Orhideja

Errare humanum est jeb orhideju stādīšana Rīgas kanālmalā

Blogs Forumi | Diskusijas Latvija
  • 46
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    46
    Shares

Kļūdīties esot cilvēcīgi, apgalvoja senie romieši. Laikam jau cilvēcīgi ir atkārtot vienu un to pašu kļūdu vairākas reizes, jo citādi nebūtu radies sakāmvārds par kāpšanu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Diemžēl situācija mūsu sabiedriskajos medijos šobrīd ir nonākusi pie punkta, kurā beidzot Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) ir skaidri jāpasaka: „Stop! Pietiks nejēdzīgi tērēt nodokļu maksātāju naudu, uzticot sabiedrisko mediju vadību acīmredzami nepiemērotiem cilvēkiem!” Nav jēgas stādīt orhidejas pie Bastejkalna, jo viņas tur neizdzīvos un neziedēs. Nav jēgas turpināt rīkot konkursus, kuros nav reāli atrast labu sabiedriskā medija vadītāju.

Nevar būt tā, ka visur citur sabiedrisko mediju vadību uztic mediju profesionāļiem ar attiecīgu izglītību un pieredzi mediju darbā, bet Latvijā atkal tiek izgudrots ritenis no jauna, bezjēdzīgi eksperimentējot ar kārtējo tirgzinības vai ekonomikas speciālistu. Šī izvēle tiek argumentēta ar dīvainiem apgalvojumiem, piemēram, ka ministrijas arī uzticot vadīt cilvēkiem bez pieredzes attiecīgajā jomā. Jā, ministriju var vadīt politiķis, jo tas īsteno savas partijas politisko programmu. Tas ir normāli un tas piederas pie politiķa darba.

Medijus nedrīkst nodot politiķu vai „plaša profila speciālistu” rokās

Lai saglabātu mediju redakcionālo neatkarību un preses brīvību, medijus ir jāvada žurnālistikas profesionālim nevis politiķim. Arī marketinga vai citiem ar medijiem nesaistītiem speciālistiem nav vietas Latvijas Televīzijas (LTV) vai Latvijas Radio (LR) vadītāja krēslā. Nevar sabiedriskajiem medijiem, no kuru kvalitātes šobrīd var būt atkarīga valsts nākotne, likt strādāt zāļu tirgotāja vai biznesa speciālista vadībā. Viņi nevar saprast un nesaprot, kā radīt kvalitatīvu mediju produktu, kā novērtēt tā kvalitāti.

Likt profesionāliem žurnālistiem ar daudzgadīgu pieredzi strādāt nezinoša vadītāja un viņa iecelto (bieži tādu pašu neprofesionālu) padomnieku vadībā ir nepieļaujama lieta – gan tāpēc, ka tas demoralizē profesionāļus, gan tāpēc, ka tas pazemina raidījumu kvalitāti. Runāju no personīgās pieredzes, jo pati dažus gadus strādāju redakcijā, kuras vadība bija nodota tirgzinības profesionāļa rokās. Redakcija, par kuru runāju, bija liela un labi nostādīta medija sastāvā valstī, kurā ir senas un uz labiem juridiskajiem pamatiem nostādītas žurnālisma tradīcijas, un mūsu gadījumā šim vadītājam neizdevās ietekmēt raidījumu kvalitāti. Latvijā šobrīd žurnālisti tik labi aizstāvēti nav, tamdēļ raidījumu kvalitāte neprofesionālas vadības dēļ ir kritusies. Turklāt arī mūsu redakcijā varēja runāt par līmeņa noturēšanu, bet profesionālu pienesumu šis vadītājs mums dot nevarēja.

Latvijai ir īpaši svarīgi rūpēties par sabiedrisko mediju kvalitāti

Mūsu infotelpā šobrīd nozīmīgu vietu ieņem Latvijai naidīgo Ostankino raidītāju produkcija. Pie tā nav vainīgs Lattelecom vien. Mūsu sabiedriskie mediji nespēj radīt konkurētspējīgu produkciju. Runājot pa telefonu ar saviem draugiem – patriotiskiem latviešiem, bieži varu saklausīt sarunas fonā skanam raidījumu krievu valodā. Parasti pajautāju – kāpēc tā? Seko skaidrojums, ka krievi raidot pievilcīgus materiālus un, lūk, vecmāmiņa vai kāds cits ģimenē skatoties tos. Pārējie nejauši arī dzird šo kanālu produkciju, kurā starp augstā profesionālā līmenī ražotajiem raidījumiem ik pa brīdim tiek pilināta ideoloģiskā inde – cik briesmīga ir Eiropa, cik neizdevusies valsts ir Latvija.

Ja uzmanīgi ieklausīties sarunās latviešu valodā uz ielas, sociālajos tīklos, tad diezgan bieži var dzirdēt Ostankino produkcijas naratīvu. Kādreiz pat gribas pajautāt, vai tad runātājs pats nav bijis Eiropā, vai neredz, ka notiekošais Latvijā nebūt neatbilst viņa stāstītajam par to, ka Latvijā viss ir tikai stulbi? Draudzene nesen atstāstīja sarunu ar kaimiņieni, kura gānīja Latviju par to, ka pie lielveikaliem tagad esot jāreģistrē automašīnu stāvēšanas laiks un, lūk, kāda māmiņa ar bērniem aizmirsusi to izdarīt, un viņai uzlikts sods. Šausmas, kāda tā Latvija ir stulba valsts! Nelīdzēja norāde, ka par tādu pārkāpumu visur pasaulē tiek uzlikta soda nauda – pat Krievijā pieprasītās vietās nevarēs novietot automašīnu tāpat vien. Cilvēks ir pārliecināts, ka Latvija/Eiropa ir stulba, nejēdzīga un pat bīstama vieta dzīvošanai – tur visu laiku notiek kaut kas nelabs. Tieši šādas idejas izplata Ostankino raidītāji, bet mēs nespējam ar viņu produkciju konkurēt un piesaistīt publikas uzmanību mūsu raidījumiem.

Latvijas sabiedriskajiem medijiem nav pietiekoša finansējuma un stratēģijas

Jā, lai ražotu augstvērtīgu produkciju, ir nepieciešami līdzekļi. Tomēr neprofesionāļu vadībā medijs nespēs ražot konkurētspējīgus raidījumus, pat ja budžetu trīskāršos. Tas būtu tikpat prātīgi, kā iecelt bankas direktoru par hokeja komandas treneri, iedot naudu labu hokejistu iepirkšanai un cerēt, ka komanda kļūs par pasaules čempioniem. Sak, ja direktors spēja pacelt banku labā līmenī, gan jau varēs arī komandu saliedēt.

Tā tas nedarbojas un Latvijai ir pēdējais brīdis to saprast arī attiecībā uz medijiem. Raidījumu līmenis, izņemot kādus atsevišķus materiālus, jau sen ir zems, trūkst kvalitatīvu oriģinālraidījumu. Skatītāju skaitu mediji cenšas nodrošināt ar reproduktīvā žanra materiāliem – citu radīto pasākumu retranslāciju, pievienojot no savas puses kādu komentāru. Šis skatītāju skaita pieaugums tad tiek pasniegts kā raidītāja sasniegums. Kopš kura laika tad raidītāju kvalitāti mēra ar skatītāju skaitu vien? Tam ir pavisam citi, stingri un zinātniski izstrādāti kritēriji, pēc kuriem daudzi mūsu mediju producētie raidījumi kvalitātes ziņā nav slavējami.

Mums trūkst profesionāla mediju darba vērtējuma

Pagaidām vienīgais arguments ir skatītāju skaitļi, kurus mēra tikai viens uzņēmums. Mēs nevaram būt pārliecināti par šo skaitļu objektivitāti un, kā jau minēju, tie nekādi nenorāda uz raidījuma kvalitāti. Neprofesionāļiem nav saprotams, ka skatītāju skaitļi ir nozīmīgs arguments reklāmdevējiem, bet ne raidījumu kvalitātei. Šlāgeraptaujas vienmēr piesaista vairāk klausītāju nekā simfoniskās mūzikas koncerti, žurnālus par slavenību privāto dzīvi pērk vairāk nekā izdevumus ar nopietnu un augstvērtīgu saturu. Vai tas nozīmē, ka sabiedrība var atļauties neuzturēt nopietnās mūzikas izpildītājus, komponistus, neizdot oriģinālliteratūras grāmatas vai taisīt ciet muzejus, jo uz tiem nāk mazāk cilvēku nekā uz gadatirgu vai alus svētkiem? Tad kāpēc mēs iedomājamies, ka mūsu sabiedriskajiem medijiem ir jāražo alus svētku un šlāgeraptauju līmeņa raidījumi vien un jādzenas pēc lielas auditorijas, atstājot mediju audzinošo un izglītojošo funkciju novārtā? Auditorijas apjoms nekad nav raidījuma žurnālistiskās kvalitātes rādītājs.

Kurš var noteikt, kurš raidījums ir kvalitatīvs un kurš nav? Ja šefs nav žurnālists vai nav strādājis medijos, tad viņš šo kvalitāti nesaprot. Viņš vadās pēc audimata reitingiem, kas nav kvalitātes rādītājs. Tad kurš pateiks, kāds līmenis šodien ir LTV? Viņi paši saka, ka līmenis esot ļoti labs. LTV vadītājs – no medijiem tālu stāvošs cilvēks – pieaicina padomdevējus un cer, ka tie spēs izvērtēt raidītāja kvalitāti. Savukārt eksperti, kuriem maksā par šo darbu, arī saka, ka raidījumi ir ļoti labi. Viņi vai nu patiešām nespēj izvērtēt,vai arī baidās zaudēt savu „eksperta-padomdevēja” statusu. Tā nu visi šie padomdevēji draudzīgi ņemas pa mediju, viens otru slavē un cenšas atbrīvoties no tiem profesionāļiem raidītājā, kuri ir gudrāki un saprotošāki par viņiem pašiem.

Medijs nekādi nevar zināt savu kvalitāti, ja nav regulāra objektīva un profesionāla vērtējuma no malas. Tāda nav, jo mums vairāk nav profesionālas elektronisko mediju kritikas. Šis neatkarīga vērtējuma trūkums ir novedis, piemēram, pie tā, ka LTV lielu daļu raidlaika aizņem jau minētie reproduktīvie materiāli. Pēdējo 10 gadu laikā LTV ir nostiprinājusies tendence kopēt ārzemju TV piemēru, iepirkt jau gatavus formātus un tos raidīt latviešu valodā. Medija vadība ir apmierināta un domā, ka tas ir labi, ka Latvijas TV dara to pašu, ko ungāri vai igauņi. Medija līniju nosaka vadītājs – ja viņš nesaprot laba raidījuma kritērijus, tad produkts nekad nebūs kvalitatīvs.

Vissliktākais ir, ka šie neprofesionālie vadītāji neatšķir, ar ko darbs sabiedriskajā medijā atšķiras no privātās raidstacijas. Rezultātā mūsu sabiedriskie mediji ir spiesti strādāt pēc privāto mediju loģikas gan programmu sietā, gan raidījumu veidošanā. Šobrīd LTV faktiski ne ar ko neatšķiras no TV3 vai LNT. Tas ir pats sliktākais, jo netiek pildīts sabiedriskais pasūtījums – trūkst audzinošā un izglītojošā satura. Visi izklaidē uz velna paraušanu un apmierināti sit sev uz pleca, jo pieaug audimats. Ja sabiedrisko TV pārtaisa par privāto TV, tad vainīga ir vadītāja nekompetence – tieši tas ir noticis mūsu televīzijā pēdējo desmitgažu laikā. Process ir noritējis lēni, bet neapturami. Pagaidām gaisma tuneļa galā nav redzama – kustība notiek pagraba virzienā.

Bez profesionāla vadītāja LTV un LR līmeņa uzlabojumus ir velti gaidīt

Pēdējās dienās publisko telpu ir saviļņojusi jaunā LTV vadītāja kandidatūra. Laikam daudziem ir skaidrs, ka ar sabiedrisko mediju kvalitāti viss nav kārtībā, brīžiem ir sajūta, ka esam jau nonākuši pagrabā un NEPLP konkursa rezultāti klauvē no apakšas. Izskan aicinājumi izsludināt jaunu konkursu – jo konkurss nodrošināšot demokrātisku vadītāja izvēles procesu. Realitātē šie konkursi nodrošina situāciju, kad par mediju vadītāju ieceļ vienu no medijiem tālu stāvošu cilvēku pēc otra. Tie ir biznesā izglītojušies ļaudis, kuri meklē jaunus izaicinājumus, kas labi izskatīsies viņu CV un ļaus nākotnē tikt pie kāda vēl lielāka uzņēmuma vadīšanas. Tā ir normāla karjeras vadītāju loģika, kura ir tālu no tā, kas nepieciešams jebkuram medijam.

Vai jaunā konkursā izdosies atrast labāku LTV vadītāju? Nē, neizdosies. Šāda līmeņa vadītājus visā pasaulē meklē nevis ar konkursu palīdzību, bet gan izvēlas un uzaicina. Tā dara, jo atklātā konkursā vajadzīgā līmeņa profesionāļi nemaz nepieteiksies. Labs profesionālis un vadītājs nav bezdarbnieks. Kad jūs pēdējo reizi lasījāt, ka kāds vadošais futbola klubs būtu izsludinājis konkursu uz trenera vai uz komandas vārtsarga, spēlētāja vietu? Neko tādu neviens nekad nav lasījis, jo klubi to nedara un nedz Peps Gvardiola, nedz Jirgens Klops tādos nepieteiksies. Klubiem vajadzīgie treneri un futbolisti visi jau ir aizņemti kaut kur citur. Vadība vēro nozarē notiekošo, vērtē, kuri treneri, kuri spēlētāji būtu vispiemērotākie kluba vajadzībām un tad ved slepenas sarunas ar viņiem. Kad ir panākta vienošanās, tad par to uzzina arī sabiedrība. Kamēr mēs cenšamies iet savu „īpaši latvisko ceļu”, attīstītajās valstīs šo vienkāršo patiesību jau sen ir sapratuši un pēc iepriekš minētā scenārija tiek meklēti gan teātru, gan mediju vadītāji, gan vadoši zinātnieki.

Tikai mūsu NEPLP nesaprotamu iemeslu dēļ uzskata, ka mūsu labākie mediju profesionāļi sēž mājās un gaida nākamo konkursu, lai pieteiktos vadīt LTV vai LR. Nē, šie cilvēki (kas būtu piemēroti LTV un LR vadībai) negaida bezdarbnieku rindā. Viņi strādā un pašlaik vada citus medijus. Daži no viņiem ir aizgājuši vai pat aizstumti no sabiedriskajiem medijiem brīžos, kad neprofesionālie šefi ir ķērušie pie vadības. Daži no viņiem šobrīd pat nestrādā medijos, bet viņi ir zināmi savas ilggadīgās darbības dēļ. Brīžos, kad „āzis“ iesēžas dārznieka krēslā, un mācās pāriet no „kūts loģikas“ pie ainavas kopšanas iemaņām, padotajiem nav viegli dzīvot. Vājiem priekšniekiem nepatīk spēcīgi padotie. Ja visaugstākais priekšnieks nav žurnālists vai medijos strādājis cilvēks, tad viņam nepieciešams pieņemt sev par padomniekiem mediju specifiku saprotošus cilvēkus. Kur tādus atrast, ja visi spējīgie jau ir aizņemti? Atrod tos pašus, kuri savukārt vairāk ir rūpējušies par sava amata saglabāšanu nekā par sabiedriskā medija profesionālā līmeņa celšanu. Tātad, ieceļot neprofesionāli visaugstākajā amatā, jārēķinās ar spējīgāko kadru aiziešanu. Paliek pielīdēji un liekuļi, kuri neapdraud neprofesionālos vadītājus un viņu padomniekus. Atlaižot zinošos darbiniekus, šāds priekšnieks var būt puslīdz drošs, ka pašam/pašai izdosies noturēties krēslā, jo konkurences vairs nebūs. Pretim runātāju arī nebūs. Visi palikušie runās jaunajam priekšniekam pa prātam, bet ēterā kvalitatīva satura paliks aizvien mazāk.

Ko darīt šobrīd, lai sameklētu labu LTV vadītāju?

Ja jau mums vēl joprojām ir šis NEPLP (kaut prātīgāk būtu viņu likvidēt ((lvportals.lv/viedokli/301145-gaidot-parmijnieku-2019)) ), tad būtu pēdējais laiks padomei sākt darbu piemērota vadītāja atrašanā. Ar to es nebūt nedomāju jauna konkursa izsludināšanu, lai pēcāk plātītu rokas un sūdzētos – sak, mēs te tā (pseido)demokrātiski konkursus rīkojam, bet „viņi” nenāk un nepiesakās. „Viņi” arī nenāks un nepieteiksies – viņi nav bezdarbnieki. Pieteiksies tikai tās „tukšās kastītes”, kuras te gadiem migrē no vienas padomes uz otru, piestājot te kādā izcilības centrā, te braukājot pa ārzemēm ar stipendijām, grozoties pa priekšu pie visādu balvu un prēmiju dalīšanas. Īsi sakot – prasmīgi naudas apguvēji un „piaršķiki”, kuri regulāri „ekspertē” medijos tā, ka ausis sarkst klausoties un skatoties. Īstiem profesionāļiem nav laika tā tingeltangelēties visapkārt, tādēļ viņi mazāk redzami ar gudriem ģīmjiem pļāpājot pie diskusiju galdiem. Profesionāļi ir jāmeklē. Lūdzu, cienījamā NELPL – #TeIrDarbs!

  • Jāizpēta Latvijas mediju vidē strādājošie žurnālisti un viņu līdzšinējais veikums, ņemot vērā apstākļus, kuros viņi strādā – „apgūt” ES/citu avotu naudu prot daudzi, bet izveidot kvalitatīvu produktu (pat ar šo līdzekļu palīdzību) prot ne visi.
  • Jāapzina ilggadīgie mediju profesionāļi, kuri šobrīd varbūt tieši medijos nestrādā, bet viņi ir un šo darbu prot.
  • Jāuzrunā šie cilvēki, vai viņi nebūtu gatavi uzņemties LTV vadītāja amatu.
  • Jānoskaidro, kāds atbalsts viņiem šajā amatā būtu vajadzīgs.
  • Jāpārliecina Saeima/valdība, ka sabiedriskie mediji ir jānodrošina ar attiecīgu finansējumu. Ja būs labs vadītājs, tad ir vērts ieguldīt naudu.

Protams, ir jābūt gataviem, ka ne katrs, kurš to spētu paveikt, vēlēsies uzņemties vadīt LTV, jo darba tur ir daudz un rezultāts vēl nav garantēts. Medijs atrodas bēdīgā stāvoklī, bet labs profesionālis varbūt ilgtermiņā varētu sasniegt atzīstamus rezultātus. Ja orhidejai atrod pareizos augšanas apstākļus, tad tā plauks un ziedēs. Arī Rīgā.

"Flowers-Orchideen" by uwelino is licensed under CC BY-NC-SA 2.0 
  •  
    46
    Shares
  • 46
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

2 thoughts on “Errare humanum est jeb orhideju stādīšana Rīgas kanālmalā

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.