Myth, Damien Hirst

Kas ir laikmetīgā māksla?

Blogs Forumi | Diskusijas Māksla
  • 5
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    5
    Shares

Klasiskā mākslas vēsture ir pieradinājusi domāt, ka vislielākā vērtība ir daiļiem mākslas darbiem. Tiem pašiem uz kuriem ir patīkami skatīties un kurus mākslinieks ir tehniski perfekti izveidojis. Agrāk bija pieņemts ilustrēt apkārt esošas realitātes skaistās puses. Ja nekā daiļa nebija, tad arī neglīto (savā apkārtnē) varēja padarīt skaistu gleznā vai mūzikā. Visos gadījumos šeit bija runa par tendenciozu interpretāciju. Tādu, kas tika pieprasīta no pasūtītāja puses. Neatkarīgi no tā vai māksla slavēja politiskos līderus, uzvaras karos, sumināja karaļus un karalienes jeb attēloja patētiskus dabas skatus, pats galvenais bija iemācīties tehniskos paņēmienus, kas ļauj izteikties konkrētajā mākslas nozarē: gleznot, spēlēt mūzikas instrumentu vai decenti runāt uz skatuves.

Daudzi uzskata, ka arī šodien pats galvenais ir pārzināt tehnisko paņēmienu arsenālu un pēc tam mākslas valoda pati iekritīs rokās. Diemžēl tā nav. Iemācīties amatu ir svarīga lieta. Taču vēl būtiskāk ir saprast vai māksliniekam ir ko pateikt tādu, ko mēs agrāk nezinājām.

Mākslas vēsture ir fiksējusi brīdi (19. gs. beigas un 20. gadsimta sākums), kad mākslinieki vairs nevēlas atspoguļot tikai skaisto. Viņi mēģina neierasti uzlūkot pasauli, kas eksistē visapkārt, citādām acīm. Māksla sāk eksperimentēt ar formu un krāsu, ar pieeju interpretācijai audiālās un audiovizuālās valodas formā.

Visi šo jauno pieeju nepieņem. Taču, laikam ejot, publikas nepatika un neiecietība pazūd. Tas, kas pirms 50 gadiem šķita neglīts un savāds, šodien skaitās skaists un dekoratīvs.

Pagājušā gadsimta 60. gados notika nākamais mākslas apvērsums. Vecie priekšstati par normu tika likvidēti un jauna, demokrātiska mākslas skola nostājās uz sliekšņa.

Tagad mākslas darbi tika ražoti masu metienā, katram bija iespējams tos iegādāties. Augstā māksla saplūda ar populārkultūru un pēkšņi vairs nebija vajadzīgas smalkas izglītības lai saprastu moderno mākslu.

Andy Warhol – Marilyn (1967)

Radās jaunas izteiksmes formas. Piemēram – performance. To vairs nevarēja iegādāties un „piekārt pie sienas“, novietojot tikai savā īpašumā. Šajā brīdī radās jauns „atvērtas mākslas“ jēdziens. Vairāk nav kāda viena, konkrēta kritērija, kas noteiktu vai konkrētais daiļdarbs ir vai nav māksla. Ar šo brīdi māksla ir viss, kas tiek piedāvāts izstādē, koncertā. Precīzāk sakot – ja mākslas snobi, kas nosaka attiecīgās kopienas mākslas un kultūras dzīvi uzskata, ka „tas ir māksla“, tad tā tas arī ir.

Vai viņi var kļūdīties? Jā, protams, ka var. Tāpēc visai daudz no tā, ko mēs šodien uzskatām par mākslu vai literatūru, var neizrādīties māksla nākotnes mērauklai. Tieši tāpat kā šodien nesasniedz skatuvi vai izstāžu zāli mākslas darbi un teksti, kas nākotnē var kļūt par klasiskiem šodienas izpausmju piemēriem. Tā tas vienmēr ir bijis – lielu mākslu savā laikā (laikabiedri) nenovērtē. To paveic nākotne.

Pašlaik mākslas galvenā uzmanība ir vērsta uz saturu, nevis formu. Ideja nosaka izteiksmes materiālu un tehniku. Agrāk mākslas darbu vairāk uztvēra kā objektu, taču šodien tā vairs nav. Tagad mākslas darbs vairāk atgādina projektu, nevis gatavu gleznu vai skulptūru. Modernā māksla šodien var izskatīties ļoti dažādi. Šodienas māksla nevis meklē daiļo, vai atspoguļo apgūto mantojumu, bet gan pievēršas aktuāliem sociāliem, politiskiem/eksistenciāliem jautājumiem. Piemēram masu migrācijas problēmām, identitātes, dzimumu līdztiesības, kolektīvās atmiņas, eskeipisma vai citiem jautājumiem.

Šodien vairs nav noteiktu parametru, kas nosaka vai šis konkrētais teksts, skaņdarbs vai gleznojums ir vai nav māksla. Tas vai nu uzrunā, satrauc un sašūpo sabiedrību, vai atstāj to vienaldzīgu. Pirmajā gadījumā ir māksla, otrajā – dekoratīva amatniecība.

Salīdzinošā analīze

Salīdzināsim kāda nezināma 17.gs. holandiešu gleznotāja kluso dabu ar ziediem ar Taryn Simon Paperwork and the Will of Capital (2015).

Pirmā glezna ir baroka māksla. Tā vienmēr bija pārpilna ar slēptām zīmēm. Paviršam vērotājam šķita svarīga buķetes vizuālā daiļuma vērtība, turpretī zinātājs mācēja nolasīt ko autors ir vēlējies mums pateikt „puķu valodā“. 2015. gada darbs ir tik pat sarežģīts. No sākuma šķiet, ka tas ir parasts ziedu savietojums bet tikai vēlāk saprotam, ka šī „buķete“ ir piedalījusies politiskās sarunās. Greznojusi diplomātisko sarunu galdu un piedalījusies lēmuma pieņemšanā.

Abi ziedu pušķi ir stāsts par savu sabiedrību. Tie ir simboli un raksturo reliģiju un kapitālismu. Ja pirmais mākslinieks izmato plaši ieplatīto simbolu valodu, baidoties no baznīcas represīvajiem uzbrukumiem, tad mūsdienu mākslinieks veido pats savus simbolu ar ziedu pušķiem, kas piedalās „labu“ vai „sliktu“ lēmumu pieņemšanā. Tātad lielākā šodienas un pagātnes mākslas darbu atšķirība ir tā, ka vecais darbs ir estētisks attēls. Noslēgts, pabeigts, pat patētisks. Turpretī amerikāņu mākslinieces darbs ir kāda lielāka pētījuma vizuāls rezultāts. Šeit autores dzenulis nav ziedu savietojuma iekšējais simbolisms, bet gan pasaules politikas norišu atspoguļojums ar dažādu ziedu buķešu palīdzību. Viņa vēlas pievērst mūsu uzmanību politisko lēmumu kvalitātei, to ietekmei uz sabiedrības attīstību. Nevis nodarboties ar „puķu valodu“ vai ziedus sakārtošanas gudrībām.

Mākslas skolās un augstskolās plaši izmanto arī Gustava Klimta (Gustav Klimt) „Skūpsta“ (1907) un Volfganga Tilmana (Wolfgang Tillmans) „Skūpsta“ (2002) salīdzinājumu.

Pirmais ir gleznots uz audekla, kas rotāts ar zeltu. Šis darbs ir paši pazīstams un iecienīts kā dekoratīvs rotājums vāzēm, glāzēm, tējas tasēm. Situācija ir viegli atpazīstama, dekoratīva un daiļa. Ikviens no mums tajā sevi atpazīst un jūtas labi.

Volfganga Tilmana fotogrāfija arī rāda skūpstu, taču te redzami divi vīrieši.  Fons ir tumšs, zibspuldze abus varoņus pārgaismojusi. Abi ir tērpušies ikdienas apģērbā, kadrs šķiet nesakopts un rodas iespaids, ka piedzīvojam autentisku notikumu, t.i., – attēls šķiet dokumentāls.

Ja salīdzinām abus darbus, tad var redzēt, ka pirmajā gadījumā skūpsts ir vairāk simbolisks. Tas drīzāk liecina par abu personu garīgo tuvumu, jo ir dekoratīvs. Estētisms un zelts simbolizē mīlestības daiļumu. Kaislības tur nav. Turpretī otras skūpsts šķiet spontāns.

Pirmais ir sabiedrības akceptētais (starp vīrieti un sievieti), bet otrais – izaicinošais, jo ziņo ne tikai par šo konkrēto notikumu, bet ierosina domāt par dzimumu lomām un cilvēku seksualitāti plašāk, nekā tas darīts līdz šim.

Pirmajā mākslas darbā vīrietis ir aktīvs, bet sieviete vāja, padevīga – uz ceļiem. Otrajā aktīvi ir abi. Abi darbi stāsta par laikmetu. Brīdī, kad Tilmana fotogrāfiju izstādīja pirmo reizi Vašingtonā (Hirshhorn Museum), kāds apmeklētājs tai metās virsū ar nazi. Attēls apmeklētāju provocēja. Viņš neizturēja un atrieba savas homofobiskās sajūtas.

Tieši šajā piemērā vislabāk var pamanīt modernās mākslas atšķirību. Individuālie un kultūras kompetences viedokļi konfrontējas. Tieši tāpat kā Klimta gleznojumu savulaik nepieņēma liela publikas daļā par tā pārāk klajo kaisles un baudas interpretāciju uz audekla (tā tolaik nebija pieklājīgi gleznot), arī Tilmana fotogrāfija šodien izraisa protesta reakcijas (ir daudz homofobu, kuriem šāds skūpsts nepatīk).

Pirms 100 gadiem sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka ķermeņa kaislību tēma ir privāta lieta. Citiem nekas par to nav jāzina. Šodiena šajā virzienā nostāja ir pavisam cita. Skaistums un intīmas attiecības ir akceptēta tēma publiskai tribīnei mākslas laukā, jo liecina par sava laika domāšanu, kultūras standartiem un ētiskajiem pieņēmumiem. Iespējams, ka nākotnē par mums vīpsnās. Smaidīs un mazliet uzjautrināsies tieši tāpat kā mēs šodien vīpsnājam par 100 gadu veciem tikumībās priekšrakstiem un skaistuma ideāliem. Tā tas būs. Ar to mums jāsamierinās. Taču mums pieder laiks, kas atlicis un šodienas modernā māksla ir sava veida kultūras publicistika, kas aktualizē sava laika tēmas ar mākslas izteiksmes instrumentu palīdzību.

Nav izslēgts, ka arī žurnālistika šodien ir mākslas veids, ja prot un spēj izmantot mākslas tēlojošos izteiksmes līdzekļus.

Mūsu laiks ir „Dieva“ dots kredīts, kas jāizmanto kā instruments nevis kā krēsls. Nākotne ir jau sākusies. Tāpēc liksim to lietā savā mākslā un kultūrā, sagādājot darbus ar mūžības marķējumu.

Damien Hirst | Myth | 2011
Foto: puffin11k Attribution-NonCommercial 2.0 Generic (CC BY-NC 2.0)
  •  
    5
    Shares
  • 5
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.