ar strūklakām. Pilna ar laiviņām, un barža tik sarkana. Lejā mīlīga kafejnīca. Atgādina Remarka grāmatās lasīto par zudušo un neatgūstamo. Lisabonā neesmu bijusi, dzīvoju Vācijā. Sarkanais kuģītis mani sagaida katru rītu, kad eju pa bruģēto vecpilsētu. Kad eju pa bruģēto vecpilsētu. Cik pazīstamas izjūtas, cik pasaule apaļa. Ventspils ir daļa no manas māju sajūtas. Mūzika, kas atplūst no cafe. Kaut kas no Čaka un Ziedoņa. Kaut kas no bēgļu laivām un aizliegtas latviešu tautas. Nakts ir galā. Marja un Indijas rieksti. Marja no rīta gatavos salātus. Apbērs ar riekstu gabaliņiem. Es izcepšu reņģes, un mēs būsim uzrakstījuši mazliet nost no dzīves.

Slīpie griesti. Es nespēju aizmigt. Es raudu un smejos par skaisto dzīvi sapnī. Vecais vīrs teica: es zinu, viņa ir mirusi. Bet sapnī viņa bija jauna meitene un pina ziedu vainadziņus.

Virtuvē san ledusskapis. Vija ēd mazu sviestmaizīti. Manā plauktā ir kaperi, olīves un siers. Mēs domās apskaujamies. Es neatvados. Man ir jābrauc.

Naktssarunas apsolīju KARAKUDAI. Dzimšanas dienas torte ar vienu svecīti.

Daudz laimes!


Foto: Inga Ozola
  •  
    17
    Shares
  • 17
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

1 thought on “Naktsgrāmata

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.