Veikals

Plauktiņā, aiz stikla

Blogs Proza
  • 17
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    17
    Shares

 

Reģionu strupceļinieks

Izlaiduma diena, ilgi gaidīta, veselus četrus gadus. Tā pienāk un tikpat ātri aiziet. Uztraukums, pēc diploma saņemšanas aizmirst pārlikt pušķi no kreisās uz labo pusi, ziedu kalni – citam lielāki, citam mazāki. Prieks par paveikto. Ko tālāk?

Patiesi apbrīnojami ir tie cilvēki, kuri sākumskolas vai pamatskolas solā jau zina, kādu izvēli izdarīt pēc vidusskolas absolvēšanas. Izvēlēties ceļu, kuru iet, un darīt to ar patiesu prieku. Studiju gadi paiet vieglāk, ātrāk, un pēc diploma saņemšanas, visticamāk, turpmākā darba vieta gaida ar atvērtām durvīm.

Taču ir tādi cilvēki, kuri izdara izvēli, saņem nelielu vai lielu vilšanās devu. Protams, prieks par diplomu ir neizmērojams, jo darbs ir ieguldīts. Izlaiduma svinību viesi pamet viesmīlīgās telpas. Absolvents ar savu diplomu apsēžas stūrī un nesaprot, ko darīt. Skola ir pabeigta, vairs nav nekas, kas kavētu atrast savu sapņu vai izdzīvošanas darbu. Tiek atvērti visi iespējamie un neiespējamie darba sludinājumu portāli. Absolventam Latvijas reģionā paveras ceļš ar nosaukumu „Strupceļš”. Reģionā vienkārši nav darba piedāvājumi, kas atbilstu iegūtajām zināšanām.

Darba nav, bezdarbnieku pabalstu godprātīgais absolvents arī nevar saņemt, jo augstās skolas dēļ pameta darbu pirms vairāk kā gada. Atliek iet par pārdevēju vietējā ciema veikalā, ja nav tuvinieku atbalsta.

Ieķēries Latvijā

Protams, pastāv vēl trīs ceļi. Ceļš uz lielpilsētu Rīgu, ceļš uz ārzemēm, vai ceļš ar nosaukumu „Skuju taka”.

Lai arī cik ļoti negribētos izklausīties depresīvai par dzīvi Latvijā, te Tu atduries. Ne lielā pilsēta, ne ārzemes nav domātas katram, ir cilvēki, kas labāk jūtas savā mazajā nostūrītī, tad atliek tikai un vienīgi cīnīties.

Pieteikties bezdarbnieka statusam nav jēgas. Valsts institūcija darbu, atbilstošu prasmēm un zināšanām, nepalīdz atrast, tas ir jādara pašam. Vēl „cerīgāks” skats uz dzīvi paveras, kad valsts institūcijas amatpersona atklāti, skatoties acīs, pasaka: „Labu darba vietu var atrast tikai caur pazīšanos!”

Tā absolvents sēž ar savu diplomu padusē, pieķēries pie savas Latvijas, laukiem. Apņēmības pilns nepadoties. Pat, ja būs jāiet strādāt par pārdevēju, par minimālo algu.

Mazs, tumšs kabinets

Sūtot savu dzīves aprakstu uz salīdzinoši pieņemamām vakancēm, saņemu telefona zvanu – potenciālā darba vieta izrāda interesi. Telefoniski tieku iztaujāta – pastāsti vairāk par savu darba pieredzi, kādēļ aizgāji, kādu algu gribētu un, ņemot vērā darba specifiku, jānovērtē savas angļu valodas zināšanas 10 baļļu sistēmā, gan mutiskās, gan rakstiskās. Sākotnēji zvanītāja neiepazīstināja ar sevi, tādēļ sekoja neveikls brīdis, jo rīta pusē nosūtīju vēl divus pieteikumus darbiem.

Pēc neilga laika saņemu atkārtotu zvanu, aicina uz tikšanos klātienē. Neliels uztraukums, iedomas un scenāriji darba intervijai.

Ierodos uz interviju, atveru durvis, bet mani aicina nedaudz uzgaidīt. Gaidu aptuveni pusstundu. Pusstundas laikā paspēju pārdomāt savas iedomas – biju domājusi, ka būs birojs, vairāki kabineti. Neveiklā durvju atvēršana sagrāva manas iedomas. Pavērās mazs, tumšs kabinets. Kabinetā trīs dāmas – divas darbinieces, viena kliente.

Tieku ieaicināta iekšā. Atkārtoti jāstāsta par iepriekšējām darba vietām, par pēdējo angļu valodā. Intervija norit salīdzinoši ilgi, tiek uzdoti arī visādi absolūti nesaistoši jautājumi. Darbinieces ir neizpratnē, kādēļ augstāko izglītības iestāžu absolventiem dažkārt ir tik grūti atrast darbu. Viņas to skaidro ar faktu, ka jauniešiem ir pārāk augstas prasības, kas neatbilst viņu pieredzei. Vēlas lielu algu, labus amatus… Skatoties uz dāmām, manī raisījās dažādas pārdomas…

Domu sadursmes

Intervija noritēja labi. Nopratu, ka vēlas mani pieņemt darbā. Padomāšu. Iekšējās domu sadursmes – jā vai nē. Ja būtu pārliecināta, tad domas plūstu pozitīvā virzienā.

Dāmas teica, ka nepieciešams darbinieks uz ilgu laiku, bet es sapratu, ka nespētu tur nosēdēt ilgi. Mazs, tumšs kabinets, viens pats sēdi, pieņem cilvēkus, kuri tur ierodas izmisuma vai naudas dēļ. Gatavi doties turp, no kurienes es aizbēgu. Drīzāk es viņus atrunātu no trakās domas doties pretī nezināmajam ārpus dzimtenes robežām. It īpaši, ja atnāktu pusmūža sieviete. Tikai tādēļ, ka man būtu žēl to cilvēku.

Tomēr nauda ir vajadzīga. Cik ilgi sēdēt savā „zelta būrītī”, cenšoties izdomāt nodarbes, ar kurām īsināt laiku?

Nē, es nevaru. Tumšais kabinetiņš. Kaut kādā ziņā izlemt cilvēku likteņus, zinot, kas viņus sagaida. Nē, nē, nē…

Pulē būrīti

Ar sirdsapziņas pārmetumiem par to, ka ir kādi darba piedāvājumi, bet tiem tiek atteikts. Tomēr ir jātēmē uz augstākiem plauktiem, nevis pārdevēju vietējā ciema veiklā.

Laiks jāpavada meklējumos. No rīta, pēcpusdienā, labi, vēl vakarā tiek caurskatīti vakanču portāli. Varbūt īsti nezina, ko vēlas? Varbūt domā, ka tomēr ir spējīgs paveikt lielas lietas, kaut arī tas nav pieminēts CV? Kā pierādīt to potenciālajam darba devējam? Vai varbūt pilsēta, kurā dzīvo, nav īstā, tādēļ darbu neizdodas atrast.

Daudz jautājumu, uz kuriem atbilžu nav.

Būrītis

“Trapped” by badjonni is licensed under CC BY-NC-SA 2.0

Tomēr ar pozitīvu skatu un cerībām nākotnē, es turpinu pulēt savu būrīti. Laika īsināšanai, lai nenāktu muļķīgas domas prātā.

Galu galā katrs mēs izlemjam, kādā krāsā būs diena!

Būrītis nav zelta, bet mans.


Zigurds Zakis Veikals ©Flickr
  •  
    17
    Shares
  • 17
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.