Saulriets

No dziedošās pirtiņas

Blogs Proza
  • 9
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    9
    Shares

Kādā vēju plosītā kalngalē bija sēta. Tajā atradās māja, kurā viss notiek vislabāk: dziedoša pirtiņa, salmu pildīta kaste, kurā katru dienu atrada vismaz 3 vistas olas. Te ir arī ģimene. Šajā sētā visi bija paēduši.

Nelielajā, zaļajā mājelē dzīvoja vecāmāte, viņas dēls un trīs mazdēli. Stāstam it kā vajadzētu būt par kādu no trim tēva dēliem, bet nē. Šajā mājā tas vienmēr bija tikai par vecomāti.

Viņa dzīvoja jau deviņdesmit gadus, bet nekad vēl nebija satikusi svarīgāku cilvēku par sevi – kādu tādu, kuram var arī uzticēt sava stāsta pavedienu. Tāpēc gana sen visa kalngale un pēc tam arī pasaule, pakļāvās vienīgi viņas gribai un sāka griezties ap vecmāmiņu. Kad viņa uzmeta lūpu, tūdaļ kāds bija blakus. Brokastis viņa mēdza ēst tikai ap pusdienlaiku. Tad visiem vīriem, krietni iesvīdušiem dienas darbos, bija jāmetas pie galda, pa ceļam sagādājot sev siltu ēdmaņu pašiem. Citādi pasaules ass bija raudulīga un neapmierināta vairākas dienas pēc kārtas. Citādi vecmāmiņa sāka vērpt intrigu kamoliņu, kura ik valdziņš bija apvijies katram dzimtas vīrietim ap kaklu, jau piedzimstot.

Retajos brīžos, kad vīriem pa vienam izdevās izlauzties no validolaromāta stindzinošajām skavām, tie pamuka pa malām. Kur nu kurais. Vecākais mazdēls ar ģitāru pazuda pirtiņā, komponējot dziesmas, kurās nereti pavīdēja vecas sievas nāves motīvs. Reizēm izmisumā, apjēdzot, cik nereāls ir šīs scenārijs, viņš rotaļājās ar domu pašam mesties dīķī. Vidējais, vislīdzīgākais vecmāmiņai, nežēlīgā psiholoģiskā duelī ar viņu izkaroja tiesības vismaz stundu atrasties brīvajā istabā mazajā mājiņā, lai pazustu kiberpasaulē, kur fantazēja, kā pārbūvēs šo māju, kad iegūs to mantojumā. Jaunākais kopā ar tēvu brīvajos brīžos rūpējās par saimniecības lietām. Lai viss te būtu ne tikai darba kārtībā, bet arī smuki. Viņš jau lēja pamatus savai mājai, kas atradīsies gandrīz blakus namiņam, kurā viss notiek kā labāk.

Tēvs bija tas, kurš jau izsenis nolēma, ka šajā mājā būs labāk, nekā pārējā pasaulē. Šeit senčus būs cienīt, kaut arī tie neciena tevi.

Šeit būs vienam otru aprūpēt, nevis pie pirmās izdevības atbrīvoties vienam no otra.

Šeit nebūs strīdēties savā starpā (izņēmums ir pasaules centrs, jo viņa nezina, ka dzīvo namā, kur viss ir kā labāk).

Šeit nebūs likt mantu un mantojumu augstāk par attiecībām.

Tā arī bija. Gandrīz trīsdesmit gadus tēvs ik pa laikam vakaros izsvēra saulrieta staru kausos, vai te ir labāk nekā citur, jeb tomēr nav? Vai gribēt, lai būtu tā kā labāk jau nenozīmē, ka ir sliktāk? Varbūt vislabāk ir negribēt neko?

No vecmāmiņas centrbēdzes spēka ar katru gadu kalngales vējš pieņemas spēkā. Par spīti tam, pateicoties vīru pūlēm, turība auga ik rudeni. Tēvs svēra. Cik ilgi līdzsvars turēsies. Pietiek vienam ielaist sevī melnu domu, iekārot otra maizes riecienu, un viss var būt pa galam. Šis nams var kļūt par to pašu, kas ir visiem citiem – visur citur. Tad uz pasaules vairs nebūtu vietas, kur ir vislabāk.

Vai tēvam izdosies? Es nezinu. Tik godīgs kā teicējs varu būt. Tas, ko es zinu, ir tas, ka vecmamma raud pie galda saldā ēdiena vietā visai ģimenei. Viņa saka, ka ir tik slikti, kā nekad agrāk. Tikmēr trakā ātrumā aiz loga traucas ainava, kurā kalngales piekājē kaimiņi reizēm paraugās uz zaļo namiņu un saka: “Kur saticība, tur pārticība. Kaut mums tā būtu!”

  •  
    9
    Shares
  • 9
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.