Maroka

Tūkstoš un viena brīnuma Maroka, mans draugs*

Blogs
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    6
    Shares

MĒS UN MAROKA

“Daudz laimes dzimšanas dienā” – pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr sagaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir dāvanu kartes ar lidmašīnas biļetēm.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav baigi aizrāvušies ar ceļošanu. Nu tur, Igaunija, Lietuva, Vācija/Berlīne. Tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava “paldies” pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

Arī māsai tajā laikā sagadās apaļa jubileja. Domājot par māsu brīvdienām kaut kur ārpus Latvijas, saliku bildi kopā un sapratu, ka nav ko niekoties. Jālaiž projām. Vajag atpūsties visai ģimenei tālu un kopā. Tā nu māsa dzimšanas dienas rītā saņēma dāvanā Toto dziesmas “Africa” atskaņojumu YouTube ar uzdevumu uzminēt, ko šis nozīmē. “CEĻOJUMU UZ ĀFRIKU!”. Ilgi nebija jāgaida. Māsa atrisināja šo itin vieglo dzimšanas dienas rēbusu.

Biļetes pirkām septembra beigās, lidojām februāra sākumā. Lidojām caur Berlīni ar vidējā latvieša pieejamāko gaisa kuģu kompāniju – Ryanair. Lidojumā turp pavadījām dažas stundas Berlīnes lidostā, lidojumā atpakaļ – nakšņojām Berlīnē.

Marokā februāra sākumā ir ziema. Vietējie ir satuntulējušies tā kā mēs saģērbjamies, kad pie mums ir -15. Nē, es nepārspīlēju – cimdi, šalles, cepures, milzu jakas un ziemas zābaki. Līdz ar to tūristam no Eiropas ir diezgan viegli atšķirties, jo mēs planējam apkārt plānos džemperīšos vai t-kreklos. Ārā tomēr ir +22 līdz +27 grādi un mums, latviešiem, tā jau ir cienījamas vasaras temperatūra. Peldvietas un baseini, arī mūsu riādas* baseins, gan paliek slēgti, jo ir … ziema. Lai gan dažas dienas es pilnīgi nesmādētu iespēju arī  šeit nopeldēties. Vakaros un naktīs gan ir vēss. Vai drīzāk – vēsāks. Temperatūra noslīd līdz +7 vai +9 grādiem, bet tik un tā ir siltāks par februāra dienas temperatūru Latvijā.

Mēs lidojām uz Marakešu, kas bija mūsu izejas punkts, lai apskatītu to, ko visvairāk vēlējāmies – kalnus, tuksnesi un okeānu. Tā kā lidojām ar ģimeni, tad vēlējāmies, lai ceļojums ir bez liekiem stresiem un supersarežģītas plānošanas. Rezultātā nebaidījāmies izmantot arī vietējo tūrisma firmu pakalpojumus. Īpaši pārvietojoties ar vietējo ar transportu. Mazāk stresa, vairāk baudījuma.

Ļoti paveicās ar mūsu riādu un tās īpašnieku. Turklāt pati riāda atrodas apsargājamā un mierpilnā oāzē, kuru patiesi var novērtēt pēc garās dienas, kas pavadīta Marakešas vecpilsētā. Tur ielas čum un mudž no motorolleriem, ēzeļu pajūgiem, lielākām un mazākām mašīnām, trakajiem tirgotājiem, arābiem un tūristiem. Miers un klusums, kas pārņem ienākot caur mūsu dzīvojamā rajona vārtiem, ir nenovērtējams. Turpat blakus ir arī mošeja, kas steidz pirms un pēc saullēkta mulsi izbiedēt ar savām lūgsnām un baseins (kurš, kā jau minēju, ziemas sezonā ir slēgts), veikaliņš, kurā nopirkt visu nepieciešamo (pat Dobeles “Hercogs” auzu pārslas!) un brīnišķīgs brokastu restorāns.

* “riāda” ir tipiskas marokiešu mājas apzīmējums – ēka, kurā viss tiek koncentrēts uz vidu – uz ielu iziet vien daži niecīgi lodziņi, lai karstums netiek iekšā, mājai ir iekšpagalms, bieži bez jumta, ar strūklaku vai pat baseiniņu. Istabu logi ir uz iekšu un viss ir flīzītēs. Vēsi, gaiši un patīkami.

Maroka

MĒS, MAROKA UN TUKSNESIS

“Ārā ir ļoti auksts, tāpēc gaidiet mājās, šoferis atnāks jums pakaļ”, tā tūrisma firmas pārstāve raksta man WhatsApp, kad prasu viņai, kur septiņos no rīta mums sagaidīt mūsu šoferi, kas vedīs mūs piedzīvojumā, kuru šķietami visi gaidām visvairāk – nakšņošanu tuksnesī. Septiņi grādi ārā, pēc viņu uzskatiem, ir pietiekami auksts, lai neļautu mums nosalt uz ielas. Tiesa, kā zināms, arābu pasaulē pulksteņa laikam ir relatīva nozīme, līdz ar to mūsu pirmais šoferis nokavējas gandrīz par stundu. Tā kā jau iepriekš esmu saskārusies ar Eiropas dienvidnieku un arābu pasaules laika izjūtu, īpašu kreņķi neķeru un arī ģimenei saku, ka tas ir normāli. Turklāt, kamēr neesam samaksājuši naudu – satraukumam tak’ vispār nav nekāda pamata.

Taisnības labad gan jāsaka, ka marokieši, kas strādā ar tūristiem, ir gana iedresēti precizitātē – pie tūristiem visam jābūt laikā. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad mūsu šoferis vai gids nokavējās. Visas pārējās reizes viņi bija vairāk nekā punktuāli. Ieradās pat ātrāk nekā bija solījuši būt.

Beidzot mūsu šoferis ieradās, lai vestu mūs līdz busiņam, kas divu dienu garumā vedīs mūs tuksneša virzienā. Devāmies elpu aizraujošā (un ne jau tāpēc, ka iespaidīgi, bet tāpēc, ka bailīgi) braucienā cauri Medinas šaurajām ieliņām un pilnīgi, eiropietim it kā beznoteikumu, trako satiksmi. Busā mūs ar māsu iesēdināja pirmajās vietas līdztekus šoferim un, lai arī sākotnēji tā nelikās foršākā vieta sēdēšanai, mēs ātri vien pārdomājām – kad kāds itāļu pārītis lūdza pārsēsties, jo dāmai paliek slikti, traucoties cauri šaurajiem serpentīnu ceļiem. Skats caur autobusiņa priekšējo logu bija daudz iespaidīgāks nekā caur sānu logiem.

Visu dienu pavadījām gāzējot un bremzējot cauri šauriem un vēl šaurākiem un līkumainiem, bet reizēm arī šosejas platuma cienīgiem kalnu ceļiem, piestājot “ten minutes for pikčers” skatu vietās, kurās aizraujas ne tikai elpa, bet arī dvēsele un pa ceļam apmeklējot Marokas “Holivudu” jeb pilsētu Ouarzazate.

“Es filmējos Gladiatorā”, ar izteiktu lepnumu krūtīs paziņo mūsu gids. Tiesa, pēc nelielas tincināšanas viņš gan atzīst, ka filmējies tikai masu skatos. Visticamāk, ka šo saviem tūristiem saka visi gidi, kuri viņus pavada, jo pirmkārt jau pilsētiņas daļa, kas ietver sevī Marokas Holivudu nav liela, otrkārt – Gladiatora masu skatos vajadzēja daudz cilvēku un treškārt – kur vēl labāks veids kā saviļņot tūristus un likt viņiem justies īpašiem. Mūsu gids ir precīzi nenosakāma vecuma, apmēram pusmūža, kungs, kurš ir saģērbies ziemas jakās, bet ar sandalēm kājās. Kamēr mēs, kāpjot vēsturiskā UNESCO mantojumā iekļautā ciematiņa kalnainajās ielās, raujam nost vienu pēc otra mūsu jakas un džemperus, līdz paliekam musulmaņu valstij pieņemamā minimālajā apģērbu daudzumā. Bet karsts tik un tā. Fonā ik pa laikam atskan “Stop, Cut!” kliedzieni, jo ciemata pakājē tiek filmēta kārtējā filma. Filmēšanas grupas smagā tehnika izskatās kā no citas pasaules uz fonā esošā UNESCO mantojuma, kas ir viena no vecākajām apmetnēm Marokā. Lai arī tā izskatās pamesta un tikai tūristu ieskauta, tajā tomēr dzīvo īsti marokieši, kuri tur ir atgriezušies pēc ēku restaurācijas (kura norisinās arī šobrīd, neizskatās gan, ka tas būtu sarežģīts process – restaurēt ēkas no salmiem un ēzeļu mēsliem, nav tev nekādu Rundāles pils zelta gleznojumu atjaunošana).

Ļoti gribas ieskatīties viņu ēkās, jo, no pieredzes zinām, ka Marokā tikai no ārpuses ēkas izskatās uz sabrukšanas robežas vai iekonservējušās viduslaikos – iekšpusē tās ir viena par otru greznākas un skaistākas. Tas arī skaisti sasaucas ar islāma ticību, kurā ar dižošanos un rotāšanos vairāk nodarbojas iekšienē nevis ārienē – gan apģērbā (īpaši jau sieviešu), gan dzīvesvietās, nemaz nerunājot par iekšējo pasauli un paražām.

Galu galā šeit interesants kļūst salīdzinājums par to, kāpēc rietumu kultūrā ir ienākuši iekopti zālieni pie mājām un kā tie ir apzīmējuši māju īpašnieku (tolaik – muižkungu un piļu saimnieku) turību un vēlmi pēc ārišķīgas dižošanās. Perfekti kopts zāliens ir ārišķība, ko tolaik varēja atļauties uzturēt tikai ļoti bagāts cilvēks. Par to, ka ar kādu valdnieku notikusi kāda ekonomiska vai fiziska ķibele, Elizejas un citos laukos vislabāk liecināja nekas cits, kā aizaudzis zāliens.

Bet ko nu par perfekti iekoptiem mauriņiem runāt valstī, kur visbiežāk izplatītais augs ir kaktuss un palmas. Toties zāliens ir kaut kas tik tāls kā sniegs Atlasa kalnu virsotnēs.

Apskatījuši pilsētu, kurā dzīvojuši ne tikai musulmaņi, Marokas pamatiedzīvotāji berberi, bet arī ebreji, kuriem par godu var redzēt ēkas ar četriem tornīšiem, bija skaidrs, ka šeit dzīvo jauktās ģimenes, kas bija ar nolūku precinātas kopā, lai izvairītos no cilšu savstarpējiem kašķiem un kautiņiem. Dodamies gardās pusdienās, tiekam ietīti berberu tradicionālajos lakatos un laižam tālāk – tuksneša virzienā. Berberu lakati! Tā ir vēl viena lieta, kas mani ārprātā sajūsmina – lakati un to dažādā sasiešanas māksla visā plašajā pasaulē. Tāpēc ar milzu prieku un pagodinājumu cenšos saprast kā tad to desmit metrus (!!) garo brīnumu satīt sev uz galvas tā, lai tas netraucē, nespiež un nekrīt nost.

Saulei tuvojoties rietam, arī kalnu šauros ceļus no stāva, jo stāva kāpuma, nomaina mazliet lēzenāka apkārtējā pasaule un mēs esam klāt – piestājam pie kamieļu karavānas, kura vedīs mūs iekšā tuksneša oāzītēs, lai baudītu klasiskās tadžīnu vakariņas un nakti tuksnesī. Zem kamieļa vilnas segām un miljoniem zvaigžņu, kuras skatam segs ne tikai nogurumā aizvērtie acu plakstiņi, bet arī telts jumts. Ir taču ziema un nakšņot zem klajas debess būtu bezdievīgi auksti. Lai arī brauciens ar kamieļiem sākotnēji liekas īsāks, nekā gribētos, tomēr nākamajā dienā, kad ar kamieļiem ir jādodas arī atpakaļ līdz mūsu uzticamajam busiņam, ir skaidrs, ka mūsu nepieredzējušie dibeni neko ilgāku arī nemaz nespētu izturēt. Lieki piebilst, ka visu atlikušo dienu (kas ir teju desmit stundu garumā) nosēdēt it kā ērtajos busiņa sēdekļos arī ir pagrūti.

Maroka

Nakšņošana tuksnesī, lai arī tā notiek kopā ar kaudzīti vēl citu tūristu, tomēr ir brīnišķīgs piedzīvojums. Nometnes vidū ir izklāti paklāji, uz kuriem visi nogurušie tūristi ir satupuši, lai klausītos berberu puišu izpildītajās tradicionālajās un modernajās dziesmās. Fonā sprakšķ ugunskurs ar savdabīgu smaržu, jo tajā tiek dedzināts kāds koks, kas mums tā arī paliek noslēpums, bet smaržo ārprātīgi skaisti. Kraukšķīgi. Esam atgūlušies ģimeniskā čupiņā, skatāmies miljons zvaigznēs, kur top skaidrs, kāpēc tieši no šejienes nāk visas tās maģiskās arābu tūkstoš un vienas nakts pasakas, un jūtamies mazliet kā siltā jūlija naktī Latvijas vasarā. Ir grūti aptvert, ka ārā ir februāris un mēs nakšņosim teltī.

Nākamajā dienā, atpakaļceļā liekas, ka mums vajadzētu jau būt pieradušiem pie milzu kalniem, bet tie tik un tā pārsteidz ar savu dažādību aiz katra līkuma – zaļi, brūni, sniegoti, tuksnešaini, klinšaini, ar kalnu ciematiņiem, mazām upītēm, kalnu kazām un kokiem. Visādi.

Piestājam pilsētiņā, kura rādās otrpus Ouarzazate, kurā bijām iepriekšējā dienā. Te savulaik ir bijis ebreju nocietinājums. Aši aplūkojam tādu kā dāmu klosteri, kur kāds berberu kungs vēlas notirgot mums paklāju, sakot, ka viņš jau zina, ka Latvijai ar ekonomiku ir tikpat draņķīgi kā Marokai. Draņķīgi ir, bet jums vismaz ir saule gandrīz 365 dienas gadā.

Ar skaistu saulrietu arī atgriežamies atpakaļ Marakešā un noguruši dodamies cauri medinai uz savu miera ostu. Pa ceļam reibstot no svaigi spiestas granātābolu sulas veldzējuma (kas arī bija visa ceļojuma laika mūsu maize un ūdens jeb populārākais dzēriens) un motorolleru jeb perdalku, kā mēs ģimenē nodēvējām, visu izmēru motorollerus, izplūdes gāzēs.

MĒS, MAROKA UN TIRGOŠANĀS

“Vat is ze veri veri veri veri last prais ju wuld laik tu pej?” ir jautājums, kuru man uzdod tirgotājs, no kura vēlos nopirkt bumbuļsegu un esmu pavadījusi jau pēdējo pusstundu. Skatoties no vienas segas uz otru, pieskaroties trešajai un ceturto saņēmusi apskāvienā uz maniem pleciem, bet tā arī visas pusstundas laikā neesmu uzzinājusi segas cenu un man nav ne mazākās nojausmas, cik tā vispār varētu maksāt. Līdz brīdim, kad pārdevējs beidzot ir nosaucis cenu – 160 eiro. Es atvainojos un saku, ka man tas tomēr būs par dārgu un viņš uzdod augstāk minēto jautājumu. Jā, bet manas ģimenes rokām austa tā un šitā, viņš turpina, bet es laipni atsaku, aizbildinoties, ka esmu studente un tik daudz naudiņas man nav. Tad viņš vēlreiz atkārto visu Marakešas tirgoņu leģendāro teikumu, kopā ar to no kabatas izvilkdams ārā blociņu un pildspalvu – kas ir mana pēdējā cena, ko esmu gatava maksāt par segu. Viņš uzraksta uz papīra 1600 dirhamus un pasniedz to man. Savā galvā, jo pirms tam man nebija ne mazākās nojausmas, cik maksātu tāda sega, esmu nolēmusi, ka vairāk par 50 EUR jeb 500 dirhamiem par šo segu nemaksāšu. Esmu staigājusi apkārt trīs dienas ar domu, ka jāsaņemas pajautāt, cik maksā sega, bet diemžēl Marokā tas tā nenotiek, ka pircējs pajautātu cenu, viņam atbild un tu teiktu “paldies, ņemu” vai “paldies, nē” un ietu tālāk. Ja esi nolēmis jautāt cenu, tev, pirmkārt, to uzreiz nepateiks. Otrkārt – tas būs nesteidzīgs tirgošanās process ar dažādām pieklājības frāzēm, sarunām un reizēm pat cienāšanu ar piparmētru tējas tasi. Tā ir spēle. Tā ir komunikācijas māksla. Tā ir saruna. Tā ir dzīve. Tā nav tikai iepirkšanās.

Uz lapiņas es uzrakstu 450 dirhamus. Pārdevējs norausta plecus un saka, ka par tik mazu summu gan nevar man segu atdot. Es saku, piedod, bet nu vairāk man nav. Smaidu, māju ardievas un dodos tālāk, viņš tomēr saķer mani aiz rokas un jau trešo reizi saka “vat iz te veri veri veri veri veri last prais” un sniedz man lapiņu. Es smaidot rakstu, ka nu tie būtu 500 dirhami, arī ar to viņš nav īsti mierā. Nu, raksti vēlreiz, viņš mudina. Es saprotu, ka šo tirgošanos esmu īsti zaudējusi, jo nevēlos atkāpties no sava 50 EUR jeb 500 dirhamu limita un uzrakstu, joka pēc, 51 eiro. Pārdevējs pasmejas un teic, ka nu nebūs, nebūs. Mūsu tirgošanās joprojām ir viegla un priekpilna, ar pieklājības frāzēm un smaidiem. Pārdevējs saka, ka nu labi, tad jau neko, apskauj mani un novēl jauku dienu. Tomēr brīdī, kad jau taisos doties prom, viņš sauc pakaļ “mai frend, džast for jū, 500 dirhams”, es nosmejos, pagriežos un priekpilni saku, lai iet! Abi smejamies un abi esam priecīgi, viņš man pajautā “ar ju happi nau” un es atbildu, ka jā, ļoti, ļoti priecīga. Un es tiešām esmu. Mēs šķiramies jau kā labākie draugi, novēlam viens otram priecīgu dienu un dodamies katrs savās gaitās.

Tomēr ne vienmēr tirgošanās un kaulēšanās ir kā viegla un patīkama spēle. Kad tūristu ceļvedī lasīju, ka tirgojoties ir svarīgi būt labā garastāvoklī, nevis nīgram un nogurušam. Domāju, ka tās ir muļķības, bet nē – tāda dienas un drūzmas nogurdināta es iegādājos “Dior” brilles un pēdiņas šeit nav, lai apzīmētu firmas nosaukumu, bet gan tieši pārnesto nozīmi. Man tapa skaidrs, ka man vieglāk ir šķirties no 25 EUR un šīs nepatīkamās situācijas nekā tikt projām izmisīgi atrunājoties un cenšoties izrauties no tirgoņa tvēriena. Par tādu situāciju nav vērts pat pārdzīvot. Arābi ir ļoti izmanīgi, lai panāktu savu. Šķiet, ka nekur citur pasaulē robeža starp to, ka cilvēki ir laipni un tiešām tavi draugi, kas gatavi izpalīdzēt un to, ka viņi grib tevi tikai apčakarēt, nav tik trausla kā arābu valstīs.

Kopumā, iepirkšanās Marakešas tirgū ir īsts piedzīvojums un tam ir jābūt emocionāli gatavam un atvērtam. Bez naida, ar prieku, bez steigas un cieņpilni kaulējoties. Es atbraucu mājās ar sešām (!!) nopirktām somām. Jo tik skaistas, tik labi sanāca nokaulēt, nu, nevar nepirkt.

“Mai frend, mister mustāš, for hau meni kamels ju vil sel jor doter?” saka kāds pārdevējs, kad pēdējā vakarā māsa pie viņa pērk lakatu un to viņai ir izdevies nokaulēt par ļoti, ļoti izdevīgu cenu. Viņš arī lakatu apsējis māsai ap galvu, ar šo klasiski stereotipisko joku smejoties vēršas pie mūsu tēva, kuru, ūsu dēļ, visi iespējamie arābi allaž uzrunā par “mister mustāš” jeb “ūsaino”.

MĒS, MAROKA, MUZEJI UN OKEĀNS

“Hau du ju sej zis in latvian – esis?” intriģēti prasa jūras delikatešu tirgotājs, nespējot īsti izrunāt burtu “z”, bet idejiski vārds ir pareizs – tā mēs tiešām saucam adataino bumbiņu jeb jūras ezi.

Kārtējo reizi pārsteigums mūsos mijas ar apbrīnu par to, cik ļoti marokieši ir orientējušies uz tūristiem un samācījušies visu, lai tūristu atstātu ne tikai uz pauzes, bet bez naudas. Šajā jūras delikatešu stendā mūs gan bez naudas atstāt neviens negrasās, jo tik lētas mīdijas, austeres, jūras ežus, “sātana pirkstus” un vēl citus brīnumus kā šeit, īsti nekur citur laikam nevarētu dabūt. Nogaršojam vienu pēc otra, par dažiem viebjamies, dažus brīnumus atzīstam par labu esam.

Okeāna pilsētas Essaouira zivju tirgus ir leģendārs un absolūtākais PVD ļaunākais murgs – turpat atvestas nozvejotās jūras veltes, turpat tiek pagatavotas, ēstas jēlas vai tirgotas mājupnešanai. Viss mazliet netīrs, mazliet smird un mazliet kaiju apkakāts. Bet tik dzīvelīgs kā vien arābu tirgus spēj būt.

Mēs arī izbaudām maltīti turpat, improvizētā kanālmalas restorānā, kur mums iznes galdu no pagraba, acu priekšā izrāda neskaitāmu daudzumu jūras velšu, turpat tās uzgrillē un karaliskās pusdienās par zivīm, garnelēm, astoņkājiem, mīdijām un vēl, vēl, vēl, samaksājot 30 EUR četrām personām. Īstena (mana) jūras velšu cienītāja paradīze. Izmantojām arī +27 grādu silto dienu, apcepinājām vaigus un gremdējām pēdas okeānā.

Maroka

Protams, kārtīgs ceļojums un ekskursijas nevar iztikt bez muzeju un piļu apmeklējuma un Marakešā to ir gana daudz un gana smuki – Fotogrāfijas muzejs, Baišas pils, Saadian dinastijas kapenes, Marakešas muzejs, Berberu muzejs, Majorelle dārzi un Īva Senlorāna muzejs un vēl citi.

Muzejs, kurš salauza manu sirdi ne tikai arhitektoniskā izpildījuma dēļ, bet arī pašas ekspozīcijas dēļ, protams. Senlorāns iemīlējās Marokā un tika tur arī apglabāts. Mani necik nepārsteidz tas, kāpēc viņš iemīlējās Marokā. Tāpat noteikti ir vērts daļu savas sirds atstāt paradīzei zemes virsū – Majorelle dārzos. Ārprāts. Cik. Skaisti. Es nezinu, vai kaut kur pasaulē ir iespējama vēl zilāka krāsa. Savukārt Berberu muzejā varēja baudīt brīnišķīgu vizuālo sajūtu tūkstoš un vienas nakts pasākām – zem miljoniem zvaigžņu, kā arī – apskatīt to, cik berberu tradicionālajā apģērbā var saskatīt daudz līdzību ar latviešu tautastērpiem. Baišas pils ir viņu vietējā Rundāles pils un savā krāšņumā tikpat varena – grūti aptvert to milzīgo cilvēku pacietību un darbu, kas ieguldīta neskaitāmo flīžu mozaīku veidošanā.

Arī es iemīlējos Marokā (es gan vispār allaž esmu bijusi sajūsmā par tā reģiona un arābu kultūru) un nav šaubu, ka došos uz turieni vēl, galu galā – neapskatīta palika Marokas zilā pilsēta, Marokas ziemeļi un vispār – arī pasērfot vajadzētu. Maroka ir arī brīnišķīga krāsu un saules terapijas uzņemšanas vieta. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas. Es varētu turpināt rakstīt vēl un vēl par to, cik Maroka ir kontrastaina, koša, silta un tūkstoš un viena brīnuma pilna, bet mani jau tagad māc bažas, ka nebūs daudz cilvēku, kuri spēs izlasīt šo apjomu, kur nu vēl detalizētāku aprakstu par mūsu brīvdienu ceļojumu. Bet brauciet uz Maroku, tur ir ļoti forši.

* “mans draugs”, populārākā cilvēku uzruna Marokā

  •  
    6
    Shares
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

1 thought on “Tūkstoš un viena brīnuma Maroka, mans draugs*

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.