Eiropas Parlaments

Ko Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti Tev nestāsta

Blogs Eiropa Latvija Politika
  • 145
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    145
    Shares

Tas sen vairs nav noslēpums, ka daudzi deputātu kandidāti pirms vēlēšanām darbojas pēc principa: „Kā var nesolīt?!”. Īpaši plaši šo principu izmanto šogad notiekošajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Kā nu ne – te labi noder apstāklis, ka lielākā daļa Latvijas vēlētāju vispār nezina, kā strādā EP un ko un kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu deputāti tur var ietekmēt un ko nevar. Šo apstākli tad arī EP deputātu kandidāti un attiecīgās partijas izmanto, tā sakot, „uz pilnu klapi”. Par ko ir runa?

Ko tikai mūsu kandidāti nesola Briselē darīt! „Penzijas” izkārtošot visiem ES līdzīgas, vispār visādus sociālos jautājumus Latvijas iedzīvotājiem atrisināšot no līdzīgas minimālās algas līdz vienotiem principiem zāļu un medicīnas iekārtu vērtības noteikšanā, vienotu bezdarbnieku pabalsta sistēmu un Eiropas investīcijas valsts un pašvaldību mājokļu programmās, utt., u. t. jpr. Ak tā, migrāciju taču arī ierobežošot. Kur nu bez tā!

Viss jau būtu labi, un šie solījumi izklausās brīnišķīgi, ja tikai šeit nebūtu vairāki nozīmīgi aspekti, par kuriem „deputātu kandidāti Tev nestāsta”:

Pilnvaru spektrs

Lai cik šie visi jautājumi arī nebūtu svarīgi Latvijas iedzīvotājiem, tad tomēr šīs jomas ir dalībvalstu kompetence un nevis ES, kur nu vēl EP pilnvaru lokā. Bieži izplatītais apgalvojums, ka „mēs jau vairs neko nenosakām, un visas pavēles nāk no Briseles” labi noder, lai novērstu uzmanību no vietējās varas neizdarībām. Tomēr realitātē gan sociālie jautājumi, gan migrācija ir dalībvalstu pārziņā. Slavenās „bēgļu kvotas”, kuras migrācijas krīzes laikā piedāvāja Eiropas Komisija (EK), bija un palika piedāvājums vien. Dalībvalstis to nepieņēma, un šis priekšlikums netika apstiprināts. Tas nozīmē, ka visiem migrācijas ierobežotājiem vispareizāk ir aktīvi iesaistīties Latvijas politikā un rūpēties par to, lai LV turētos pie viņiem vēlamās migrācijas politikas nevis doties uz Briseli, kur šajā jomā viņi neko ietekmēt nevarēs.

Vienīgā ar migrāciju saistītā joma, kurā ES ir kāda teikšana, ir ES ārējo robežu apsargāšana. Protams, tikai tik tālu, cik atsevišķā dalībvalsts šādu ES iejaukšanos savā robežapsardzībā pieļauj. Piemēram, V. Orbāna vadītā Ungārija jau vairākas reizes ir paziņojusi, ka savu robežu sargās pati. To, kas bija EP spēkos, Eiropas deputāti jau ir izdarījuši. Mūsu „robežu stiprinātājiem” diemžēl vai par laimi EP jau ir pieņēmis lēmumus Frontex darbības paplašināšanai un finansēšanai. Šī lieta ir nokārtota un dotajā brīdī nekāda papildus „stiprināšana” vairs nesanāks.

Līdzīgi ir ar sociālajiem jautājumiem. Tie ir dalībvalstu kompetencē. Ja vispār mēs vēlētos panākt līdzīgas pensijas, pabalstus un visas pārējās skaistās lietas, tad šeit būtu jāstrādā attiecīgajā ministrijā un jāvirza šie priekšlikumi caur ES Padomi. Kas nozīmētu vienoties ar citu ES dalībvalstu vadībām par to, lai tās atbalstītu, piemēram, šo valstu pensiju fondu pārdali par labu mūsu pensionāriem. Ja kāds no mūsu politiskajiem spēkiem jūtas spējīgs pārliecināt, piemēram, Vācijas kancleri A. Merkeli vai līdzīga kalibra Eiropas politiķus par šādas pārdales nepieciešamību, tad viņiem tūlīt vajag atdot vadīt Labklājības ministriju, nekādā gadījumā nenosūtot šādus vērtīgus kadrus uz EP, kur viņu spējas netiks izmantotas.

Lai nesanāk tā, ka atdodam savus vērtīgākos kadrus migrācijas un sociālajos jautājumos uz Briseli, kamēr Latvijā, kur viņi varētu izmantot visu savu potenciālu reāli darbojoties sabiedrības labā, šādu politiķu pietrūks. Latvijā darāmā ir ļoti daudz, īpaši uz vietām novados. Varbūt šie jauntopošie, darboties gribošie politiķi varētu labāk ieguldīt savu enerģiju tepat uz vietas?

Likumdošanas procedūra

Arī šeit daudzi Latvijas vēlētāji, iespējams, būs pārsteigti, atklājot, ka likumdošanas iniciatīvas nebūt nav EP galvenā atbildība. Viņam gan ir tiesības iesniegt EK likumdošanas priekšlikumus, bet tādas pašas tiesības ir arī pilsoņu iniciatīvām, kā arī dažām institūcijām. EP izlemj par starptautisko līgumu slēgšanu, par ES paplašināšanu. EP ir liela nozīme, bet ne tāda, kādu to attēlo vairāki uz to kandidējošie politiskie spēki. Šeit ir atrodama pavisam vienkārša un skaidra shēma, ar kuras palīdzību katrs vēlētājs var izvērtēt, cik nopietni ir domāti mūsu partiju un EP deputātu kandidātu solījumi par likumu pieņemšanu.

Protams, neņemšos apgalvot, ka visi kandidāti un partijas ar nodomu māna vēlētājus. Iespējams, ka viņi nemaz nezin, kā darbojas EP. Ja tā, tad neesmu pārliecināta, ka ir vērts balsot par šādiem kandidātiem. Lai tas paliek vēlētāju izlemšanai. Iegūt īsu pārskatu par to, ar ko īstenībā nodarbojas EP, var šajā lapā.

EP politiskās grupas

Kā var redzēt Eiropas Parlamenta mājaslapā, tad tam ir nopietni un svarīgi uzdevumi gan ES līmenī, gan attiecībā uz dalībvalstīm, piemēram, ES budžeta pieņemšanā. Šajā jomā patiešām ir iespējams ietekmēt ES politiku Latvijas labā. Tomēr būtu nepareizi domāt, ka to mūsu astoņi deputāti var paveikt vieni paši. Tas nebūs iespējams pat apvienojoties ar pārējo Baltijas valstu deputātiem. Šobrīd EP ir 751 deputāts, kuri gandrīz visi (atskaitot 20 deputātus) darbojas astoņās politiskajās grupās. Lai izveidotu politisko grupu, ir nepieciešami vismaz 25 deputāti, kuriem ir jāpārstāv vismaz viena ceturtā daļa no ES dalībvalstīm. Katrs deputāts var darboties tikai vienā politiskajā grupā. Informācija par esošajām grupām ir atrodama šeit.

Lai izdarītu veiksmīgu izvēli vēlēšanās, vēlētājam ir svarīgi saprast, ka atsevišķa deputāta iespējas panākt savu ideju ievērošanu EP praktiski ir līdzīgas nullei. Gara acīm iedomājamies 751 deputātu virzām savus priekšlikumus EP, lai saprastu, ka tas būtu līdzīgs milzu tirgus laukumam, kur gandrīz 1000 tirgotāju slavinātu savu preci – diezgan haotiska aina. Deputāti ar savām idejām un priekšlikumiem vispirms uzrunā savas politiskās grupas. Saņemot grupas atbalstu, īpaši, ja grupa ir liela un ietekmīga, var nopietni cerēt, ka šis priekšlikumam būs tālāka virzība. Vislielākā un ietekmīgākā grupa EP ir Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) grupa, kurā šobrīd ir 215 deputāti. Šīs grupas sastāvā Latviju pārstāv partija „Vienotība”, turklāt tās deputāte Sandra Kalniete ir grupas priekšsēdētāja vietniece. Latvijai būtu svarīgi, lai arī jaunajā EP sasaukumā tiktu ievēlēti vairāki „Vienotības” deputāti, tas nodrošinātu maksimāli iespējamo mums svarīgo jautājumu virzīšanu EP. Īpaši tāpēc, ka tieši ar šīs grupas palīdzību mūsu deputātiem ir izdevies sasniegt vairākus Latvijai svarīgus rezultātus, gan attiecībā uz produktu kvalitātes izlīdzināšanu ES teritorijā, cīņu ar Krievijas dezinformāciju, gan citus.  Nešķiet prātīgi izjaukt šo veiksmīgo darbu.

Te nedrīkst nepieminēt, ka otrajā nozīmīgākajā grupā EP sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupā (184 deputāti) stabilu vietu ir ieņēmusi partija „Saskaņa”, kas nozīmē, ka kādai citai partijai no Latvijas nez vai izdosies iekļūt šajā grupā. EP ir tradīcija, uzņemot jaunus biedrus, ņemt vērā grupā esošās partijas viedokli no attiecīgās valsts. Kas, starp citu, nozīmē, ka mūsu „Progresīvo” iespējas iekļauties šajā grupā nav diez ko spožas. Spriežot pēc partijas vadītāja R. Putņa darbības, viņi gatavojas iekļauties Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupā (52 deputāti), kurā jau ir Tatjanas Ždanokas „Latvijas Krievu savienība”. Vai mūsu interesēs ir stiprināt šo samērā nelielo „Ždanokas grupu” un vai tajā mūsu deputātiem izdosies izdarīt kaut ko Latvijas labā? Viela pārdomām vēlētājam te ir. Esošās grupas izpētīt ir iespējams šeit.

Jāpiezīmē, ka vairums punktu, kurus „Progresīvie“ ir uzskaitījuši savā programmā arī pamatā ir sasniedzami strādājot Latvijā, tie nav EP kompetencē. Tur ir daudzi sociālie jautājumi, kuri Latvijā ir aktuāli. Domāju, ka Latvija tikai iegūtu, ja pašvaldībās un Saeimā strādātu arī „Progresīvo“ deputāti. Tiesa, daži aspekti, kā vēlēšanu tiesību piešķiršana pašvaldību vēlēšanās nepilsoņiem ir un paliek problemātiski.

EP deputātiem ir jāaizstāv populistu apdraudētā ES nākotne

Arī šis apgalvojums ir tikai daļēji pareizs. ES nākotni nosaka dalībvalstis. Tātad šajā aspektā vissvarīgākais ir progresīvo un proeiropeisko politiķu darbs Latvijā – jo veiksmīgāki būs viņu darba rezultāti, jo pievilcīgākas mūsu vēlētājiem šķitīs eiropeiskās idejas. Saprotams, ka tas nenozīmē, ka mums uz Briseli ir jāsūta eiroskeptiķi, kuri visādā veidā sabotēs Parlamenta darbu. Tomēr arī ES vadīšanu neizprotošiem politiķiem-jaunuļiem tur nav pareizā vieta. Jo labāk strādās ES vadošās struktūras, jo pievilcīgāka ES šķitīs kontinenta iedzīvotājiem. Briselē liela nozīme ir pieredzei un iestrādēm. Tie, kuri tikai pusgadu pirms EP vēlēšanām sajutuši vēlmi darboties politikā, labāk lai iegūst nepieciešamās iemaņas Latvijā, sākot ar darbu pašvaldībās, vēlāk iekļaujoties valsts līmeņa politikā. Par to, kāds ir piemērots ceļš, lai kļūtu par labu politiķi skaidroju pirms kāda laika „LV portālā”.

Sakrālais jautājums – par ko balsot un par ko nebalsot?

Jā, kuru kandidātu un partiju izvēlēties? Pilnībā atbildēt vēlētāju vietā, saprotams, nevaru, bet padalīties ar saviem apsvērumiem gan varu. Dažu partiju vērtējumu izteicu jau raksta pirmajā daļā. Piemēram, kāpēc neredzu lielu jēgu no partijas „Progresīvie” pārstāvniecības EP.

Latvijai ir tikai astoņas deputātu vietas un mums ir svarīgi tās neizdāļāt politiķiem, kuri ir uzstādījuši nereālus mērķus vai kuriem gluži vienkārši nav nekādas politiskā darba pieredzes. Lai cik labu nodomu vadīti, viņi neko daudz ES un arī Latvijas labā panākt nespēs. Tam vien, lai noorientētos EP darbībā un jomās, viņiem vajadzēs laiku.

Vēlētājam ir svarīgi arī izprast, kāda taktika būtu Latvijai veiksmīgākā šajās vēlēšanās. Mandātu sadalīšana katrā valstī notiek pēc citiem principiem, piemēram, ne katrā valstī ir procentu barjera. Latvijā partijai ir jāsaņem vismaz 5 % balsu, lai varētu pretendēt uz mandātu EP. Tā kā mums ir vismaz divas partijas, par kuru lojalitāti Latvijai mēs nevaram būtu pārliecināti un abām ir reālas iespējas pārvarēt 5 % barjeru, tad mūsu vēlētājiem šoreiz īpaši svarīgi ir nebalsot par mazām partijām. Tās atņems balsis citām latviskām partijām un palielinās iespēju, ka EP deputāta mandātu atkal saņems „Latvijas Krievu savienība” (LKS) un Tatjana Ždanoka. Tā notika pagājušajās EP vēlēšanās, kurās partija „Vienotība” ieguva 46 % balsu un 4 deputātu mandātus. Matemātiķi bija sarēķinājuši, ka gadījumā, ja „Vienotība” būtu ieguvusi 48 %, tad viņa iegūtu 5 mandātus, bet T. Ždanokas LKS vispār Parlamentā iekļuvusi nebūtu. Uzskatu, ka Saeimas un pašvaldību vēlēšanās mums vajag dot iespēju arī jaunajām un mazajām partijām tikt ievēlētām, bet EP šī taktika nav mūsu interesēs. Latvijā balsis rēķina pēc Sainte-Laguë metodesIesaku tiem, kuri ir stipri matemātikā, pašiem pārliecināties par aprēķina metodes ietekmi uz mandātu sadalīšanu. Pēc maniem aprēķiniem un loģikas iznāk, ka būtu prātīgi uz EP nosūtīt maksimāli daudz „Vienotības” deputātu, gan tādēļ, ka partija darbojas ietekmīgākās partiju grupas sastāvā, gan tāpēc, ka viņai ir pieredzējuši deputātu kandidāti.

Kas ir iebilstams pret konkrētiem kandidātiem?

Dažus aspektus šajā rakstā jau pieminēju. Nepārliecinoši ir arī tie kandidāti, kuri kā īpašu priekšrocību uzsver savu ekspertīzi kādā konkrētā jomā. Tas ir noderīgi, bet patiešām nav pats svarīgākais. EP deputātiem ir plašas iespējas piesaistīt ekspertus, saņemt citu atbalstu savam darbam. Daudz svarīgākas ir citas politiķu spējas un mākas, kā to jau skaidroju rakstā par kļūdām politiķu ievēlēšanā. Attiecībā uz pašpasludinātiem „ekspertiem” vēlētājiem arī var tikai ieteikt rūpīgāk papētīt šo „ekspertu” izglītību. Piemēram, partijas „Attīstībai/Par”deputāta kandidāte Ieva Ilves visur reklamē sevi kā IT un kiberdrošības eksperti, lai gan izglītību ieguvusi Latvijas Universitātē kā politoloģe. Protams, ka ir iespējams iegūt iestrādes arī kādā citā jomā, bet ar politologa izglītību uzdoties par IT eksperti ir visai drosmīgs gājiens.

Kopumā partijas „Attīstība/PAR” vadošās trijotnes izvēli nevar nosaukt par veiksmīgu. Politologs Ivars Ijabs apgalvo, ka viņš EP varēs panākt Latvijas pensionāriem līdzīgas pensijas, kā citur Eiropā. Nekā savādāk kā par populismu un vēlētāju muļķošanu to nosaukt nevar. Partija saprotot, ka par viņiem gados vecāki vēlētāji nebalsos, ir izdomājusi šādu „pasaciņu”, lai piesaistītu sev pensionāru balsis. Tas nav nedz glīti, nedz ētiski.

Otrā kandidāte partijas sarakstā ir Baiba Rubesa, arī cilvēks bez politiskās darba pieredzes, ja neskaita viņas enerģisko rīcību, lai panāktu situāciju, kad tiesu vietā par cilvēka vainu/nevainīgumu spriestu partijas un Saeima. Diemžēl izņēmums, apejot likumu taisnības vārdā, noved pie nelikumības kā ikdienas. Cilvēkam, kurš šādu vienkāršu patiesību nespēj saprast, nav vietas politikā. B. Rubesai ir pieredze uzņēmējdarbībā, kuru arī nevar nosaukt par ļoti veiksmīgu. Ja viņai ar skandālu nācās aiziet no „Rail Baltic” vadības, tas nozīmē, ka attiecību veidošana ar dažādu valstu un interešu pārstāvjiem nav viņas stiprā puse. Ja viņa nespēja tikt galā ar darbu „Rail Baltic”, tad neredzu pamatu cerībām, ka viņa spēs veiksmīgi strādāt visas ES vadīšanā, kur jāspēj sadarboties ar daudziem dažādiem politiķiem un sabalansēt 27 un nevis 3 valstu intereses.

Partijas saraksta trešo kandidāti I. Ilvesu un viņas kvalifikāciju jau pieminēju. Šobrīd izskatās, ka galvenā I. Ilvesas „kvalifikācija” ir viņas laulības ar Latvijā cienīto bijušo Igaunijas prezidentu Tomasu Ilvesu. Apstāklis, ka partija „Attīstībai/PAR” cenšas piesaistīt vēlētājus ar tik „prastām” un populistiskām metodēm, saraksta pirmajā trijniekā neiekļaujot nevienu darbam EP daudzmaz piemērotu kandidātu, norāda uz to, ka partija savus vēlētājus uzskata par viegli apmuļķojamu „balsošanas mašīnu”.

Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka „Attīstībai/PAR” nebūt nav vienīgā partija ar populistisku pieeju kandidātu izvirzīšanai. Interesanta ir Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” saraksta lokomotīve Roberts Zīle. Liela daļa jautājumu, par kuriem viņš rūpējas, būtu bijis jārisina vispirmām kārtām Latvijā, kā jau raksta sākumā norādīju. Tomēr dīvainā kārtā viņš nevienā situācijā nav bijis gatavs atstāt savu vietu Briselē un strādāt Latvijā uz vietas. Pat ne diezgan dramatiskajā brīdī pagājušā rudenī, kad pēc Saeimas vēlēšanām bija grūtības ar valdības sastādīšanu. Krišjānis Kariņš no „Vienotības” bija gatavs nākt un strādāt, kaut gan viņš bija visietekmīgākais Baltijas valstu politiķis EP, bet R. Zīle – nē.

Arī saraksta otrā persona izskatās vairāk pēc populistiskas „balsu tvarstīšanas”. Dace Melbārde, kura ir tautā populāra sakarā ar Dziesmu svētku organizēšanu, varētu piesaistīt vēlētājus, kuri savu izvēli izdara pēc glancētu žurnālu vākiem. Smuki saposusies tautas tērpā, ar latviskiem aksesuāriem, Dziesmu svētku gājienā D. Melbārde izskatās gana „smuka”. Tomēr, ja iedziļināsimies kopējā viņas veikumā, tad tur ir daudz ne visai dižu darbu. Darbība Rīgā, gan Lielo kapu un t.s. Kapu tramvaja sakarā, gan nekritisks atbalsts Nila Ušakova vadītās Rīgas domes darbībai. Tomēr manās acīs vislielākais mīnuss ir fakts, ka D. Melbārde, būdama tik ilgi kultūras ministre – tā arī nav izveidojusi valsts stratēģiju attiecībā uz profesionālās mākslas attīstību. Protams, ka pašas karjerai noderīgāka ir pašdarbības atbalstīšana, tādējādi iegūstot daudzu vēlētāju labvēlību, nevis rūpes par profesionālajiem māksliniekiem. Vai tā ir Latvijai un latviešu kultūrai vērtīga pieeja? Manuprāt – nē.

Par žurnālistu Ansi Pūpolu, kurš arī īsi pirms EP vēlēšanām ir izdomājis kļūt par politiķi un atklājis savu noslieci uz „robežu stiprināšanu” laikam nekas vairs cits piebilstams nebūtu. Jau raksta sākumā izanalizēju šādu pieeju.

Attiecībā uz partijām„Jaunā konservatīvā partija” (JKP), „Zaļo un Zemnieku savienība” (ZZS) un„Latvijas Reģionu apvienība” (LRA)var attiecināt lielu daļu raksta pirmajā daļā uzskaitīto argumentu. Īpaši jāatzīmē, ka vērtējot šo sarakstu lokomotīves, būtu svarīgi ņemt vērā gan politiskā darba pieredzi (kura ir Danai Reizniecei-Ozolai (ZZS) un Edvardam Smiltēnam (LRA)), bet trūkst Andim Kudoram (JKP). A. Kudoram toties ir skaidri deklarēta politiskā nostāja – reliģiozs konservatīvisms, kas man personīgi nav tuvs. Kopumā attiecībā uz šīm partijām ar samērā nelielu reitingu, kad nav pat skaidrs, vai līdzīgi kā „Kam pieder valsts”arī šīm trijām partijām izdosies vispār pārvarēt 5 % barjeru, man nešķiet droši balsot par tām, riskējot ar balstu zudumu, kas dos iespēju EP iekļūt T. Ždanokai ar LKS. Kā jau minēju, EP vēlēšanām būtiska ir cita taktika nekā uz Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām. Nedz LKS, nedz „Saskaņa”, kura līdz ausīm ir iegrimusi korupcijas skandālos, nevar būt saprātīga izvēle nevienam vēlētājam, kuram rūp Latvija un tās nākotne. Būsim saprātīgi un gudri vēlētāji – izdarīsim atbildīgu izvēli EP vēlēšanās šo sestdien.

  •  
    145
    Shares
  • 145
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

4 thoughts on “Ko Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti Tev nestāsta

    1. Jā, mēs jau redzam, kas no tā sanāca. Vienīgi prieks, ka Eiropas grāvējiem neizdevās pārņemt Parlamentu. Priecē arī, ka vēlēšanu aktivitāte cēlusies, ne tikai Latvijā, bet arī citur. Vācijā vien par 12 %, no 48 % iepriekšējās vēlēšanās uz pāri par 60 % šajās.

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.