Zoodārzs meža iemītniekiem jeb Meža hronika (fragmenti)

Blogs Impulsi Proza
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    10
    Shares

Ceļš – tas ir pabeigtības virziens. Ceļinieki, sastapdamies ar pabeigtību, cits citu nomaina un dodas tālāk. Ejot pabeigtības virzienā, tie nokļūst tikai no vienas meža malas līdz otrai. Cita ceļa nav. Vienmēr tikai no vienas puses uz otru. Laiks piepildās pabeigtībā. Ceļiniekam vajag laika. Ceļam vajag ceļinieka.

Mežs ziņo

Beidzot jaušama pavasara rītausma, gaisma iespraucas katrā meža klajumā. Tagad pamanāms, kas tumsā un salā mainījies kopš iepriekšējās atvasaras. Redzami jauni darbi, tie gaida darītājus. Bet visi jau tāpat zina, kas tiem jādara. Kurš putnam mācīja dziedāt, kurš puķei ziedēt? Mazs asniņš ir izdīdzis un gaida saullēktu, lai varētu uzplaukt spilgtajā gaismā.

Mežacūku svarīgākais paziņojums šajā pavasarī (papildināts ar mežacūkologu viedokli): Mežs atrodas nepārtrauktā izpētē. Vēsture regulāri jāpārskata. Tāpēc mežacūkas ir dibinājušas arheoloģijas muzeju, kuram regulāri jābūt papildinātam ar jauniem krājumiem. Mēs veiksim šo smago darbu citu meža iemītnieku labā. Muzejs tiks atvērts, kad savāksim pietiekami daudz krājumu… Noprotams, ka tādā veidā mežacūkas cer aizmiglot skatu pārējiem meža iemītniekiem un legāli veikt izrakumus visur, kur vien vēlas. Diemžēl, krājumu glabātāji ir pārāk nevīžīgi, un atstāj aiz sevis rakumus. Turklāt mežacūkām patiesi interesē tikai tas, ko var apēst, lai gan viņas apgalvo, ka pārstāv zinātni un darbīgo inteliģenci. Ja kaut kas izrakumos atrodas, tad šā atraduma pielietojums ir tikai un vienīgi personīgā izsalkuma remdināšana. Pārfrāzējot – ziņa meža jaunajiem iemītniekiem: Mežs nav perfekts – tajā ir gan kārtība, gan nekārtība vienlaikus. Ar to būs jāsadzīvo, un tur neko nevar darīt!

Reklāmas sadaļa

Mežā pieejams zoodārzs vasaras sezonai! Apskatei jaunākie cilvēku tipi savos darba mūža vāveres riteņos. Katrā būrī piedzīvosit spilgtas emocijas. Lai baudītu īpašu šovu, apmeklējiet zoodārzu piektdienās, kad pasniedzam cilvēkiem raudzētus dzērienus. Uzmanību! Cilvēkus barot nedrīkst – viņi ēd tikai sintētisko pārtiku, kuru paši ražo, un dabiskas barības norīšanas gadījumi var beigties letāli. Piesakies iepriekš un iepazīsti cilvēka dzīvi klātienē! Visi cilvēki būros atrodas aiz brīvas gribas.

Mežs ziņo

Nesen mežā savu darbību uzsākusi tuksneša vēstniecība. Pagaidām vēstnieka pienākumus pilda Latvijas mežiem neraksturīgs iemītnieks – kamielis. Lai gan reizēm nomāc vientulība un skumjas pēc mājām, tomēr kamielis šeit jūtas labi. Iemācījies ēst vietējo zāli un pagaršojis sēnes, viņš vairs nebīstas no meža zvēriem. Mežacūkas apgalvo, ka tieši šāds dzīvnieks mūsu mežā spējis radīt labu priekšstatu par tuksneša iemītniekiem. Viņš vienmēr sadarbojas, ir izturīgs, ja kādreiz nav, ko ēst. Kamielis patiesi apbrīno mežu – to, cik daudz koku iespējams redzēt vienuviet. Mežacūkas uzsver, ka vietējiem būtu daudz ko mācīties un pārņemt no kamieļa.

Vasara paskrējusi garām kā jūlija negaiss. Pēc pirmajām rudens salnām pār vecā lāča migu laistās saulainā atvasara. Lācis vēl neguļ, bet māca saviem mazbērniem gudrības. Šad un tad viņš smagi nopūšas, kad stāsta par darbam ziedoto jaunību. Tomēr lācis ir omulīgs un sagādā mazajiem lāču bērniem daudz jautru brīžu. Sevišķi smieklīgi ir tad, kad kāds vecs koka zars neiztur un viņš – tikpat vecs lācis – gāžas pie zemes, ka nodreb visa pamale. Tad mazbērni uzzina visus izteicienus, kas dzīves laikā tiem būs noderīgi līdzīgās situācijās.

Tālākie novērojumi un secinājumi nevienā hronikā nav aprakstīti un izklausās pārāk neticami, lai būtu patiesi.

Pār rudenīgi drēgno, izmirkušo mežu savilkušās zemas debesis. Daļa meža iemītnieku jau devušies ziemas dzīvē. Uz īsu brīdi virs kailajām koku galotnēm mākoņos parādās šaura sprauga, pa kuru iespīd saule. Šis apmaldījies saulstariņš, šķiet, pārbauda, vai kāds vēl nav nomodā. Izrādās ir. Bet viens pats. Visā šajā meža klajumā viņš ir vienīgais, kas vēl redz atnākušo saulstariņu. Un neviena cita nav. Kur visi palikuši? Vai arī kur viņš pats ir palicis, iepalicis vai atstāts? Mākoņi atkal sakļaujas, un pelēkais drēgnums atgriežas. Viņš nodomā: Vai tad, ja manis šeit nebūtu, saulstariņš nāktu skatīties caur mākoņiem? Man vēl drusku jābūt. Ja nu viņš atgriežas, un manis šeit nav. Kurš tad piedzīvos šo skatu? Nevar taču būt, ka skats notiek, arī nevienam neredzot, – bez iemesla, bez skatītājiem.

Migla atnāca. Nē, migla nenāk, mēs ejam pie miglas. Visi taču zina, ka mežs ir miglas ieskauts. Izej pa kuru pusi gribi, tik un tā sastapsies ar to. Katrs ezītis reiz nokļūst miglā. Miglā ir miers.

Ziemas krēsla pārņem mežu. Tā pazudīs, līdzko mežmalas miglā nokļūs pēdējais, kurš dalījis laiku un atmiņas ar tevi, ceļiniek. Tad mežs lēnām dzēsīs tevis atstātos nospiedumus kā nebijušus. Neviens pat nezinās, ka esi šeit kādreiz dzīvojis. Ambīcijas ir veltīgas – aizmirstība pārņems visu, jo nākamais laiks auklēs savu gaismas paaudzi. Tikmēr no aizgājušām paaudzēm debesīs lēnām dzisīs bijušo ceļinieku gaismas atbalsis.

Dienu var ielikt gadā, mūžu – dienā. Bezgalības ievirzē ceļi turpināsies, kamēr būs gājēji, kuri nezina. Un viņi līdz pat mežmalai neuzzinās. Nezināšana ir spēks, kas dzen ceļiniekus uz priekšu. Tie brīži, kad migla paklīst – tādēļ viņi iet ceļu.

  •  
    10
    Shares
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.