gandrīz tukša glāze

Ļoti gribas iedzert

Blogs Proza
  • 34
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    34
    Shares

Viņa brauc pilsētas autobusā. Rudu matu ērkulis iekļauj nedaudz uzburbušu, koši izkrāsotu seju. Apkrāvusies vairākiem piebāztiem iepirkumu maisiem. Ģērbusies greznā, spīguļojošā blūzītē, bet vilnas zeķēs ietērptās kājas ieautas novazātos krokšos. Autobuss strauji bremzē: viena no gumijas iešļūcenēm nomūk no sievietes kājas un aizripo patālāk. Brīdi viņa domā, ko darīt. Tad pēkšņi it kā aizmirst par apavu – skatiens fokusējas uz tikko iekāpušo gaišmataino dāmu, kas tieši tikpat uzkrītoši blenž uz rudo. Izspūrusī rudmate ierunājas pirmā. „Māra?” viņa jautā. „Ineta? Vai tā tiešām esi tu?” otra atvaicā, lielām, pelēkām acīm ieplešoties izbrīnā.

„Padod čību,” viņai atbild rudā.

Gaišmate ar pirkstu galiem paņem noskretušo apavu un noliek blakus rudās kājai. „Kāja sāp,” pažēlojas rudā. „Dzērumā laikam kaut kur kritu, sadūru. Sapampusi, struto.”

Gaišmatainā neko neatbild, stāv un skatās. Viņa domā, cik gan sen Ineta nav redzēta. Jā, pirms gadiem divdesmit Ineta, kursabiedrene un draudzene pameta studijas, strādāja nezin ko un dzīvoja nezin kur. Mēdza zvanīt un prasīt naudu. Māra sākumā nedeva, jo nojauta, ka neatdos. Tad nolēma iedot, lai vairāk neprasītu. Ineta paņēma naudu un tiešām vairs nezvanīja.

„Vai tava meita?” Ineta prasa, raudzīdamās uz mazo gaišmataino meiteni, kas verās tikpat lielām un pelēkām acīm kā māte. „Tava kopija. Man arī ir meita. Mazāka par tavējo, viņai pat gadiņš vēl nav. Rota. Rotiņa. Uz vecumu dzemdēju, bet man viņu atņēma. Kādreiz man dēliņš arī bija, nomira.

Es pie meitiņas gandrīz katru dienu uz bērnu namu braucu. Vedu viņai mīkstās mantas maisiem, bet neļauj tur atstāt, nedrīkstot.”

Ineta paver vienu no maisiem – tas tiešām pilns pūkainām rotaļlietām. Parakusies starp tām, viņa izņem plastmasas pudeli ar pelēcīgu šķidrumu. Iedzer. „Tu mani atvaino,” Ineta saka. „Tikko atceros savus bērnus, tā man ļoti vajag iedzert.”

„Dzersi?” viņa piedāvā pudeli Mārai.

„Nē!” Māra noteikti papurina galvu. „Kāpēc tev atņēma meitiņu?”

„Nu par to pašu, par dzeršanu,” attrauc Ineta. „Vispār ne jau man atņēma, bet manam vīram Slavikam. Viņš piedzēries vizināja viņu ratos pa Āgenskalnu. Pašvaldības policija pieķēra, lika pūst trubā un atņēma. Vēl televīzijā ziņoja. 1985. gadā dzimušam vīrietim 3,6 promiles. Atņemts bērns. Vispār tas ir personas datu aizsardzības pārkāpums!”

„Kāpēc tev neatdeva bērnu?”

„A tāpēc arī nedeva. Ka es stulbene, arī dzeru un ar Slaviku dzīvoju. Nav man kas palīdz, aizstāv. Varbūt tu vari? Tu taču studijas pabeidzi!?”

„Es nespecializējos ģimenes tiesībās.”

„Kur tad tu specializējies?” nožagojas rudā.

„Tiesību teorijā, lasu lekcijas studentiem,” atbild Māra.

„Āāā,” Ineta novelk. „Laikam daudz nemaksā, ja ar autobusu jābrauc.”

„Varētu gan maksāt labāk.”

„Vai vīrs tev ir vai esi viena ar meitu?”

„Esam divas vien.”

Ineta skatās viņas rāmajās acīs un brīnās: jaunībā katrs šāds jautājums un piezīme būtu Māru nokaitinājusi. Nu izskatās, ka viņu nekaitina un nepārsteidz nekas.

„Tu jau vienmēr esi gribējusi ko labāku nekā varēji dabūt,” atceras Ineta. „Man tas Slaviks ar nav diez kas. Strādā gan, bet visu naudu nodzer un norij. Tāda būda, zupas katls aiziet vienā reizē. Prasts krievs un gandrīz desmit gadus jaunāks. Ja esmu skaidrā, man ar viņu nav par ko runāt. Sit mani par katru nieku. Visa esmu zilumos.

Man mamma dzīvi sabojāja. Vienmēr visur jaukusies, kritizējusi. Nekad nav man ticējusi. Psihenē pat mani ieslodzīja. Viņa tik pareiza, bet manu meitiņu bērnu namā neapciemo. Nespējot, kauns esot.

Tu pat iedomāties nevari, cik grūta man ir dzīve. „

Māra klausās un klusē.

„Ko tu darīsi Jāņos?” pēc brīža jautā Ineta.

„Braukšu pie Baibas. Tu viņu atceries, viņa arī bija mūsu kursā. Tagad advokāte, audzina trīs bērnus. Tikko māju nopirka.”

„Ē, es braukšu tev līdz,” saka Ineta. „Baiba mani pieņems, neatteiks. Es jau nebraukšu tukšām rokām. Kādu pušķi, vainadziņu uztaisīšu.”

Māra apmulst, tad teic: „Es nezinu, vai tā varēs. Pajautāšu Baibai.”

„Jā, tu man iedod savu telefonu, sazvanīsimies. Labāk uzzvani man tagad, tad es tavu numuru uzreiz redzēšu,” atbild Ineta.

Māra brīdi vilcinās, bet tomēr zvana uz Inetas saukto numuru.

„Ja tu mani nepaņemsi pie Baibas, tad man Jāņos būs ar Slaviku atkal jāiet dzert kandža. Nekā cita jau nebūs ko darīt. Atkal piedzeršos. Tāpēc es labāk ar tevi. Gribas pie normāliem cilvēkiem,” runā Ineta.

„Nu tad jau redzēs. Man nu jākāpj ārā,” teic Māra.

„Bet tu noteikti man piezvani!” sauc Ineta, tad paraugās uz mazo meiteni, kuras acis joprojām izbrīnā ieplestas, un saka: „Tev ir ļoti laba mamma.”

Ineta aizbrauc līdz pat pilsētas nomalei un aizklibo līdz kopmītņu tipa mājai. Tur, vienā no garajiem, noplukušajiem gaiteņiem ir viņas un Slavika miteklis. Viena istaba. Pods, duša un virtuve jādala ar kaimiņiem. Ineta ievelkas nolaistajā istabā, pa roku galam nomet rotaļlietu maisus un atsēžas izgulētajā dīvānā. Pelēcība un netīrība. Tikai viens stūris spodrs. Tur stāv Rotiņas baltā, tukšā gultiņa. Tīra un uzposta tā joprojām gaida mazo. Blakus gultai pat dažas jaunas tapešu loksnes uzlīmētas. Nesen atnākušās bāriņtiesas dāmas, degunus raukdamas, mācīja, ka visam dzīvoklim jābūt tikpat koptam kā meitiņas stūrītim. Kaut Ineta pirms tam, vizīti gaidīdama, bija visu māju izlaizījusi. Laizi vai nelaizi, ko tas līdz, ja grīda šķirbaina, logi no eņģēm gāžas ārā un nolupušos, pirms gadiem nopludinātos griestus, Slaviks tā arī nav saņēmies remontēt.

Slaviks šovakar nepārnāk, uz telefona zvanu neatsaucas. „Maita,” domās nošņācas Ineta. „Avansu dabūjis, dzer kaut kur. Par mani nemaz nedomā.”

Nakts izvēršas grūta. Kas bijis iedzerams, jau vakarā izdzerts. Sadurtā kāja sāp arvien vairāk. Pretsāpju zālēm pietrūcis naudas. Pret rītu viņa neiztur un zvana „ātrajiem”. Mediķi atbrauc, paskatās uz Inetu, uz mitekli, uz viņas kāju un ātri top nikni: „Lai dzertu nauda ir, lai pirktu zāles un brauktu pie ārsta, naudas nav. Un kauna ar nemaz nav…”

„Un tā tālāk un tā joprojām, „ pie sevis domā Ineta, bet skaļi žēli īd par kāju. Galu galā „ātrie” apžēlojas, kaut ko iešpricē un Ineta beidzot aizmieg.

Viņu pamodina telefona zvans. Māra. Ineta nopriecājas, ka vēl neko nav dzērusi: izklausīsies solīdāka. „Jā, klausos!” viņa, cik nu iespējams moži, atsaucas.

„Labrīt!” saka Māra. „Klau, mēs ar Baibu apspriedāmies un secinājām, ka tev tas Jāņu pasākums nebūs piemērots. Tā ka atvaino, mums nesanāks turp kopā aizbraukt.”

„Ak, tā! Atkal jūs mani atgrūžat! Tu esi visu manu dzīvi sabojājusi!”

„ Ineta, vakar tu teici, ka mamma tev dzīvo bojā, nu jau es vainīga. Nevajag vienmēr citus vainot. Pieaugušam cilvēkam pašam jāuzņemas atbildība par savu dzīvi,” mierīgi un nosvērti skaidro Māra.

„Kad tev uzradās smalkāki draugi, tu mani nodevi. Tev bija vienalga, ka es pametu studijas,” šņāc Ineta.

„Ne vienmēr iespējams visu dzīvi draudzēties ar tiem pašiem cilvēkiem, intereses mainās, draugi mainās…”

Ineta nospiež pogu un Māras balss vairs neskan. Viņa atceras, kāda Māra bija studiju laikā, atminas viņas nevaldāmos smieklus un abu kopīgās trakulības naktsklubos, rīta pamošanos svešos dzīvokļos un mešanos jaunās jautrībās un kaislībās. Jā, bet, ja bija eksāmens vai ieskaite, Māra, lai kur pamodusies un kā pavadījusi nakti, savācās un gāja uz augstskolu. Ineta nespēja, nemācēja sevi piespiest un Māra ar varu līdzi sev nevilka. Drīz pieslējās teicamnieku lokam un arī kopīgās izklaides pamazām pārtrūka. „Viss viņai nācis viegli, gaiša galva, viss ritējis kā pa diedziņu, tāpēc domā, ka ir labāka par citiem,” niknojas Ineta. Viņa vārtās pa gultu, līdz iekrīt atkal nemierīgā miegā. Sapnī viņa pati ir Māra, sēž garlaicīgā sapulcē un nez kuro reizi klausās spriešanā, kā vairot studentu un absolventu skaitu, nezaudējot studiju kvalitāti. Viņai gribas bļaut, cik bezjēdzīga ir šī saruna un ļoti gribas iedzert. Vai atkal un atkal skaidro meitai, ka vārdu „draugs” raksta ar „g”, nevis „k” un tik ļoti gribas iebelzt pa cieto pauri, bet nevar, ir jābūt labai mammai. Un ļoti gribas iedzert. Vai sēž tiesā un klausās bijušā vīra melos. Jātur pašai savas rokas, lai nemestu viņam ar visu, kas pa tvērienam, un atkal ļoti gribas iedzert.

Tad Ineta atkal ir viņa pati, bet Māra paceļ pret viņu dzirkstošu glāzi un saka: „Salut! Par manām nepatikšanām un tavām sāpēm!”

„Kādi murgi!” Ineta uztrūkstas no miega. „Es taču neko par Māru nezinu.”

Iežvadzas telefons. Māte. Sākumā Ineta nesaprot, ko vecā grib. Nesakarīga un uzvilkta viņa kaut ko kliedz par bērnu tirgošanu. Ineta klausās un ausās, kamēr saprot. Kādā raidījumā rādīts bērnunams, kurā ir viņas Rotiņa. Rādīta arī mazulīte. No aizmugures gan, bet atpazīstama pēc rudajiem matiem. Stāstījuši, kā atņemta vecākiem. Piedāvāta kādam audzināšanā.

Ineta netic: nevar būt, viņa taču apciemo meitiņu, iet uz bāriņtiesu. Kam viņu dos? Kāpēc? Datora Inetai nav, telefons vecmodīgs. Lai redzētu raidījumu, jāiet uz bibliotēku.

Nākamajā rītā Ineta kā apburta raugās nelielajā ekrānā: ir, jā, ir viņas meitiņa, mazā Rotiņa, saulīte viņas. Sveša sieviete to nēsā uz rokām, bet aizkadra balss stāsta: atņemta vecākiem šā gada maijā, tēvs reibumā bērnu vadājis ratos, māte nav bijusi atrodama, meitene vesela, smaidīga, atpazīst vecākus un priecājas par viņu apciemojumu. Piemērota nodošanai audžuģimenē.

Mātei bijusi taisnība: kā preci, kā mantu viņas saulīti piedāvā. Ineta iekaucas, iegaudojas, ievaimanājas. Tik iespaidīgi, ka bibliotekāre blakus telpā salecas izbailēs, taču pēc brīža jau ir klāt Inetai aiz muguras. No sava kabineta iznesusies pat bibliotēkas vadītāja. Abas stāv kaucošajai apmeklētājai aiz muguras un ieved kārtību: „Bibliotēkā nav atļauts tā uzvesties! Te jāievēro klusums. Ejiet prom! Jūsu laiks ir beidzies.”

Taču Ineta nekustas – sēž, skatās datora ekrānā un joprojām kauc. Kad vadītāja pakrata viņu aiz pleca, Ineta pieķeras izbīdāmajai klaviatūras plātnei, cik tik spēka – viņai vēl reizīti jāpaskatās uz meitiņu. Vadītāja nošņācas: „Mums tā rižā ir jādabon prom.” „Jāsauc pašvaldības policija,” bikli bilst viņas padotā, jauna bibliotekārīte.

„Policija? Jāsauc trako brigāde. Šitā izskatās kā no psihoneiroloģiskās izmukusi.”

Ineta ir apklususi. Atlaidusi vaļā klaviatūras plātni, viņa steigšus atkāpjas uz durvju pusi. Vārdus „policija” un „psihoneiroloģiskā” viņa ir saklausījusi pat caur saviem kaucieniem. Uz ielas Ineta uzelpo un nodomā, ka ļoti gribas iedzert.

Bāriņtiesa nav tālu no bibliotēkas. Ineta steidzas turp. Nē, pieņemšana nav sarunāta, bet lieta steidzama un Ineta ielaužas pie bāriņtiesas dāmām. „Kāpēc tirgojat manu bērnu?” viņa šņāc. „Kāpēc saucat televīziju, lai filmē?”.

„Ne nu saucām nekā,” atbild viena no dāmām – jau gados, kārna kā miets. Ālava, visticamāk, domā Ineta. „Televīzija pati nāk un filmē, ko grib. Ceturtā vara, lielas tiesības. Un taisnība jau ir. Bērnam labāk ģimenē, kaut audžuģimenē.”

„Bet viņa ir mana meita!

„Nu jums, mammīt, šobrīd pārtraukta vecāku vara un nav nekādas teikšanas. Labāk ejiet, sakārtojiet savu dzīvi un tad parunāsim.”

Ineta vairs neiztur. Sāk kliegt par cilvēka tiesībām, kas ir katram, par vecām ālavām, kam skauž, ka citai ir vīrietis un bērns. Tāpēc bērns jāatņem, lai atdotu pedofiliem. Taču drīz vien Ineta spiesta atkal mukt, jo sadzird vārdus „policija” un „psihoneiroloģiskā brigāde”.

Viņa atvelkas mājās. Slaviks ir pārnācis. Ineta raud un stāsta. Par raidījumu, par bibliotēku, par Rotiņu, par to, ka atdos audžuģimenei vai pat adoptēs. Atņems pavisam. Slaviks ik pa brīdim kaut ko atņurd. „Nejūtas vainīgs nemaz. Maita!” Ineta nošņācas un ar saviem aplauztajiem nagiem cenšas saskrāpēt viņa noļekušos vaigus. Lai sāp, lai sāp viņam arī! Kaut mazdrusciņ. Viņš sagrābj viņas rokas, stipri saspiež un nomet Inetu uz dīvāna. „Aizveries, jobnutaja! Iedzer labāk.” Viņš izvelk pudeli. Pats ierauj un sniedz viņai. Ineta ņem, iedzer pāris malkus. Dedzina un silda. Asaras sāk nožūt, tomēr ik pa brīdim izlaužas kāda jauna, it kā aizkavējusies elsa.

„Beidz!” Slaviks pavēl. „Uztaisīsim citu.” Viņš uzguļas viņai virsū. Kamēr Slaviks grūžas iekšā, Ineta satausta pudeli, paslien galvu nedaudz uz augšu un iedzer dažas mierinošas šļukas. „Nedzer, alkaška, kad es tevi drāžu!” viņš nošņācas un sit. Ineta atslēdzas, varbūt aizmieg un redz it kā sapni, kurā drāzēju ir daudz – gan bezkaislīgi, gan tādi kā izbrīnīti, gan baudkāri, gan ar riebumu sejā vai pārākuma izteiksmi kaislē samiegtajās acīs. Vai it kā viens un tas pats drāzējs, taču viņa seja kā kaleidoskopā strauji mainās – Slaviks, bibliotekāres, bāriņtiesas dāmas, „ātro” kundzītes, Māra, mamma, tēvs. Ieraudzījusi tēvu, viņa satrūkstas, saprot, ka modīsies, taču vēl dzird balsi: „Tu to nedrīksti nevienam teikt.”

Ineta atjēdzas. Jūt, ka atkal ļoti gribas iedzert. Pudele uz grīdas pie dīvāna ir tukša. „Draņķis, izdzēris!” viņa iedunkā blakus krācošo Slaviku. Inetai gribas paņemt nazi un durt: durt viņa gaļīgajās miesās, redzēt, kā plīst bālā āda, dzirdēt kā žļurkst asinis. Ineta teju ceļas un iet. Tad atceras savu Rotiņu, saulīti. Viņa saprot: daži soļi un viņa meitiņu vairs neredzēs. Ineta aizver acis un cenšas atrast sevī to sajūtu, kāda bija, piekļaujot sev klāt mazo Rotiņu. Maigums, kas pārņem, iemidzina atriebības kāri. Tā Ineta paliek gultā, cerot, ka pienāks gaismas pilns rīts un viņai izdosies satikt meitiņu. Ļoti gribas iedzert.


“Photo_121407_001” by dr_XeNo is licensed under CC BY-NC-ND 2.0


  •  
    34
    Shares
  • 34
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.