Demonstrācija Barselonā 2018. gada 1. oktobrī

Katalonijas krīzes konteksts – Katalonijas neatkarības karš

Blogs Eiropa Politika Vēsture
  • 7
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    7
    Shares

Iepriekšējā rakstā aplūkojām laiku, kad Katalonija zaudēja savu dinastiju un bija spiesta pieņemt Kastīlijas karaļa pārvaldīšanu. ((http://karakuda.net/2019/03/04/katalonijas-krizes-konteksts-dinastijas-zaudesana/)) Šīs izmaiņas noveda arī pie vispārēja saimnieciskā apsīkuma katalāņu zemēs un dzīves līmeņa pasliktināšanās. Katalāņi pakļāvās, bet samierināties ar to nespēja. 17. gs. vidū viņi apņēmīgi uzsāka cīņu, lai atbrīvotos no kastīliešu varas. Neatkarības karš, kurš pazīstams ar nosaukumiem „Pļāvēju karš” vai „pļāvēju sacelšanās” (katalāņu valodā „Guerra dels Segadors” iesākās kā neapzinātas kolektīvas neapmierinātības izpausme, kurā ātri vien iesaistījās arī kataloniešu institūciju augsta līmeņa personības ar skaidriem politiskajiem mērķiem.

Konflikta sākums meklējams laikā, kad Filips IV karoja ar Franciju. Olivares hercogs toreiz sūtīja Filipa karaspēku uz Franciju cauri Katalonijai. Karagājiens nebija ne cik veiksmīgs, tāpēc karavīri tika spiestā kārtā nometināti Katalonijas teritorijā un vietējiem iedzīvotājiem bija jāuztur viņus, kas izsauca plašu neapmierinātību, īpaši lauku rajonos.

Zemākie dižciltīgo slāņi atbalsta zemniekus

Katalāņu sacelšanās pret kastīliešu karavīriem sākās zemes ziemeļos. Īsi pirms tam, 1638. gadā gan Ģeneralitātes, gan militāro aprindu vadība nonāca katalāņu zemāko aristokrātu rokās, kuri, pretēji monarhistiem un augstākās pakāpes dižciltīgajiem, nevēlējās paklausīgi sekot Filipa politikai. 1640. gada maijā zemnieki, kuri bija sacēlušies pret kastīliešu armijas spaidiem, ieradās Barselonā un dažu dienu laikā situācija saasinājās tik tālu, ka pilsētā tika aizdedzinātas kastīliešu aristokrātu mājas un viņu redzamākais pārstāvis, Katalonijas pārvaldnieks, nogalināts.

Sašutušais Filips uzsāka Katalonijas iekarošanu, bet zemākie kataloniešu dižciltīgie 7. septembrī vienojās ar Franciju par militāru palīdzību. Francūži apsolīja Katalonijai brīvas republikas statusu Francijas paspārnē. 1641. gada janvārī pie Barselonas „žīdu kalna” („Montjuïc“) kastīliešu karaspēks tika sakauts.

This slideshow requires JavaScript.

Vilšanās

Diemžēl pēc kāda laika katalāņiem nācās secināt, ka franču pārvalde ne ar ko nav labāka par kastīliešu. Franču karavīri līdzīgi kastīliešiem aplaupīja lauku iedzīvotājus, franču pārvaldnieki tāpat kā kastīlieši pārkāpa katalāņu pamatlikumā nostiprinātās tiesības. Kad Francijā izcēlās pilsoņu karš, francūži bija spiesti aiziet no Katalonijas. Veselu gadu Barselona pretojās Filipa aplenkumam, pilsēta padevās 1652. gadā. Tomēr katalāņu pretošanās ar to vēl nebija pilnībā sagrauta – vēl veselus septiņus gadus katalāņu pretošanās kustība bija aktīva Katalonijas kalnainajos reģionos. Kā lai šeit neatceramies latviešu „meža brāļu” izmisīgo cīņu Latvijas mežos pēc Otrā pasaules kara. Latvijā toreiz dokumentāli bija fiksēti 13 455 nacionālie partizāni. Par viņiem tuvāk uzzināt var, piemēram, šajā vietnē ((mezabrali.wordpress.com/nacionalie-partizani/)). Lai arī mūsu zemes atrodas kādus 4000 km prom viena no otras, tomēr vēsturiskās paralēles ar šo daudz cietušo tautu man, studējot viņu vēsturi, bija redzamas ne reizi vien. Kataloniešu pretošanās beidzās vien 1659. gadā, kad kastīliešu un franču karaļi ar Pireneju vienošanos sadalīja Kataloniju savā starpā.

Katalonijas sadalīšana starp Kastīliju un Franciju

Katalonijas ziemeļus (Rosselló, Conflent, Vallespir un vēl dažus citus apgabalus) Filips atdeva Francijai, tādā veidā novelkot nedabīgu robežu pašā Vecās Katalonijas vidū. Liela daļa Katalonijas nonāca Filipa karalistes pakļautībā. Tomēr Filips bija spiests apstiprināt katalāņu institūciju neatkarību. Līdz ar to Olivares hercogam, kurš jau 1643. gadā bija kritis nežēlastībā, savu plānu par Katalonijas hispanizāciju piepildīt neizdevās.

Par Filipa troņmantinieku 1665. gadā kļuva četrus gadus vecais Kārlis II, kurš piedzima Filipa otrajā laulībā ar tuvu radinieci. Šī incesta rezultātā dzimušais zēns bija gan fizisks, gan garīgs invalīds, kuram arī nevarēja būt pēcnācēju. Tas negatīvi atsaucās uz Kastīlijas politiku, vājinot tās varu. Tas deva Katalonijai ievērojamas brīvības. Šajā laikā Katalonijas saimniecībai izdevās lielā mērā atgūties, un tajā atkal iestājās salīdzinoša labklājība.

Šo vēsturisko iespēju Ibērijas pussalas rietumu galā izmantoja Portugāle un kļuva neatkarīga. Viņi veiksmīgi izmantoja savas karaļu dinastijas esamības priekšrocības, kā arī militāros spēku un pēc triju lielu kauju uzvarēšanas 1668. gadā Lisabonas līgumā panāca galīgu savas neatkarības atzīšanu no Kastīlijas puses. Katalonijai uz savu vēsturisko izdevību nācās gaidīt tālāk, pieciešot savai identitātei tik bīstamo impēriski domājošo kaimiņu. Cerot, ka šī izdevība drīz pienāks.

Tiešām, kad 1700. gadā nomira Kārlis II un izvērsās nopietna cīņa par viņa mantojumu (t.s. „Karš par Spānijas mantojumu“), katalāņiem šķita, ka šāda izdevība ir pienākusi. Vai katalāņiem izdevās līdzīgi portugāļiem atkarot savas tiesības? Par to uzzināsiet nākamajā rakstā. ((http://karakuda.net/2019/03/17/katalonijas-krizes-konteksts-kars-par-spanijas-mantojumu/))


Demonstrācija Barselonā 2018. gada 1. oktobrī
Foto: Liliana Mercado
  •  
    7
    Shares
  • 7
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

3 thoughts on “Katalonijas krīzes konteksts – Katalonijas neatkarības karš

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.