televizors smiltīs

Televizori

Blogs Proza Rakstniecība
  • 17
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    17
    Shares

Mare jau gadu nebija satikusi savu māti. Patiesībā vēl daudz ilgāk. Un tikšanās pēdējos desmit gados labākajā gadījumā bija tādas vārgas atraugas satikšanās konceptam. Telefons, čats vai kāda fotogrāfija. Mare tikai retu reizi atcerējās aizsūtīt pa kādai bildei vai viģikam no kārtējās vietas, kur bija nomitinājusies. Pasaules klaidone. Tā viņu bija iesaukusi māte. Tagad Mare devās viņu satikt pēdējoreiz. Kaut gan arī šo labprātīgi par tikšanos nesauktu.

Mareks notrausa nemanāmus putekļus no uzvalka un no krūšu kabatas izvilka mutautiņu. Viņš vispirms rūpīgi notīrīja briļļu stikliņus, bet pēc tam šo pašu procedūru atkārtoja vēlreiz, no putekļu kārtas atbrīvojot arī nelielu pleķīti šaurajā vēdlodziņā. Viņš divreiz sparīgi pieklauvēja, uzmanoties nesasmērēt cimdus. Pat iztēlojoties, kā roka pieskaras riebīgajiem netīrumiem, visu ķermeni pārņēma šermuļi. Māte vienmēr tāda bijusi. Būtu muļķīgi gaidīt, ka pēc nāves viņas ieradumi mainīsies.

Mare nolaida rokas. Kāda vēl klauvēšana? Durvis atsistās pret gaiteņa sienu, un stikls no trieciena sašķīda simttūkstoš smalkās zvaigznītēs. Tik traki jau varbūt nevajadzēja? Nedaudz piesardzīgi viņa palūkojās iekšā. Lipīgais bezgaiss smaržoja šķebīgi saldi. Šaurs gaitenis veda tālāk pustumsā, kur vīdēja vēl vienas durvis. Eņģes smagi un griezīgi iečīkstējās. Mātei vienmēr bija patikušas klišejas. Vai tad viņa gaidīja ko citu? Muļķe, nekas un neviens nekad nemainās.

Marekam šķita, ka kurpes iegrimst putekļos kā pirmajā sniegā. Viņš uzmanīgi, uz pirkstgaliem pārkāpa slieksnim un, cenšoties neko neaizskart, tāpat turpināja virzīties uz priekšu, ik pa laikam pārlēkdams pāri kādai nobružātai grāmatai vai nezināma satura kastītei. Agrāk viņš te nāca bieži. Šī vieta bija kā svētnīca, kā miera osta, kur izkratīt sirdi un atpūsties pēc garas nedēļas. Tagad te izskatījās gandrīz kā bērnībā. Ar dažām niansēm. No grīdas līdz knapi saskatāmajiem griestiem telpa bija piekrauta ar dažādām lietām. Tur bija dīvāni, lampas, datori, pulksteņi, grāmatas, plaukti un spoguļi, krēsli, lelles, spilveni, klades, pildspalvas, lupatas un spēles. Pašā telpas vidū kā altāris slējās televizori – sakrauti cits uz cita. Ik pa laikam kādā no tiem uzmirdzēja kāds uzraksts, mirkli uzkavējās un izgaisa.

televizors

Gluži kā televizors mātes mājās – arī šie bija visām grabažām centrā. Tāpat kā dzīvē, arī nāvē māte bija izvēlējusies ierakties neskaitāmu bezjēdzīgu nieku kaudzēs un pašā vidū kā pielūgsmes objektu novietot pašu galveno – ekrānu. Kaut gan ekrāni laikam bija neizbēgami. Ekrāni un nemitīgā dūkoņa fonā. Lai apziņu turētu mūžīgi dzīvu, bija nepieciešamas tādas tehnoloģijas, ko Mare pat nepūlējās saprast. Viņa tikai zināja, ka daļiņa mātes bija saglabāta šajās telpās, un, ja viņa rakstīja, māte atbildēja.

Tā pa īstam sarunāties jau nebija iespējams. Lai gan tehnoloģijas gadu gaitā tika aizvien vairāk pieslīpētas, un sistēmas kļūdas gadījās pavisam reti, čats jau nav nekāda runāšana. Un tādas īstas atbildes nevarēja sagaidīt. Sejas simulācija situāciju neuzlaboja. Kaut gan sistēma nemitīgi saglabāja un apstrādāja jaunāko informāciju, reakcija nebija īsta. Apziņa tika iesaldēta, bet attīstība apstājās. Eksistence, ne dzīvība. Mareks nogrozīja galvu.

Dažbrīd šķita, ka lielas atšķirības nav. Kad māte vēl bija dzīva, Mare pie viņas paviesojās ik reizi, kad bija dzimtenē. Tas negadījās bieži. Pasaules klaidone lielāko daļu laika mētājās no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti. Nekur nav tik labi kā mājās – vislabāk, ja mājas ir visur. Bet arī tolaik māte neizrādīja īpašu interesi par meitas gaitām. Māja ar galvu, stāstīja banalitātes un gaidīja mazbērnus, it kā jau tolaik būtu iesalusi savā relikviju un grabažu pilī.

Mareka nāsis kņudināja putekļi, kas pēc gadiem ilgas netraucētas snaudas nu bija pamodušies un ņirbēja visapkārt. Apčī! Mareks paspēja mutei priekšā aizlikt mutautiņu. Ar roku aizsedzis muti, Mareks pieliecās pie kādas no neskaitāmajām mantu kaudzēm. Lācītis. Savu plīša lācīti viņš labi atcerējās. Informācijas nezūdamība – laikam tā to oficiāli sauca. Tagad grēkus varēja paspēt izsūdzēt arī pēc nāves.

Putekļi droši vien krājās arī citos apziņas kambaros. Sākumā pie visiem nāca radi, draugi un paziņas. Ar laiku komunikācija ar ekrānu zaudēja savu šarmu, un cilvēki viens pēc otra atbira. Beigās pat radi ziņu atrakstīja tikai divreiz gadā, dzimšanas un nāves dienā, un labi, ja vismaz to. Vai kāds to ziņu gaidīja? Mare bieži prātoja, cik daudz no cilvēka paliek pāri, kad apziņu iesaldē un noglabā mūža mājās.

Mūža mājas. Tā sauca milzīgo ēku, kura stiepās kilometriem tālu gar šoseju. No malas tā izskatījās pēc guļoša, melna nezvēra. Ikkatrs, kurš vēlējās un kuram pietika naudas, varēja iegūt mūžīgo dzīvi – saglabāt sevi mazā melnā kastītē. Un izdomāt, kā izskatīsies telpa, kur pavadīt mūžību. Māte gandrīz neko šai telpā nebija izmainījusi.

Sākumā Mare rakstīja un ciemojās varbūt pat biežāk nekā iepriekš. Taču ar laiku kļuva mokoši runāt ar kādu, kura vienīgā saskare ar ārpasauli esi tu pats. Gluži kā sarunāties ar savu atbalsi. Vai varbūt sirdsapziņu. Dažreiz Marei šķita, ka māte pēcnāvi izvēlējās tikai tāpēc, lai varētu visu mūžību viņai krist uz nerviem. Ar laiku Mare saziņu pārtrauca pavisam. Bija pagājis gads, kopš pēdējās nīkulīgās ziņas. Vai māte jutās vientuļa? Vai viņas jūtas bija tikai atmiņu atblāzma? Cilvēkam taču vajag brīvību. Vai tad prātu var tā ieslodzīt? Mūžīgā dzīve Marei nešķita vilinoša. No paralīzes Mare baidījās vairāk nekā no nāves.

Agrāk Mareks brauca ik nedēļu. Bieži arī sūtīja ziņas, lai māte būtu lietas kursā par katru sīkumu, kas notika viņa dzīvē. Bet ar laiku, kā saka, “life got in the way”. Dzīve kļuva pārāk aizraujoša, lai turpinātu sarunu ar atmiņu kladi. Viņš jutās vainīgs, taču neko nemainīja. Jo ilgāks laiks pagāja, jo vainīgāks viņš jutās, jo grūtāk bija saņemties šeit atbraukt.

Kad piedzima dēls, Mare uz laiku centās noenkuroties vienuviet, bet, sapratusi savu kļūdu, atsāka ceļot kopā ar dēlu. Kāda jēga mācīties ģeogrāfiju skolā, ja pieredze iemāca daudz vairāk? Dēls četros gados jau runāja četrās valodās, un arī visu pārējo apguva pavisam viegli. Dažbrīd viņi apstājās uz mēnesi, diviem vai pat pusgadu, bet, lai kā viņa centās būt laimīga, wanderlust nekad neatstājās, un ceļš viņu kārdināja ar katru dienu vairāk.

Visi cilvēki ir atkarīgi. No ēdiena, alkohola, tabakas, azartspēlēm, sporta, diētām vai velns sazina vēl kā. Runā, ka var pat būt atkarīgs no atkarības. Kolīdz no vienas tiec vaļā, tevi pārņem cita atkarība. Māte bija atkarīga no jaunām pieredzēm. Ja mēnesi nekas aizraujošs nenotika, viņa ķērās pie savām mazajām atkarībām kā drošības plosta, lai nesajuktu prātā. Viņa bija atkarīga no adrenalīna, un Mareks bija atkarīgs no viņas.

Ekrānos mirdzēja uzraksti – “kāzas”, “izlaidums”, “picērija”, “kino”, un simtiem citu. Tie katrs iezīmēja pagātnes notikumus, ko varēja noskatīties aizgājušā acīm. Aizgājušais? Vai tad tā varēja teikt, ja cilvēks it kā tepat vēl ir? Tepat un nekur reizē. Centrālajā ekrānā parādījās ziņa. “Pasaules klaidone atgriežas mājās.” Mare sāka runāt.

Sākotnēji mātes motīvi viņu daudz neuztrauca. Viņu priecēja doma, ka māte beidzot būs viņam pieejama. Visi cilvēki ir savtīgi cūkas, un Mareks nebija izņēmums. Bet ar laiku Mareks sāka prātot. Kāpēc māte, kura visu dzīvi nespēja apstāties, izlēma pēc nāves sastingt mūžībā? Visus video un bildes viņš bija noskatījies vairākas reizes, bet atbildi tā arī neizdevās atrast. Cik ilga ir mūžība? Mareks vēroja televizorus. Viņa uzmanību piesaistīja video, ko viņš pavisam noteikti nekad vēl nebija redzējis. “Heimweh”. Ilgas pēc mājām. Viņš skaidri zināja, kāpēc ir atnācis.

Izkratījusi sirdi, Mare atvieglota nopūtās. Viņa vēl nevienam nebija to teikusi, bet pēdējā laikā juta vēlmi piebremzēt. Piedzīvojumu kāre bija izsmelta, vai varbūt viņa vienkārši bija nogurusi. Bet kur lai to enkuru izsviež? Viņas mājas bija izsvaidītas pa visu pasauli. Dodoties ceļā, viņa neņēma līdzi gandrīz neko. Viņai vienmēr bija paticis minimālisms, un lietām viņa nepiešķīra nekādu vērtību. Vienīgais, kas nemainīgi gulēja viņas čemodānā, bija mazais plīša lācītis.

Plīša lācītis

Mammu, es atnācu atvadīties. Ekrāns atmodās. Mareks lūkojās mātes sejā, cenšoties saskatīt tajā kādas pārmetumu pazīmes. Es atnācu atvadīties, mammu.

Cik ilga ir mūžība? Tas ir manā ziņā. Es atgriezīšos, Mare nočukstēja, notupusies aiz ekrāniem pie mazas, melnas kastītes.

Es gan ne. Mareks izrāva melno kastīti no kontakta un ielika uzvalka iekškabatā. Televizori nopūtās un izdzisa. Puff, un viss cauri.


“Platekraana televizors” by didzvein is licensed under CC BY-NC-SA 2.0

“Untitled” by light sketch is licensed under CC BY-NC-SA 2.0

  •  
    17
    Shares
  • 17
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.