balts zirgs

„Iesist nagliņu”

Blogs Proza
  • 2
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    2
    Shares

 

1.

Priesteris klusējot, rokas salicis uz taukā vēdera, sēdēja nobružātajā ādas zvilnī, caururbjoši veroties Pēterī. „Nu?!” viņš sasita klusumu, un, izvilcis no sutanas kabatas cigarešu paciņu, pastiepa to uz Pētera pusi.

Vecais noplātīja rokas un, žmurdzīdams naģeni, vien noteica: „Viss skaidrs!” „Kas tev, Pēter, ir skaidrs?” priesteris pajautāja kā mazam bērnam – mierīgi.

„Pīpē, pīpē, iesit nagliņu sev zārkā,
Dzer(i), dzer(i) šņabīti, jo gals tev būs tā kā tā!”

Priesteris sarauca uzacis. Viņš nebija gaidījis, ka Pēteris acīs skaļi nodziedās neoficiālo kopienas himnu. Priesteris zināja, ka kopienieši smiedamies to dzied viņam aiz muguras. Ar spītīgu protestu pret viņa aizliegumu kopienā pīpēt un lietot grādīgos dzērienus. „Pēteri, tu jau zini. Šī ir otrā reize šomēnes. Kas tev tagad jādara?” pamācoši turpināja priesteris. Pēteris, pielēcis kājās un ar paukšķi sasitis gumijnieku papēžus, nodimdināja: „Desmit dienas stallī!” „Tieši tā, dēls, tieši tā,” ar galvu māja priesteris un, dodot svētību ar krusta zīmi uz pieres, mudināja Pēteri doties un ar lēnprātību izciest savu sodu. Pēteris pie sevis iekšēji nosmaidīja: „Tāds kā joks! Stallī tak vieglāk pa kluso uzpīpot!”

2.

Pēteris līganām kustībām sukāja bērās Sāras krēpes. Viņam patika zirgu smarža. Tā bija nomierinoša. Aiztaisot acis un ievelkot to nāsīs, domas skrēja Pēterim uz bērnības mājām Krāslavas pusē. Tur bija sārtvaidze māmuļa, kurai smejoties vienmēr vaigos uzziedēja bedrītes. Tur bija viņas sastrādāto, raupjo roku maigums glāstos; mīlestība pat tikko slaukta, putojoša piena krūzē, kuru var uzdzert pašmāju ceptai maizei ar dzintarainu medus kārtiņu pa virsu. Tur skraidīja vecākie brāļi, kas Pēterim, pastarītim, vienmēr aizskrēja garām. „Prūm, nanoul ļeidza!” nokliedzās viņi un duj prom pār piekalni makšķerēt, nozibot plikiem kāju stilbiem un pašdrāztu makšķeru kātiem. Tur brauca tēvs no lauka un, ieraudzījis bēdīgo puiku, uzsauca: „Pīter! Eima pi zyrgim. Zyrgs ir cilvāka dvieseles sorgs.” Un Pēteris gāja tēvam līdzi. Viņi abi sukāja zīdainās krēpes, mazgāja zirgiem sānus, apskatīja abi kā lieli vīri pakavus. Pēteris vienmēr pēc zirgu pirtiņas, kā viņi abi ar tēvu to sauca, cik vien mazās rokas ļāva, apkampa un samīļoja tos. Rudeņos Pēteris nekad neaizmirsa savus zirgus sacienāt ar visskaistākajiem āboliem, kas bija pielasīti mazo nātna bikšu kabatās. Koda pats un deva savas dvēseles sargiem.

3.

Sāra, noskurinot galvu, iebubinājās. “Nava, man šodien, nava,” kā atvainodamies Pēteris noglāstīja ķēvi. Pēkšņi ar skaļu krakšķi atvērās staļļa durvis, kurās parādījās Armanda bārdainais ģīmis. „Jidritvai, kaķīt! Pīter! Atkal tu debesu cisās!” nosmēja viņš un piemiedza ar aci. „Tad jau tev atkal ir! Iedosi vienu nagliņu?”


"P1130458" by Jean Argenty is licensed under CC BY 2.0
  •  
    2
    Shares
  • 2
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.