pie

Bildes

Blogs Impulsi
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    6
    Shares

 

Tas ir ļoti sens notikums, tik sens, ka pirms dažām dienām, kad devos skatīt un baudīt Jāņa Deinata fotomākslu Art Station Dubulti, atpeldēja atmiņu gulbis (kāds nu te, Lielupē, dažubrīd pamanāms). Nospiežu gājēju pārejas pogu, pēc brīža iedegas zaļais – mašīnas piebremzē, un slidoju uz mākslas māju, staciju „Dubulti”. Kā ēsma, kā pludiņš apziņā. Kā veids abstrahēties no visa apkārt piekliegtā, piebazūnētā, izgavilētā.

 

***

Padomju laika fotogrāfija. Neskaitāmos rakursos un leņķos. Bildes no žurnālu lappusēm un bildes ar ideoloģiju. Katrai niansei nozīme. Stāsta, katrā rokas spiedienā un skatienā bijušas slēpti ironiskas atraugas par laiku, kas tek caur pirkstiem. Katrā smīniņā – dzeja, katrā klikšķī – zemgaisma, apakšparole, katrā otas triepienā – cīņa. Bildes vispār nemelo. Manā dzīvības un nāves ornamentālikā visādas fotogrāfijas. Dažas piekārtotas pie sienas. Ļoti daudz dzīvju tajās. Mākslas bilde, kas uzdāvināta, sastindzina koku un dabisku pļavu ziemā. Pavirši uzņemtas, pa ceļam, ballītēs un kāzās, bērēs, ekskursijās, vēl lērums saglabājušās no skolas gadiem. Visi priekšzīmīgi salutē un soļo pa apli, skolotājas vienādās frizūrās, bet direktorei dēls, izrādās, ir bijis stukačs. Atmiņu bildes nav māksla. Tās ir tikai iedomātas skaistuma, jaunības zivis uz āķa, vizulis ir acs.

Nu, tad jau bijām jauni un neko negaidījām no pasaules vairāk, teiksim, kādu stilīgu puķu pļaviņu, kur kailiem sauļoties. Būtība bildēm ir viena un tā pati – palikt dzīvam un nepazaudēt savu es. Vistuvākā no mākslām, pielipusi citām sfērām un citām drapērijām, brīva. Melni balta. Turpat monumentāli attēli pie sarkaniem galdiem un prezidijiem. Tik pazīstami ar ļeņinu bučoties. Kā savādāk. Ja nebučojas, tad jāskatās acīs. Tas bija sen.

Vecās, apdrupušās Dubultu stacijas laukuma kāpnes izdauza zobus. Atmiņas par pavasari, kad iznārsto zivis un makšķernieki ar pātadziņām pātago straumes vaigus. Sliedes un sarkanie signāli brīdina nekāpt un nelēkāt pa sliežu pārmijām. Kāds vides aktīvists toreiz bija uzrakstījis stāstu. Cik atceros, literārajam tēlam, ne cilvēkam bija iesprūdusi kāja starp sliežu mugurām. Vai sliedēm ir muguras? Ir. Tās, pie kā nevar noturēties, ja vilciens slīd tieši virsū. Tātad vides sargātājs bija uzrakstījis par iesprūdušo kāju un tuvojošos vilcienu. Lai glābtu, kāju stāstā vajadzēja nocirst. Nu, tā nekas sižets, jo vilciens vispār aizripoja pa blakussliedēm. Tāds notikums iznirst, ejot lūkot Deinata bildes. Patiesi vai melots, bet šīs sliežu zīmes mani vajā kopš dzimšanas. Kopš savā rietumu namelī necik tāl no leišmales, Kursas zemē, sāku klausīties, kā vilcieni dārd.

 

***

Tādas alūzijas un mirkšķināšana par tēmu – man patīk mākslas foto. Atnākusi minstinos. Biļeti var nopirkt un doties uz Rīgu, var aplauzties un palikt uz perona, ja virtuves laikrādis stundas un minūtes fiksē nepareizi. Tieši kā šorīt, desmit minūtes un trīs stundas vēlāks laiks. Laikam vecs laikrādis. Sarkans apmalojums, vidū balts šķīvis ar rādītājiem. Biļeti šodien nevajag. Esmu atgriezusies palūkoties uz rabarberiem. Tak ne jau. Ne jau tā.

Kas ir pareizs laiks? Pareizs laiks. Būtu jāpagroza, jāpieskaita savai dzīvei kādu strēķīti klāt.

Palieku atkal pie Deinata fotogrāfijām, kā rabarberiem un pasaules smiltiņsūniņām pielipusi. Pie katras bildes lasu pierakstu –, nē, nav vajadzīgs laiks. Nekādi pierādījumi pasaules elpai apkārt. Peldi kā gulbis upes niedrēs, iekārusies žilciņa, mazs akmens, liels tilts, sens sienas dekors, bildes uz baltas plaknes, virsmas, stikla balināts augums, skrien zilidzeltena lokomotīve, velk cilvēku pūli. Kad pūlis sēž kupejas sēdekļos, ir personības. Mantas personība, mirklis personība, viss ir tagad un īsti, silti, patiesi. Līdz laimes sajūtai. Šie visi ir tagad un tepat. No kaut kurienes uz kaut kurieni. Pa vidu es. Kāpnes uz Nekurieni. Kāpnes un spārnu izplešanās. Reiz kādā video, ko man atsūtīja sveicienam, bija ēka. Ēkas jumts kā spārni – vaļā, ciet. Lēni, nemanāmi, kustībā. Un tajā video raugoties lidoju.

 

***

Deinata bildes arī lido. Acis vaļā. Acis ciet. Bez laikmeta zīmodziņa un bez visādiem ornamentiem. Bez piedevām. Tīra dzīve. Ienāc stacijā un pamosties.

 

***

Faktiski šeit tā notiek ar katru izstādi. Vai nu izvelies no vilciena, vai piebrauc ar prezidenta auto. No rakstniekmājas jāšķērso trakojošiem mašīnistiem piebirdināta iela. Jāslido pāri ielai, lai iemācītos slidot pa īstam. Kumosiņš mākslas maizes ar pasaules garnīru pāri. Vislabākais te – laika plūsma skalo upē norises – gadu desmitus, simtgadi, svešs top mazāk pazīstams, pazīstams vairāk atpazīstams. Art Station Dubulti kā bura. Ja būtu vēdināmi spārni, tad būtu mākslas putns. Ir. Karogs. Svilpe. Pārmijas. Ūdens, kas nes. Laika plakstiņš. Stils un lāsīšu spēles. Balts. Vieta, kas elpo, pulsē, un vilcieni dzīves kolāžu papildina. Stacijas telpa, vide, pārsteigums, māksla, esība. Pasažieri.

 

***

Neatceros gadu. Toreizējā Novatoru klubā Liepājā bija noorganizēta starptautiska mēroga izstāde – precīzi nosaukumu nevaru atsaukt atmiņā – sieviete fotogrāfijā. ASV sievietes – fotogrāfes. Huberts Stankevičš tolaik vadīja Liepājas fotoklubu. Izstāde, kas atplīvoja Latvijas rietumu malā.

Lielās Padomju Savienības nomalē. Staigājot gar milzu fotogrāfijām, ienirstot tumsā, izgaismojas sejas. Par amerikāņu kultūru un retrospekciju atcerējos pavisam citā, vēl pirms gada redzētā, skatītā un baudītā izstādē Vācijā. Un viena siena ar video – kustība, cilvēki, metro. Izstāžu telpa, zāle, kas nekustīgi seko mākslas notikumam. Dīvaini, Deinata foto un darbi šajā izstāde manī rada dziļu un mierīgu klusumu. Vilciens ir dzīvs, un sejas ir īstas. Relatīvi un aizkustinot sirdspakāpes. Pakāpieni.

 

***

„-šie” ir kaut kas netverams, gaistošs un un daiļš. Jasmīnu smarža no fotogrāfijas atgādināja par nezūdošo skaistumu. Telpa un gaisma, un labais, ideāli nosmulētais, atrastais ritmā, krāsu toņos, eh, nav vārdu, šī noskaņa mani ir iekustinājusi, sasaistījusi kopā ar tolaik, kad sāku vērot nekustīgās bildes, ieskatīties un baudīt fotogrāfiju spēku. Pretēji, netveramai mūzikai un atbalsij, kas šeit nemaz nemājo, esmu sakususi ar šeit redzēto iekšējo pulsējumu.

Vārdu sakot, „-šie” ir ekselenta, pasaules līmeņa māksla. Eiropas Savienības kādā no neskaitāmajām stacijām, kur ļaudis ieceļo, aizklīst līdz kāpu joslai, pamāj iedomātām burām un spoguļojas tālāk. Stacijas ēkas stiklos un saulē. Dubulti ir maza mākslas oāze ar apdrupušiem vēstures pakāpieniem centrā, ar plaukstošiem jasmīniem un rabarberkokiem, pieāķētiem paklājiem uz flīžu rakstiem, baznīciņas klasisko eleganci, Rainim tuvo Aspazijas matusprādzi, vides sargāšanu ar neizravētām tulpju apkaklītēm un šaha galdiņa inkrustācijām, neaizbērtiem un aizbarikādētām debesīm.

  •  
    6
    Shares
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.