Hard at Work

Datorzombiji mūsu ģimenē

Blogs Impulsi
  • 12
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    12
    Shares

Šis būs viens no skarbajiem viedokļiem par tēmu: bērni un internets, bērni un dators, nostāja pret internetu ģimenē.

Reizēm šķiet, ka mūsdienās cilvēki vairāk dzīvo virtuālajā pasaulē, nevis reālajā. Kurp vien dodos, pretī nāk ļaudis, kas pat nepamana apkārt notiekošo. Tik ļoti viņi iegrimuši telefonu, datoru ekrānos. Būtu labi, ja viņi tādi tikai ietu, bet ļoti liela daļa lieto telefonus pat sēžot pie automašīnas stūres.

Vērojot šo skatu, iegrimstu pārdomās par savu bērnību, skolas gadiem. Es priecājos, ka man toreiz nebija ne datora, ne telefona. Līdz pat brīdim, kad bez datora, interneta vairs nevarēja iztikt. Skolas darbi bija jāpilda. Ar grāmatām un kladēm bija par maz.

Brīvdienās devos ārā spēlēties ar pagalma bērniem. Izbaudīt brīvo laiku. Nešķirojām viens otru pēc maka biezuma vai pēc tā kāda zīmola drēbes nēsājam. Nebija svarīgi cik daudz lietu vecāki var mums nopirkt. Es nesaprotu, kas ir tas, kas izmainīja šo visu. Ir pagājuši tikai pāris gadi, bet viss jau izmainījies.

Pārmaiņas saskatu ne tikai apkārtējos cilvēkos, bet arī savos rados. Mazie brālēni un māsīcas izvēlās sēdēt pie datora un spēlēt datorspēles vai sarakstīties savā starpā, izmantojot interneta starpniecību. Man pietrūkst reālas komunikācijas ar viņiem, kad mēģinu uzsākt sarunu par kādu tēmu. Vienīgā atbilde ko izdzirdu, ir ņurdēšana. Jūtos tā, it kā būtu iztraucējusi viņus darot ko ļoti svarīgu. Tikai reizēm ir palaimējies panākt, lai viņi velta man brītiņu uzmanības. Lai papļāpātu par kaut ko. Taču arī tas līdz galam vienmēr neizdodas. Tiešām nesaprotu kāpēc tā. Kāpēc jūtos atpalikusi. Kādēļ? Sarunas parasti ir par to, ko šajā datorspēlē var izdarīt, kādu līmeni var sasniegt un kad iznāks nākamā daļa, kas noteikti ir jāiegūst pirms pārējiem.

Man nesaprotamu iemeslu dēļ viss ir attīstījies ļoti strauji. Paši vecāki to pieļauj un atbalsta. Domāju, ka lielai daļai vecāku šī ir iespēja bērnu nolikt pie vietas, lai netraucē. Iedos bērnam paspēlēties ar telefonu un viss būs atrisināts. Nebūs nekādas bļaušanas, ārdīšanās, asaru. Stress taču neietekmē pozitīvi, vai ne? Kādi izaug šie „datorbērni”?  Man šķiet, ka ļoti noslēgti sevī, nepieredzējuši un izlutināti. Mazliet nevērtīgi. Jā, es to vienmēr esmu apgalvojusi un joprojām uzskatu, ka telefoni, datori ir lielisks veids, lai ar to palīdzību no sava bērna izveidotu zombiju.

Ar bērniem ir jāstrādā, jāmāca. Nedrīkst visu palaist pašplūsmā. Nav attaisnojums, ka vecākiem ir uznācis grūts periods, darbā kaut kas nav tā, vai kāda cita lieta ir steidzamāk jānokārto. Reizēm aizdomājos, ja tev nav laika priekš sava bērna, kādēļ tev vispār laiks ir nepieciešams?

Bērni ir savu vecāku atspulgs. Varbūt bērns tikai atkārto to, ko redzējis mājās? Iespējams, pašam bērnam būtu citādas intereses, ja vien būtu labāks priekšstats par to, kas ir labs un kas ir slikts?

Tas, ka mūsdienās bez datora un interneta nevaram iztikt, ir skaidrs. Bet, audzinot bērnu, liela daļa vecāku ievēro kaut kādus principus. Kādēļ gan šie principi nevarētu attiekties arī uz datora, televīzijas lietošanu un izmantošanu? Nav jāaizliedz bērnam šīs ierīces lietot pavisam, bet tikai jāierobežo to lietošanas laiks. Ja labi grib, tad visu var izdarīt! To var attiecināt arī uz bērna laika plānošanu. Vienkāršāk pašiem vecākiem būs, ja tiks noteikts laiks un reglamentēts cik ilgi bērns brīvi var pavadīt pie datora, televīzijas. Ja tiks noteikts laiks cik ilgi bērnam nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm.

Vienmēr skeptiski esmu vērojusi vecākus, kas iedod bērnam telefonu, lai tikai mazulis uz brīdi apklustu. Jā, vecāki mēdz būt noguruši, aizkaitināti, par kaut ko nelaimīgi. Taču tam nevajadzētu ietekmēt bērnu. Vecākiem ir jārāda atvasei labs piemērs, kā vajadzētu rīkoties. Bērns mācās no vecākiem, ietekmējās no vides, kurā uzturas. Varbūt paši pieaugušie ir vainīgi pie sava bērna atkarības. Noteikumi ir jāievēro visiem. Arī mamma un tētis nedrīkst pārspīlēti ilgi sēdēt pie monitora – šādi bērnam neradīsies veselīga attieksme pret šīm lietām. Ja jau mamma un tētis tā dara,  tad kādēļ es tā nedrīkstu?

Es vaicāju savai mammai. Kā bija ar mani? Kā viņa tika ar mani galā, kad biju maziņa? Esmu audzināta stingrā režīmā, viņa iesmej. Bet nopietni runājot, nebija slikti. Man vienkārši bija konkrēti noteikts laiks dažādām nodarbēm, viss bija sabalansēts.

Daloties pārdomās ar savu mammu, iesmējos, ka man mājās nebūs televizora, lai manos vājuma brīžos es bērnu nepiesēdinātu pie tā, kamēr pati atlaižoties dīvānā baudu klusuma brīdi…

Pārāk ievērojama, neglīta mūsdienu cilvēku problēma. Labāk izvēlēties sēdēt pie monitora, nevis doties kaut kur ārpus telpām pilnveidot sevi, attīstīties. Bet varbūt kādam monitora ekrāns un uzliktas austiņas ir labs veids, kā izolēties no apkārtējās vides? Tomēr es iebilstu pret šo un varu ieteikt daudz labākus risinājumus, lai izlādētos un atpūstos no ikdienas rutīnas. Piemēram, iesaku doties pastaigā pa mežu, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, lasīt grāmatas vai vienkārši visas dienā gūtās negatīvās emocijas izlikt uz papīra. Ticiet man – paliks labāk! Vēl kāds ieguvums – tik ātri neiedzīvosies veselības problēmas, ko var iegūt, pateicoties mazkustīgam dzīvesveidam!


“Hard at Work” by LilladyCee is licensed under CC BY 2.0

  •  
    12
    Shares
  • 12
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.