Karls Juhans Valgrēns

Nakts grāmatu uzlidojums gaišā dienas laikā jeb vienas dziesmas garuma ietve

Blogs Naktsgrāmata Proza
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    10
    Shares

Dienasgrāmatas ir visiem saprotams jēdziens. Tās raksta pa dienu. No rītiem vai pievakarē. Par to, kas noticis, bijis, paveikts, ievērots vai pārdzīvots. Turpretī naktsgrāmata ir jauns un samēra rets žanrs, kura izmantojums literatūrā pagaidām ir pieticīgs. Spožākais un skaļākais šī žanra kopējs šogad ir skandināvu rokmūzikas liriķis Karls Juhans Valgrēns (Carl-Johan Vallgren). Savu Naktsgrāmatu viņš nesen piedāvāja skaņu faila formā CD ietvaros, kas tagad ir izplatīta naratīva forma arī Latvijā. Pirmdien Karakudas slejās to demonstrēs mūsu jaunā autore Diāna Lelis. Taču tas būs pirmdien. Tagad ir nedēļas nogale un mēs paliekam pie Naktsgrāmatas kā jauna žanra.

„Toreiz, 2009. gadā, es gribēju rakstīt mūziku, bet man nebija spožu ideju. Vienīgais ko sapratu skaidri, ka vēlos radīt ko jaunu, jeb nebijušu. Tai jābūt mūzikai skarbākā formā, skumjākā intonācijā, taču tieši tāpēc skaistākai veidolā. Biju piedzīvojis smagu kritienu. Emocionālu. Vairāki tuvi cilvēki bija aizgājuši viņsaulē, citi – smagi saslimuši. Nāve rēgojas visur. Toreiz gribēju sākt rakstīt dienasgrāmatu. Pirmo reizi savā mūžā. Lai kontrolētu savas sajūtas, jūtas un visu, kas notiek manī un ap mani. Tobrīd sapratu, ka tā nebūs dienasgrāmata. Tā būs naktsgrāmata.”– raksta Karls Juhans un atzīstas, ka strādājis paralēli ar mūziku un tekstu. Šeit neliels ieskats viņa Naktsgrāmatas koncerta versijā dziesmai „Man liekas, ka kāds tur ir ārā.“


Zari aiz loga lunkani vingro

KaraKudas izsludinātā konkursa rezultātā, latviešu NaktsGrāmatu klāstam tika pievienoti veseli pieci interesanti darbi.

Pirmā startēja Lāsma Gaitniece ar savu „Lāsmas Gaitnieces naktsgrāmatu“. Viņas ieraksti secīgi rindojas kā pērles virtenē. Vispārinājumi paceļas gaisā, lai no kopplāna rādītu„ ko ar sevi iesākt“ un prognozētu, kāds īsti būs jaunais gads februāra paātrinājuma apstākļos. Tur skan Sergeja Rahmaņinova klaviermūzika un iedomu sapņus ātri uzvar veselīgs miegs. Autores nakts nav ciešanu laiks. Dienas notikumi ir tie, kas pieprasa secinājumus tumsā.

vor dem Schnee

Tā teikt – impulss nāk pa gaismu, bet uzdīgst domu dobītē pa nakti. Piemēram, nacionālā teātra izrāde liek aizdomāties līdz saviem senčiem: Otto un Elīzabetei Šarlotei, bet Viestura Kairiša izrāde izraisa sarunas tumsā, labas tējas pavadījumā. Autores dzīve ir intensīva mākslas impulsu krātuve, tāpēc naktsdomas rotē ap konkrētiem, skaudriem un uzasinātiem dienas notikumiem. To secina arī autore pati: „Rakstot šo naktsgrāmatu, saprotu pavisam skaidri: nakts ir dienas atspulgs. Tā ir kā spogulis.“ Tāpēc Dzintaru koncertzālei seko Liepājas teātra izrādes un secinājums, ka bez Ērika Vilsona Liepājas teātris nebūtu nekas. Galīgi nekas. Lāsmai ir veselīgs miegs un jūra, kas iemidzina, ja ir vajadzīgs šūpulis. Viņai ir skaņas vīgriežu tējas vietā un laiks, kas nekad nebeidzas.

 

Citplanētieši un ķīmija, kas visu sabojā

Otrā uz starta līnijas nostājās Zane Balode ar savu „Zanes NaktsGrāmatu“, kas sākās pirms mēneša – astotajā februāri. Autores stils ir abstrakts, viņa neievēro teikuma sākuma lielo burtu, taču pieturas zīmes viņai tīk. Ar drona distanci no augšas viņa montē aizvadītā laika notikumus kā Eizenšteina filmu, kurā vairākas darbības sākas paralēli, lai finālā krustotos. Epizodes ir spraigas kā mūzikas video: nokritis plakāts “griba“, spraigi virsraksti, dēmons zem gultas, vīna glāze, neveikla pauze, filma ar Merkūriju, roku diena, tējas krūze, kuru grūti noturēt, saullēkti dažādās krāsās, citplanētieši, salūts, kas piesārņo gaisu.

Šķiet, ka Zane (tieši tāpat kā Karls Juhans) raksta naktī iestigšanas dēļ. „Esmu iestigusi“, – viņa konstatē 11.02., – „jūtos, ka kaut kur citur notiek mana īstā dzīve un man to neviens nav pateicis.“ Nakts piedāvā skarbāku vaibstu spogulī un atziņu, ka rūgtums ir brieduma pazīme – „laikam esmu pieaugusi“. Autore lido pāri savas dienas notikumiem, runājot sev saprotamā žargonā, kas sākumā kaitina, bet pēc tam sasmīdina, ja tiek saprasts atšifrējums. Galu galā viņa neuzskata mani – lasītāju – par muļķi, jo zina, ka sapratīsim, jo esam savējie.

Patīkami lasīt šo tekstu, kas rakstīts draugiem un dvēseles dvīņiem. Tādiem kā Zane pati, kura nekādi negrib ieslīgt sistēmu stulbumā, jo vēlas eksistēt ambiciozi.

Vai cilvēkam ir daudz jāzina? Varbūt, ka mazāk zināt nemaz nav slikti? – filozofē autore. Viņai nekad nav patikusi fizika un ķīmija, jo tā „sabojā visu skaisto“, taču vilina iespēja pārvarēt vienas dziesmas garuma ietvi tovakar. Ielasoties Zanes tekstu, rodas asociācijas ar Austras Skujiņas liriku, jo arī viņai (pirms 100 gadiem) ēnas un sausās lapas skrēja no muguras un ozoli izskatījās pēc balerīnām.

Pēc tam NaktsGrāmata aizcērtas ar blīkšķi un nepārliecinošiem draudiem dēmoniem. Vairāk teksta Zane nepiedāvā. Žēl. Labprāt lasītu tālāk, jo esam jau iepazinušies. Kā tā var pamest lasītāju pie aizcirstiem vākiem?

 

Ciešanas, kas okupē

Drei Fenster

Trešais uz starta līnijas nostājās Toms Vasaraudzis ar Bezmiega trāpīto fantāzijām. Kā jau tas mačodžekam raksturīgi, viņš pārkāpj visus nosacījumus: regulāru nakts stāstu vietā piedāvā mums reportāžu no bezmiega vietas. Tiek reģistrēts melnais caurums, katra piektā gaismiņa logā satriec un kundze pretējā nama logā pārvietojas ar lejkanniņu rokās kā mehāniska rotaļlieta. Viņa šķērso visus savus daudzkāju logus pēc kārtas ar Zirnekļcilvēkam raksturīgo kosmosa loģiku. Netraucēti un plaši. Visiem cilvēkiem piemītot vājības. Pēc Toma domām, šīs kaites vislabāk atklājas tieši tumsā. Tāpēc viņš sēž pie loga un uzmana tumsu. Domas reizēm paklūp pusnakts melnumā, nepamana šķēršļus un klibojot ilgojas pēc specializētas spuldzītes, kas „sajūt savu saimnieku kā suns naktī“. Viņš pārlido līdzcilvēku barus, kas sirgst no bezmiega un ir gatavi pārdot dvēseli par miega procesu astoņu stundu garumā. Cilvēci esot pārņēmusi bezmiega epidēmija un tas esot vēl trakāk nekā nīkšana pie datora. Taču atsevišķi savādnieki, Marinu Benjaminu ieskaitot, raksta bezmiega memuārus un pusnakts vientulībā attīra domas no sārņiem. Tieši tāpat kā duša attīra ķermeni no dubļiem, ja ir brists pārāk daudz. Toma radošums ir starp miegu un nomodu. Tas ir brīnums, kas piedzimst tumsā un pazūd no rīta. Nav skaidrs, ko tas dara pa dienu. Iespējams, ka guļ? Taču vienā lietā Tomam var piekrist – ciešanas, kas okupē galvu, sirdi un sajūtas ir vērtīgākas par naudu. Pie kam, mīlēt nekad nav par vēlu un par daudz. Atkal taisnība. Toms pieliek punktu un te reportāža ir beigusies. Žēl.

 

Dažkārt apkārtējie smacē

Dace Kalniņa sāk savu stāstu saulainā dienā. Viņas nakts grāmata startē pilsētas centrā un sabiedriskajā transportā. Tur maza meitenīte šantažē savu nabaga tēti un medī draugus kā zivis akvārijā. Draudzība ir sarežģīts ugunskurs, kurā pagales jāpiemet katru mīļu brīdi. Ir arī tādas, kuras nedeg nemaz. Patiešām žēl, bet tā mēdz notikt – viens grib, bet otrs nevēlas draudzēties. Nepalīdz ne šokolāde, ne maigie mirkļi. Diemžēl tā ir, to zina visi, kas vēlas draudzēties, bet viņiem tas neizdodas. Vientulības tēma turpinās nākamajā dienā, jo daži nesaprot, ka sabiedrība pašam ar sevi ir vislabākais draudzības veids. Nekad taču nav vientulīgi pie laba spoguļa!

Igaunijas neatkarības dienā Dace cepusi sāļās vafeles un domājusi par naudas taupīšanu. Aiz loga ļaudis sajaukuši gadalaikus un izaicinājuši gripu, saaukstēšanos un plaušu karsoni. Skraidot pliki pa Liepāju. Taču gudrie skatās svētdienās turku filmas un nozog ar to savas dzīves minūtes, kas varēja būt veltītas kam vērtīgākam.

Radošums te dzīvo nevis tumsā, bet bibliotēkā. Turpretī daiļums – frizētavā. Viss beidzās ar to, ka bija labi un pārsteigums ieradās dāvanas formā pastā. Daces nakts grāmata notika pa dienu. Pie pilna apgaismojuma. Jeb mums tikai tā izlikās?

 

Taureņu dejas bubertā

Sandras Vensko Naktsgrāmata ir profesionāls un līdzsvarots darbs. Viss sākas Ventspils rakstnieku mājā, kurā nenoguris skaļi dzied pirmā stāva virtuves ledusskapis. Debesis pilnas ar sniegu, un zvaigznes spīd kā mirušu cilvēku acis. Ventmalā ganās naftas krāni un tumšās domas atgādina par Drēzdenes dedzināšanu otrā pasaules kara laikā. Tā varēja notikt arī ar citiem, un tad „mūsu vienkārši nebūtu“, – konstatē autore.

Sandra Vensko

Viņai pieder nakts sarunas omulīgajā rakstnieku virtuvē par dabu, delfīniem, neliešiem, liekulīgām akcijām un pagātnes rēgiem. Pret tiem palīdz tikai Dievs. Nakts te neko izdarīt nespēj, jo tad atnāk sapnis ar zilu kleitu – tumšu kā pusnakts zilums, un filma pazūd aiz stūra. Pēc tam ķīmija un krāsu katarse zilo īrisu pļavā, kuru siltums padara laimīgus. Ekrāns pēkšņi parāda Mairu, Leldi un cigaretes un tad pats aiziet jūriņā. Tur vējš paceļ augstu gaisā, aiznes uz pasaules malu un piedāvā atpūtu taureņu spietā, kas peldas kolektīvi buberta dīķī. Ar ko šis ceļojums beidzās? Ar kuģa sairšanu, taustāmu lietu pazušanu un apmaldīšanos labirintā. „Mēs radījām sapņus, tos iekarinājām kā tiltu starp aizām“ – raksta autore un atzīstas, ka tas viss dēļ bailēm lidot un bailēm sāpināt otru. Taču nav nekā cita, kas būtu neiespējams: „Es izcepšu reņģes, un mēs būsim uzrakstījuši mazliet nost no dzīves.“ Viņa domās apskaujas ar draugiem, neatvadās un aizbrauc, jo zina, ka nekas nav beidzies. Mēs visi esam kā neredzami signāli, kas redzami arī klusējot. Tikai Lāčplēsis dzīvo Daugavā, savā mūžīgajā mājvietā, bet mēs pārējie kā signāli turpinām klusi lidot. Bez skaņas, taču tālu, augstu un dziļi.


Karakudas redakcija priecāsies, ja lasītāji komentēs mūsu publicētās NaktsGrāmatas un izteiks domas par autoru pienesumu. Laipni lūdzam!

  •  
    10
    Shares
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

1 thought on “Nakts grāmatu uzlidojums gaišā dienas laikā jeb vienas dziesmas garuma ietve

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.