Foto: Liliana Mercado

Katalonijas krīzes konteksts – jaunā autonomija pēc ģenerāļa Fransisko Franko nāves

Blogs Eiropa Politika
  • 14
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    14
    Shares

Iepriekšējā rakstā runājām par Spānijas pilsoņu karu un drūmāko laiku Katalonijas vēsturē ģenerāļa Fransisko Franko (Francisco Franco) diktatūras laikā.

Pēc F. Franko nāves 1975. gada 20. novembrī katalāņi piedzīvoja ilgi gaidītās demokrātiskās pārmaiņas. Jau 1976. gada aprīlī iznāca pirmā tikai katalāņu valodā sarakstītā dienas avīze „Šodien” (Avui). Katalāņu kultūras kongresā apvienojās katalāņu inteliģence un plašas iedzīvotāju masas, lai spriestu par Katalonijas nākotni. Izveidojās stipra kustība, līdzīgi kā pie mums Latvijas Tautas fronte pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kuras mērķis bija apvienot visus katalāņu valodā runājošos apgabalus, izceļot savu savdabību blakus spāņu un franču kultūrtelpām un tā sniedzot savu ieguldījumu Eiropas kultūras bagātināšanā.

Pēc 40 apspiestības gadiem 1977. gadā notika pirmās brīvās vēlēšanas, kurās Katalonijā pārliecinošu uzvaru guva autonomiju atbalstošās partijas. Šī paša gada 11. septembrī Barselonā notika lielākā demonstrācija, kādu Ibērijas pussala jebkad ir pieredzējusi – pusotra miljona katalāņu pieprasīja Katalonijas autonomiju. Mēnesi vēlāk no trimdas atgriezās prezidents Jozefs Taradeļs (Josep Tarradellas), kurš kļuva par pagaidu Ģeneralitātes vadītāju. Tikai tad liela daļa ārvalstu atklāja, ka F. Franko informācijas politika, kura rādīja monolītu Spānijas valsts attēlu, bija maldinoša – tā noslēpa reālo situāciju, ka Spānija ir daudzu tautu un daudzu kultūru valsts.

1978. gadā Berlīnē notika Katalāņu nedēļa – festivāls ar vairāk nekā 100 pasākumiem, kuros interesenti varēja iepazīties ar katalāņu bagātīgo kultūru. Vienlaicīgi Spānijā tika pārstrādāta Spānijas konstitūcija, kā arī izstrādāts Katalonijas autonomijas statuss. Barselonas iesniegto variantu parlaments Madridē pamatīgi pārstrādāja: lai arī tūlīt pēc F. Franko nāves no spāņu progresīvo politisko spēku puses tika solīts, ka tiks darīts viss, lai būtu iespējama cieņpilna dažādo tautu sadzīvošana, tad tomēr realitātē no tā nekas pārāk daudz redzams nebija.

Pireneju priekškalne. Foto: Ana Garcia
Pireneju priekškalne. Foto: Ana Garcia

Līdz 1983. gadam autonomijas tiesības ieguva Katalonija, Valensija un Baleāru salas. 1980. gadā Katalonijā notika pirmās brīvās vēlēšanas kopš 1932. gada. Katalonijā pie varas nāca nacionālo un centrisko partiju koalīcija. Tomēr, izvērtējot kopējo situāciju Spānijā, ir jāatzīst, ka tajā joprojām valda izteikts centralizētas valsts princips. Pat autonomijas statuss nenodrošina īstu autonomiju, tikai tādu reģionālo pašpārvaldi. Lai gan kulturālās un nacionālās atšķirības Spānijas reģionu starpā ir ievērojamas, šī „autonomija” nedod pat tik lielu patstāvību, kāda ir Vācijas vai Austrijas zemēm, kaut gan par to tika runāts, ka tieši Vācijas un Austrijas tipa federālismam bija jākļūst par pamatu post-diktatūras laika Spānijai.

Katrā ziņā katalāņus šī pašpārvalde neapmierina, jo saglabājās F. Franko diktatūras laika princips, pēc kura Katalonijai ir jāatdod centrālajai varai trešā daļa nopelnītā. Infrastruktūra noveco, Madride Katalonijā neiegulda – nav jābrīnās, ka katalāņi vēlas izmainīt esošo situāciju. Madride negrib zaudēt Kataloniju – bagātāko un visspēcīgāk industrializēto Spānijas reģionu, kurā atrodas daudzi metālapstrādes, ķīmiskās rūpniecības, pārtikas, medikamentu ražošanas uzņēmumi. Reģionā ir ļoti attīstīta tūrisma industrija. Katalāņi ir pārliecināti, ka viņi atdod daudzus miljonus eiro centrālajai valdībai, atpakaļ saņemot ļoti maz – skolas ir slikti finansētas, sabiedriskais transports sliktā stāvoklī. Pēdējos pāris gados tur notikušas vismaz divas lielas avārijas ar bojā gājušajiem. Katalāņi uzskata, ka arī tas notiek novecojušās struktūras dēļ. Pati redzēju Barselonas metro – tur tiešām prasās pēc modernizācijas.

Šī gadsimta pirmajā desmitgadē katalāņi lika lielas cerības uz jauno autonomijas statusu, kuru jau bija apstiprinājis gan Spānijas parlaments, gan parakstījis karalis. Tas nestājās spēkā Spānijas centrālās valdības dēļ, kā to detalizēti savā laikā aprakstīju portālā „IR” rakstā „Nemākulīgo politiķu laikmets”.

Rezultātā vēlme pēc neatkarības Katalonijā auga augumā, līdz 2017. gadā sasniedza savu kulmināciju. Ja agrāk pragmātiskie katalāņi bija nolēmuši gaidīt kādu izdevību, lai iegūtu lielāku pašnoteikšanos Eiropas Savienības sastāvā kā Eiropas nācija, tad Madrides rīcība viņiem lika izvēlēties pilnīgas neatkarības pieprasīšanu. Reģiona valdība pēc lielas daļas sabiedrības spiediena nolēma sarīkot referendumu, lai noskaidrotu, cik liels procents katalāņu vēlētos pilnīgu neatkarību. Tomēr Madride nevis meklēja dialogu ar Barselonu, bet gan uzreiz nostājās uz konfrontācijas ceļa. Jau referenduma gatavošanās laikā katalāņi izjuta spēcīgu pretdarbību no Spānijas centrālās varas puses, kura kulminējās 2017. gada 20. septembra notikumos. Tos detalizēti izskaidro šis video (angļu valodā)

Tomēr katalāņi, kurus vēsture ir mācījusi izmantot visas iespējas un cīnīties par savu tautu un savu valsti, neļāvās iebiedēties un darīja visu, lai referendums 2017. gada 1. oktobrī notiktu. Lai arī viņiem tas spāņu policijas represiju dēļ neizdevās pilnībā, tomēr vairāk nekā 40 % vēlētāju piedalījās tajā. Šajā video var diezgan detalizēti iepazīties ar 1. oktobra referenduma norisi un tās dienas dramatiskajiem notikumiem Katalonijā.

Ja Spānijas policija nebūtu tik brutāli apgājusies ar miermīlīgajiem katalāņiem, kuri gribēja tikai nobalsot referendumā, iespējams, ka pasaule pat neko daudz nebūtu uzzinājusi par šo Spānijas reģionu. Referendums daudziem pasaulē atvēra acis uz to, kas notiek Spānijā, radot izbrīnu par Madrides uzņemto kursu uz konfrontāciju dialoga vietā. 21. gadsimtā Eiropā tas nez vai ir pareizais ceļš. Daudzi politologi, eksperti un žurnālisti Madrides rīcību novērtēja kā nepareizu, pat satīriķi brīnījās par centrālās valdības stūrgalvību. Vācu satīras žurnāls „Postillion” rakstīja:

„Labas ziņas no Spānijas: eksperti uzskata, ka Madridei pietrūkst tikai dažas uzsistas zilas acis un iedauzītas ribas, lai pilnībā atgūtu kataloniešu simpātijas. Tuvākajā laikā spāņu policijai vajag tikai piekaut kādus divus vai trīs dučus miermīlīgu katalāņu, lai pilnībā panāktu reģiona atteikšanos no neatkarības prasībām.”

Katalonijas prezidents Kims Torra gadu pēc referenduma ar balsošanas kasti. Foto: Liliana Mercado
Katalonijas prezidents Kims Torra gadu pēc referenduma ar balsošanas kasti. Foto: Liliana Mercado

Jāsecina, ka 2017. gada 1. oktobris ir kļuvis par tādu kā Rubikonas šķērsošanu, pēc kuras lielākā daļa katalāņu sadzīvošanu vienā valstī ar Spāniju vairs neuzskata par iespējamu. Par attīstību Katalonijā pēc „1-O”, kā referendumu dēvē paši katalāņi, runāsim pēdējā Katalonijas vēstures sērijas rakstā.


Foto: Liliana Mercado
  •  
    14
    Shares
  • 14
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

2 thoughts on “Katalonijas krīzes konteksts – jaunā autonomija pēc ģenerāļa Fransisko Franko nāves

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.