Liepāja

360º pārmaiņas studiju gadu laikā

Blogs Proza
  • 9
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    9
    Shares

Studiju gadi… Es viņus gaidīju, šķita, ka tie būs labākie gadi manā mūžā. Domāju, ka vairāk nebūs jādara lietas, kas nepatīk, ka tikšu prom no vecāku uzmanības un varēšu izklaidēties tik daudz, cik vien vēlēšos. Šķiet, ka liela daļa jauniešu sākumā tā domā par studentu dzīvi.

Agrāk, kad mācījos vidusskolā, man šķita, ka šie gadi man būs daudz, daudz vieglāki un patīkamāki par vidusskolu. Nesaku, ka vidusskolas gadi bija sarežģīti vai nepatīkami, bet katru dienu no pirmdienas līdz piektdienai sēdēt skolas solā un mācīties vienus un tos pašus priekšmetus nebija interesanti. Ar nepacietību gaidīju savu atestātu un iespēju doties prom no dzimtās mazpilsētas uz kādu lielāku pilsētu, kur būtu vairāk iespēju un būtu pavisam cita vide.

Sagaidīju. Devos pāri visai Latvijai uz jaunajām mājām – Liepāju. Tikai, aptuveni, 400 kilometri, ar mašīnu braucot – 5 stundas. Šobrīd man tas nešķiet pilnīgi nekas traģisks. Es reizēm aizdomājos, kur es tādu drosmi biju guvusi, pilnīgi nevienu nepazīstot, devos uz tālāko vietu, lai studētu. Varbūt iemesls bija tas, ka man viss bija apnicis, man bija nepieciešamas krasas pārmaiņas, svaigs skatījums uz dzīvi. Vēlējos saprast, kas ir ar mani, ko es gribu. Protams, vēlme aizbēgt no visa ierastā nebija vienīgā, kas mani pamudināja doties uz otru Latvijas galu. Kā variantus izskatīju arī tuvākas pilsētas – 50, 100 kilometru attālumā, bet Liepāja mani uzrunāja ar studiju programmu. Man šķita, ka vienīgais, ko es ļoti labi protu, ir skaisti runāt, un krist uz nerviem citiem, tādēļ izdomāju, ka gribētu apgūt žurnālista profesiju. Liepājas Universitāte bija vienīgā, kas piedāvāja programmu, kur papildus žurnālista profesijai varēja apgūt arī vadības pamatus. (šobrīd tas vairs nav iespējams, manu programmu likvidēja)

Šobrīd mācos jau 4. kursā, rakstu bakalaura darbu. Vairāk stāstu, nekā daru. Atskatoties atpakaļ uz šiem studiju gadiem, varu teikt, ka pirmie trīs semestri man bija visgrūtākie. Sākumā es ļoti slikti tiku galā ar nokļūšanu līdz vietām, kur man bija jābūt, bet tagad varu teikt, ka ar navigācijas palīdzību varu atrast visu un visus. Arī laika plānošana sākotnēji piekliboja, bet pēc pirmās sesijas jau sāku mācīties no savām kļūdām. Iemesls, kādēļ tik ātri labojos, iespējams, bija tas, ka vairākas eksāmena prezentācijas, referātus un citus darbus uzrakstīju trīs dienās, kurās stundas, kas tika atvēlētas miegam, varētu saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Man nepatika iekšējā stresa sajūta, un miegs man arī ir diezgan svarīgs. Šobrīd es visu neatstāju uz pēdējām dienām, bet kādu mēnesi mēģinu atstāt rezervē.

Agrāk no apkārtējiem biju dzirdējusi, ka daļa jauno studentu pārdomā un saprot, ka tas tomēr nav īstais aicinājums un studijas tiek pamestas. Tas bija mans ļaunākais murgs, es negribēju, lai kaut kas tāds notiktu. Pirmkārt, par studijām tika maksāts un otrkārt, man nepatīk lieki iztērēt laiku no manas dzīves. Bet tas notika, otrā gada sākumā pienāca tas, ko es vismazāk vēlējos. Depresija, nepatika pret to, ko daru mani gandrīz, sagrāva no iekšpuses. Es priecājos, ka attiecībā uz dažām lietām es sākumā domāju un tad daru. Tā notika ar skolu, es sākumā gribēju saprast, kas tieši man nepatīk, kas ir tas, kas nomāc. Varbūt kāds cits būtu pametis iesākto, bet depresija laikam nebija tik pamatīga, lai es uzreiz skrietu un izņemtu dokumentus. Brīdi atskatoties uz to laiku, domāju, ka iemesls palikšanai bija tas, ka iespējas ar šo diplomu ir pietiekami lielas. Man ir pāris idejas, ko iesākt ar sevi rudenī!

Kad kāds man jautā par iemeslu, kādēļ es devos tik tālu, es atbildu, ka gribēju. Tik vienkārši. Laikam man patīk dzīvot riskējot, katrā ziņā rutīna mani nobeigtu. Es ne reizi neesmu nožēlojusi, ka devos tik tālu prom (izņemot tās reizes, kad uznāca histērija par lietām, kas tobrīd šķita svarīgas. Bet labs vīns, draudzenes, kas prot uzklausīt un jauna diena dod spēku turpināt). Liepāja ir mani savedusi kārtībā, visas problēmas, grūtības, asaras, prieks, ir pāraudzinājušas mani. Tas cilvēks, kas nejutās par sevi pārliecināts, kam interesēja apkārtējo domas, viedokļi, vairs neeksistē. Man patīk tas, ko es redzu spogulī un ceru, ka patiks arī turpmāk.

Tas, ko es novēlu citiem un šobrīd stāstu jaunākajai māsai, kurai pēc gada jāuzsāk studijas – nebaidies no nezināmā. Ir jāiziet no savas komforta zonas, lai ieraudzītu, iemācītos, piedzīvotu kaut ko jaunu. Sākums nekad nav viegls, viss nevar sanāk uzreiz, bet tā gandarījuma sajūta, rezultāta ieraudzīšana ir visu pūļu vērta.


"IMG_0116" by liepaja.lv is licensed under CC PDM 1.0
  •  
    9
    Shares
  • 9
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.