migla

Pārdomas aiz loga

Blogs Proza
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    10
    Shares

Vēroju savas sajūtas. Gaidu iedvesmu. Atrodos Liepājas viesnīcā „Līva”, trešajā stāvā, sēžu uz palodzes un veros laukā pa logu. Joprojām gaidu. Par ko lai rakstu? Rakstīšu par to, ko redzu un jūtu.

Šodien Liepāja ietīta biezos miglas vālos. Ir sestdiena, bet visi kā tādas skudras kaut kur steidzas. Prātoju: vai aiz loga jau pavasaris vai vēl ziema? Pēc cilvēkiem uz ielas īsti nevar saprast – cits ietērpies siltā ziemas jakā, bet cits jau piemērojies pavasara garderobei. Pats dīvainākais – dučiem cilvēku staigā ziemas mēteļos un basām potītēm. Kur ir loģika? Noskurinos un atceros, ka ir tāds teiciens: „Galvenais, lai kājas būtu siltas!”, un palieku pie sava.

Divas baltas, lielas kaijas met lokus ap autobusa pieturām, meklējot kaut ko ēdamu, un, neko neatradušas, aizlaižas prom. Vakars šķiet skaists un mierīgs, tomēr Liepājā bez vēja nekur un tas nelokāmi purina karogu mastus. Raugos kokos – tie ir rātni un mierīgi. Nedaudz satumst, bet migla nedomā atkāpties, tā ir ietinusi savos pelēkos valgos visas ēkas.

Skatoties ārā pa logu, nemaz nebiju pamanījusi, ka lietus uz viesnīcas jumtiņa ir izveidojis sirdi. Nez vai vēl kāds to redz? Ko tas varētu nozīmēt? Varbūt kādam jāpiezvana? Kļūst tumšāks, un cilvēku ielās ir mazāk, bet tie, kas ir, nekur nesteidzas.

Aptuveni katrs trešais, ejot pa ielu, lieto mobilo tālruni, un, vērojot no malas, tas ir ļoti pamanāmi. Cits sarunājas, bet cits vienkārši blenž telefona ekrānā, nepamanot, kas notiek apkārt. Man radās jautājums – vai ir iespējams kaut ko darīt, lai cilvēki sāktu novērtēt un ievērot apkārt notiekošo?

Esmu izvēlējusies labu laiku – kad sāku vērot apkārt notiekošo, bija gaišs, bet nu jau ir pavisam tumšs un kvēlojošas laternas sāk savu vakara maratonu. Pelēkās miglas apskāvienos tumsā iemirdzas Liepājas Universitātes gaišais tēls. Sēžu un vēroju jau stundu, domāju mest mieru, bet tad pamanu kādu interesantu ainu saistībā ar mobilā tālruņa lietošanu. Jauna māmiņa ar vienu roku stumj bērnu ratiņus, bet ar otru tur telefonu un veras tā ekrānā. Trotuārs nav visai līdzens, ir grūti tikt uz priekšu, bet viņa izmisīgi turpina ar vienu roku stumt ratiņus… no malas izskatījās amizanti un mazliet savādi. Un tas lika aizdomāties – uz kurieni mūsu pasaule iet!?


isaacbowen fotogrāfija “0648”  ir licencēta saskaņā ar CC BY-SA 2.0

  •  
    10
    Shares
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.