Tesco

Ceļš pretī nezināmajam | Jaunā dzīve

Blogs Proza
  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    4
    Shares

JAUNĀ DZĪVE

Tolaik naivā Hanna ar koši rozā brillēm uz acīm nenojauta, kā viss izvērtīsies.

Nākamajā dienā Hanna ar Filipu un vairākiem latviešiem devās uz kādu pļavu piknikā. Visas acis bija pievērstas viņai – Hannai, Filipa draudzenei, par kuru viņš bija runājis un domājis iepriekšējos mēnešus. Todien spīdēja saule, bija karsta diena. Nabaga Hanna pat apdega karstajā saulē. Bet to viņa nejuta, jo viņai taču bija rozā brilles!

Filips ar Hannu aizgāja uz lielveikalu „Tesco”. Hannai acis iepletās! Milzīgs veikals ar visiem angļu labumiem! Un kas tik tur nebija! Viss, ko bija redzējusi filmās! Taču visvairāk par plašo preču klāstu Hannu saviļņoja pašapkalpošanās kase. Bērnībā Hanna gribēja strādāt par kasieri, jo tas taču ir tik interesanti! Preču svītrkodu skenēšana un likšana maisiņā bija kā Hannas vēl viena sapņa piepildījums. „Tesco” ar savu pašapkalpošanās kasi kļuva par Hannas mīļāko vietu.

Filipam darba dienās, protams, bija jāstrādā. Šīs dienas Hanna pavadīja pie datora ekrāna, skatoties filmas un seriālus, vakarā videozvans ar mammu Skype, līdz sagaidīja mājās savu dārgo Filipu.

Laiks skrēja nemanot. Hanna saprata, ka trīs nedēļas ir pagājušas, viņai jāatgriežas Latvijā. Bet viņa negribēja. Viņa negribēja izlaidumu, mājas, neko citu. Jo viņai bija Filips, jaunas mājas, jauna vide, kura viņai patika. Hanna bija laimīga!

IZLAIDUMS – BRAUKT VAI NEBRAUKT?

Hanna paziņoja lēmumu mammai – es nebraukšu mājās, es nebraukšu uz savu izlaidumu. Sākumā Hannas mamma bija šokēta, taču arī šo lēmumu pieņēma un atbalstīja Hannu, jo ko gan citu viņa varēja iesākt, esot vairāku tūkstošu kilometru attālumā?

Tēvam par savu lēmumu Hanna paziņoja īsziņā. Telefons kūpēja no tēva zvaniem. Un tā tas arī turpināja kūpēt, jo Hanna neatbildēja ne uz zvaniem, ne uz īsziņu. Pēc kādas dienas vai divām viņa atbildēja. Teica, ka neko nezaudēs, jo viņai klases kolektīvs nepietrūkst. Pēcāk Hannas mamma sazinājās ar krustmāti, tēva māsu, lai viņa vēlreiz parunā ar Hannas tēvu un nomierina viņu.

Izlaiduma dienā Hanna saņēma dāvanu no Filipa – lielu puķu pušķi, dzirkstošo vīnu, konfektes un smaržu, kuru Hanna tik ļoti vēlējās. Ideāls izlaidums!

Dienu pēc izlaiduma Hanna sazvanījās ar savu labāko draudzeni, lai uzzinātu visu sīki un smalki. Kā jau Hanna domāja – izlaidums kā izlaidums, ar svinīgām runām, karstumu, pārpildītu zāli, daudz ziediem un galu galā – nogurumu. Taču viens gan Hannu aizkustināja – klases audzinātāja esot teikusi runu par Hannas klasi (tā bija deviņu meiteņu klase, katra ar savu raksturu, niķiem un stiķiem), par katru meiteni atsevišķi, bet runājot par Hannu, audzinātājas balss esot aizlūzusi. Viņai esot bijis žēl, ka Hanna nebija izlaidumā.

VASARA

Hannas vasara bija īsa. Tas bija kā viens acumirklis. Hannas mamma ik pa laikam uzstājīgi jautāja, kad Hanna atgriezīsies dzimtenē, lai iestātos kādā augstskolā. Taču meitenei ar koši rozā brillēm uz acīm prātā nebija augstskolas vai universitātes, viņai bija mīlestība, jauni draugi, jauna valsts, jaunas mājas un, protams, ka viss jaunais aizrauj!

Darba dienas pagāja vientulībā, mazajā istabiņā, jo Filips strādāja. Hanna kļuva par mājsaimnieci, kura gatavoja ēst, mazgāja drēbes, uzkopa māju. Vēl tikai bērni trūka, lai būtu pilns komplekts. Brīvdienās Hanna ar Filipu devās pie citiem tautiešiem, tiesa gan, tie nekļuva par Hannas draugiem, tikai paziņas. Hannai bija sajūta, ka viņa ir no nedaudz citas pasaules.

Tuvojoties vasaras beigām, Hanna saprata, ka viņai būs jāsāk strādāt, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot. Tādēļ viņa uz divām nedēļām beidzot aizbrauca uz dzimteni, lai satiktu radus un draugus pirms darba gaitu uzsākšanas.

Hannai bija skumji doties uz Latviju vienai, bet Filipam bija jāpaliek. Tā bija viņa jaunā dzīve, un viņš nevarēja atļauties atvaļinājumu. Viņi atvadījās, un Hanna devās uz lidmašīnu, lai atkal viena lidotu, tikai ar asarām acīs, bet ar cerību, jo zināja, ka drīz viņa atkal redzēs Filipu, un tas būs uz ilgu laiku.

Atgriežoties Latvijā, Hannu sagaidīja ļoti priecīga mamma – beidzot redz savu meitu! Hanna satika draugus un radus. Tēvs bija nomierinājies, omei un krustvecākiem Hanna pastāstīja, ka nav pie draudzenes māsas, bet pie drauga. Saņēma nosodījumu, jo kā gan skuķis ar tik labāk atzīmēm pametīs visu vējā un brauks pie kaut kāda puišeļa uz ārzemēm!? Bet Hanna tikai sakārtoja savas rozā brilles, nopirka lielāko koferi, lai saliktu visu savu iedzīvi, un dotos atpakaļ pie sava dārgā Filipa.

LATVIEŠU SAPŅU DARBS

Filips Hannu sagaidīja ar nokavēšanos. Atkal. Tikai šoreiz Hanna bija mierīgāka, jo lidot ar lidmašīnu tomēr nebija tik briesmīgi, kā arī iziet cauri lidostai bija tīrais nieks!

Sākoties jaunai darba nedēļai, Hannai vajadzēja doties pieteikties darbā. Visu vietējās pilsētiņas latviešu sapņu darbā. Vistu fabrikā.

Lietaina diena. Vistu fabrika augsta žoga ieskauta. Pie vārtiem sarga būdiņa, kurā izsniedza atļauju ieiet teritorijā. Ap to sapulcējušies vairāki dažādu tautību cilvēki. Pārsvarā poļi un lietuvieši. Teritorijā Hannu sagaidīja darba aģentūras darbinieks, kurš pavadīja visus strādāt gribētājus uz ofisu, kur aizpildīt pieteikuma anketu. Hanna bija apjukusi, jo pirmo reizi ko tādu ieraudzīja, pirmo reizi ko tādu darīja! Ik pa laikam vēlējās uzdot jautājumus Filipam, bet nedrīkstēja. Ja vajadzēja palīdzību, tad to varēja saņemt tikai no smalkā uzvalkā ģērbtā vīrieša, darbā iekārtošanas aģenta.

Pēc nedēļas sekoja apmācības par darba drošību. Hannu un pārējos strādāt gribētājus sagaidīja tas pats smalkā uzvalkā ģērbtais vīrietis. Apmācības ilga četras stundas. Par higiēnu, darba drošību, darba apģērbu, dažādi testi. Tagad tikai atlika gaidīt, kad varēs sākt strādāt. Hanna ļoti gribēja strādāt vienā maiņā, vakara maiņā ar Filipu, jo viena viņa baidījās doties uz labāko darba vietu pasaulē.

Pēc nedēļas Hanna saņēma zvanu, ka ir atbrīvojusies vieta vakara maiņā. Prieks, ka beidzot varēs sākt strādāt. Taču prieks drīz vien pārvērtās šausmās…

Pirmā darba diena. Hannai tika izsniegti gumijas zābaki, ierādīta vieta ģērbtuvēs. Ieejot cehā, vajadzēja uzvilkt baltu halātu, cepurīti, polietilēna maisiņu materiālam līdzīgus uzročus, auduma cimdus, gumijas cimdus. Norobežota eja, pa vidu vēl ūdens birstes, kur jānoskalo gumijas zābaki.

Hannai ierādīja vietu pie līnijas, tika iepazīstināta ar treneri, kura apmācīja, kā iepakojumā jāievieto vistas filejas, vistu kājas, šķiņķīši, cik liels svars drīkst būt. Drīz vien Hannai palika slikti. Viņa lūdza „uzraugam”atļauju iziet, jo ir slikti. Slikti no visām smakām – hlors, citas ķīmijas, lai viss būtu sterili tīrs, jēlās gaļas smaka, tā visa bija par daudz. Hanna todien vairākas reizes staigāja iekšā ārā no ceha, jo nevarēja to izturēt. Nabaga Hanna, tam viņa nebija gatavojusies. Hanna bija gatavojusies tam, ka cehā būs auksts. Viņa vilka vairākas kārtas apģērba gan mugurā, gan kājās. Šķiet, ka zeķu pāri vismaz kādi divi, trīs.

Nākamajās dienās Hanna saņēmās un spēja izturēt ceha smirdoņu. Viņa apguva vistu fasēšanu, novēroja dīvainos cilvēkus, kuri tur strādāja. Citas dienas Hannai lika iet strādāt uz citu cehu, jo fasēšanas cehā nebija darba – nebija pasūtījumi. Citā cehā Hannai bija veselas vistas jāloka, lai iepakojumā izskatītos labi. Tur viņa nevienu nepazina, bet bija vienalga. Vienīgais, kas viņu satrauca – laicīgi paspēt iziet no ceha, lai paspētu uz transportu, kurš veda uz mājām.

No ceha strādnieki skrēja laukā tik ātri, cik vien ātri kājas nes. Tiklīdz pulkstenis bija 22.00, ceha durvis bija vaļā, baltais halāts un smalkie polietilēni uzroči ar cimdiem tika nomesti, jo visi gribēja tik prom.

Sapņu darbs Hannai beidzās pēc divām nedēļām, jo nebija pieprasījuma. Jauniņajiem pirmajiem pateica, ka var nenākt, jo nav darba. Ja atradīsies kas cits, tad zvanīšot.

Hanna bija sajūsmā! Nav vairs jāiet uz to koncentrācijas nometni!

NĀKAMAIS SAPŅU DARBS

Hanna un citi vietējie latvieši sēdēja bez darba. Pagāja nedēļa. Pagāja divas nedēļas. Bez darba nevarēja sēdēt, jo tagad bija jāmaksā arī par Hannas „galviņu” jeb maksa par dzīvošanu.

Kāds latvietis piedāvāja doties uz citu darba aģentūru, viņi piedāvājot darbu kosmētikas cehā. Kārtējais brauciens uz aģentūru, reģistrācijas formas. Zvans, jādodas uz darbu.

Kosmētikas cehs atradās pavisam citā pilsētā. Rīta maiņa. Hanna Filipu redzēja tikai brīvdienās, jo Filips turpināja darbu pie vistām vakara maiņā.

Paldies Dievam, tur smaržoja. Hannas darba pienākumi bija dažādi – dušas želeju pildīšana pudelītēs, uzlīmju līmēšana, pakošana, kartona iepakojumu pakošana, smaržīgo sveču trauciņu pulēšana, un, protams, smaržas. Tās nu dien’ bija labas. Patīkamas. Nebija jāiet vairākas reizes laukā no ceha.

Smaržīgajā cehā Hanna nostrādāja kādu mēnesi, jo tad atkal sekoja iepriekšējais scenārijs – nav darbs.

Hannai piedāvāja darbu vietējā šūšanas uzņēmumā. Neliela kompānija, kurā apģērbos iešuva kompāniju logo, nosaukumus, saukļus. Hannai vajadzēja tikai skaisti locīt drēbes, likt tās maisos, atbilstoši pavadzīmei. Šeit Hannai darbs bija nedēļu, jo kārtējo reizi samazinājās pasūtījumu apjoms. Hannai šis darbs bija pārāk garlaicīgs, jo viņai nebija, ar ko parunāt, līdzpaņemtās pusdienas viņa apēda mazā, tumšā kabinetā, kuru viņai ierādīja kāds no darbiniekiem.

Atkal nav darbs. Pienāca jaunais gads.


Stāsta sākums šeit…

  •  
    4
    Shares
  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

1 thought on “Ceļš pretī nezināmajam | Jaunā dzīve

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.