Margarita VILSONE / soprāns, Marselu AMARALS / pianists

Vokālās kamermūzikas pērles Liepājas „Lielajā dzintarā”

Blogs Mūzika
  • 78
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    78
    Shares

 

Tiem liepājniekiem, kuri silti saulaino piektdienas, 2. augusta vakaru izlēma pavadīt „Lielā dzintara” Dzintara Jurgelaiša kamerzālē, palaimējās piedzīvot brīnišķīgu solodziesmu koncertu – latviešu soprāna Margaritas Vilsones un brazīliešu pianista Marsela (Marselu) Amarala (Marcelo Amaral) sagatavoto programmu, kura klausītājus ieveda t. s. Jaunajā mūzikā jeb 20. gs. modernismā. Tomēr M. Vilsone un M. Amarals bija izvēlējušies modernisma skaņdarbus, kuri vēl pilnībā nav zaudējuši saiti ar romantisma tradīcijām, kas piešķīra šai programmai īpašu burvīgumu.

Margarita VILSONE / soprāns

Jāatzīmē, ka solodziesmas kopumā saņem daudz mazāk ievērības no koncertu organizatoru puses, nekā lielās simfonijas vai kamermūzika. Savus ziedu laikus solodziesmas piedzīvoja 19. gs. romantiskajā mūzikā. Vēl mazāk uzmanības saņem 20. gs. solodziesmas, kas ir patiešām nepelnīti, kā to pierādīja arī šis koncerts Liepājā.

Vispirms izskanēja Albana Berga (Alban Berg vai Albano Berg, kā rakstīts viņa dzimšanas apliecībā) cikls „Septiņas agrīnās dziesmas”. Tās ir vienas no viņa agrīnās daiļrades paraugiem, kad A. Bergs vēl bija Arnolda Šēnberga (Arnold Schöneberg) privātskolnieks. Trīs no šīm dziesmām „Ar sapņu kroni galvā”, „Mīlas oda” un „Lakstīgala” izskanēja komponista pašā pirmajā koncertā publikas priekšā – A. Šēnberga skolnieku koncertā 1907. gadā. Studiju gados A. Bergs sarakstīja veselu virkni vokālo skaņdarbu, kurus vēlāk viņš uzskatīja par saviem jaunības grēkiem, atstājot lielu daļu šo dziesmu nepublicētas. Tomēr šīs septiņas dziesmas autors vēlāk apvienoja vienā ciklā, uzrakstot to versiju orķestrim un publicējot. Tiem, kuri dzirdot Albana Berga vārdu tūlīt domā par „Lulu” un 12 toņiem, šis cikls būs pārsteigums – tās ir harmoniskas, romantiskas un skaistas dziesmas. Šo mīlas stāstu (iespējams, par komponista mīlestību pret savu vēlāko sievu Helēnu) M. Vilsone un M. Amarals izjusti, lai arī nedaudz atturīgi, ļāva izbaudīt koncerta klausītājiem. Koncerta sākumā gan izpildītāji, gan skatītāji vēl tikai meklēja ceļu uz savstarpējo saprašanos, lai notiktu brīnums un rastos vienreizējais un katrā koncertā no jauna sasniedzamais mērķis – īsts un patiess mākslas notikums.

Vakara pirmās daļas turpinājumā skanēja divu A. Berga laikabiedru, jau bērnībā savu muzikālo dotību dēļ apjūsmotā Ēriha Volfganga Korngolda (Erich Wolfgang Korngold) un romantiskā impresionisma meistara Jozefa Marksa (Joseph Marx) skaņdarbi. Ē. Korngolds piedzima 1897. gadā Brno (tagadējā Slovākijā, toreiz Austrijā) mūzikas kritiķa Jūliusa Korngolda (Julius Korngold) ģimenē, un jau agri izpelnījās muzikāla brīnumbērna slavu.

Deviņu gadu vecumā viņš nospēlēja Gustavam Māleram (Gustav Mahler) savu pasaku kantāti „Zelts”, un pēdējais ieteica zēnam turpināt muzikālo izglītību. Kad 1910. gadā Ē. Korngolda baleta pantomīmu „Sniegavīrs” uzveda Vīnes galma opera, daži kritiķi pat apšaubīja, ka darbu ir sarakstījis šis tikai 13 gadus vecais zēns, bet 23 gadu vecumā radīto operu „Mirusī pilsēta” izrādīja vai visi Eiropas operteātri un tā vēl šodien ir teātru repertuārā. Ē. Korngolda talanta apbrīnotāju vidū bija gan Rihards Štrauss (Richard Strauss), gan Džakomo Pučīni (Giacomo Puccini). Tomēr viņš mūzikas vēsturē nav iegājis ar savām operām vien. (Ē. Korngolds pats par savu nozīmīgāko operu uzskatīja „Helianes brīnums”, kura ar monumentālo orķestrāciju un vokālajām partijām sasniedz robežu tam, ko vispār ir iespējams uzvest uz skatuves un iezīmē pagrieziena punktu viņa daiļradē). Vēl šodien orķestru repertuārā ir viņa čellkoncerts Domažorā, koncerts vijolei ar orķestri Remažorā un „Sinfonie in Fis” (šajā simfonijā tonalitāte visu laiku mainās no mažora uz minoru un atpakaļ, lai noslēgtos uzvarošajā un reti izmantotajā Fadiezmažorā) lielam orķestrim.

Jāatzīmē M. Vilsones un īpaši M. Amarala veikums, lai padarītu klausītājiem vēl tuvāku un saprotamāku viņu izvēlēto komponistu daiļradi un dzīves ceļu. Pianists angliski un dziedātāja latviski pastāstīja par katru no komponistiem – par viņu daiļradi un dzīves gājumu.

Īpaši sarežģīts tas ir bijis E. V. Korngoldam. Mākslinieka dzīve reti kad ir lineāra attīstība no iesācēja līdz atzītam ģēnijam, vairumam ir jāpiedzīvo kritumi un pacēlumi. Ē. Korngolds, kurš savu mūžu iesāka kā apbrīnots brīnumbērns, vēlāk piedzīvoja gan smagus un rūgtus brīžus, gan plašu atzinību. Pēc tam, kad Hitlers okupēja Austriju, Ē. Korngolds devās uz ASV, kur kļuva par iecienītu filmu mūzikas komponistu. Viņa darbi tika četras reizes nominēti un divas reizes saņēma Oskara balvu par labāko filmu mūziku. Kopš 1995. gada vācu kino fonds „Deutsche Kinemathek” piešķir Ēriha Volfganga Korngolda balvu izciliem filmu mūzikas komponistiem par mūža ieguldījumu.

Jāatzīmē, ka viņa darbi savu renesansi sasniedza vien pagājušā gadsimta 80. gados. Īsi pēc 2. pasaules kara, kad Ē. Korngolds atgriezās Austrijā no trimdas ASV, operu namu un koncertzāļu durvis viņam bija slēgtas – antisemītisms vēl joprojām bija visai izplatīts. Sarūgtināts komponists atgriezās Kalifornijā, kurš viņš mira 60 gadu vecumā. Kā brīnumbērns ienācis mūzikas vēsturē, kā atzīts komponists un filmu mūzikas autors savos brieduma gados, viņš mira mūzikas pasaules aizmirsts. Viņa Trīs dziesmu cikls op. 22, kurš skanēja M. Vilsones un M. Amarala iejūtīgajā izpildījumā koncertā Liepājā, ir viens no tiem Ē. Korngolda darbiem, kuri cieta spēcīgajā tonālās un atonālās mūzikas cīņā, kura norisinājās pēc 1. pasaules kara – vienpusīgu kritiku autori noliedza eksistences tiesības Ē. Korngolda darbiem, arī šim dziesmu ciklam, kura skaistumu mūzikas pasaule ir izpratusi vien daudzus gadus desmitus vēlāk. Tas ir viens no neskaitāmajiem piemēriem, kādēļ māksla nav mērāma ar autora laikabiedru – klausītāju, skatītāju vai lasītāju skaitļiem vien. Mākslas kvalitāti bieži spēj novērtēt vien nākošās paaudzes. 2. augustā Ē. Korngolda brīnišķīgo mūziku patiesi labā izpildījumā varēja baudīt arī liepājnieki un pilsētas viesi.

Koncerta pirmās daļas noslēgumā skanēja cita austriešu komponista Jozefa Marksa trīs dziesmas. J. Markss bija komponists ar izcilu muzikālo talantu, kuram, atšķirībā no Ē. Korngolda, tiesības iet savu ceļu mūzikā nācās sūri un grūti izcīnīt, jo tēvs vēlējās, lai dēls kļūst par juristu. Tomēr J. Markss drīz vien nomainīja tieslietu studijas pret filosofiju un mākslas vēsturi. Tikai pilnīgi saraujot saites ar ģimeni, viņš varēja beidzot nodoties komponēšanai un pianista karjerai. J. Marksa talants neaprobežojās ar mūzikas radīšanu un izpildīšanu vien (viņš savā laikā tika atzīts par izcilu pianistu) – viņš bija liels humānists, un viņam ir atzīstami panākumi gan pedagoģijā, gan rakstniecībā, viņš bija nozīmīgs viedokļu līderis un labs vadītājs. Laikabiedri J. Marksu atceras, kā neiedomājami harizmātisku personu, daudzpusīgi izglītotu, asprātīgu un dzēlīgu cilvēku un ekscentrisku mākslinieku, kurš draugu pulkā bija sabiedrisks un laipns, savukārt savu studentu vidū – iecienīts un godāts. Reti kurš zina to, ka J. Marksu 1932. gadā kā pirmo rietumu mūziķi Turcijas izveidotājs un pirmais prezidents Ataturks aicināja pēc Rietumu principa izveidot Turcijas mūzikas izglītības sistēmu, konservatoriju un koncertdzīvi. Arī Polijas mūzikas dzīves atjaunošanā J. Marksam ir nozīmīgi nopelni, nemaz nerunājot par viņa darbu UNESCO, pārstāvot Austriju. Jo neizprotamāka ir neilgi pēc viņa nāves viņam piedēvētā tuvība nacionālsociālistu režīmam, kurai nav nekādas faktoloģiskas bāzes, tieši otrādi. Turklāt šie apvainojumi lielāko tiesu cēlās no tā, ka daudzi īsti neatšķīra Jozefu Marksu no viņa uzvārda brāļa, komponista Kārļa Marksa (Karl Marx), kurš patiešām komponēja mūziku nacionālsociālistiem.

Savā daiļradē J. Markss savdabīgi apvienoja asu zinātnieka prātu ar noslieci uz misticismu. Viņa darbiem ir sava veida radniecība ar Klodu Debisī (Claude Debussy) un Aleksandru Skrjabinu (Александр Скрябин). Par viegli izpildāmu šo mūziku dēvēt nevar, tamdēļ jo lielāks prieks par abu izpildītāju veiksmīgo kopdarbu. No mūsu vietām gan izklausījās, ka brīžam klavieres dinamikā dominēja pār dziedātāju, kā arī bija grūtāk sadzirdēt dziesmu vārdus. Iespējams, ka tā bija vairāk zāles akustikas īpatnība nekā mākslinieku vaina, bet piestrādāt pie dikcijas un aktiermākslas detaļām kā, piemēram, uznākšana vai noiešana no skatuves, dziedātājai noteikti nenāktu par ļaunu. Margarita Vilsone ir talantīga vokāliste ar emocionāli spēcīgu izteiksmi, ar pievilcīgu, atraktīvu skatuves tēlu un labu gaumi tērpa izvēlē – gribētos, lai viņas profesionalitāte tiktu pieslīpēta līdz pašai pilnībai un ļautu viņai uzmirdzēt visā savā krāšņumā.

Ja koncerta pirmās daļas mūzikas autori lielai mūzikas mīļotāju daļai visdrīzāk ir nepazīstami, tad koncerta otrajai daļai izpildītāji bija izvēlējušies labi zināmu komponistu skaņdarbus. Bendžamina Britena (Benjamin Britten) vārds neprasa plašus skaidrojumus, tomēr arī viņa solodziesmas nevarēs bieži atrast koncertu programmās. B. Britena vokālās mākslas pamatā ir trīs galvenās stilistiskās iezīmes: angļu barokālās dziesmas, īpaši Henrija Pērsela (Henry Purcell) daiļrade; 20. gs. opermākslas dramatiskā deklamācija un britu salu tautas dziesmas. To var attiecināt arī uz Liepājas koncertā izskanējušo vokālo ciklu „Uz šīs salas” op. 11. No katras cikla dziesmas takts ir saklausāma B. Britena mīlestība pret savu dzimteni un tās kultūru. Jau pirmajā dziesmā „Slavinājums mūzikai” („Let the florid music praise”) ir sadzirdamas Pērselam raksturīgās melanholiskās minora sekvences, bet vienlaicīgi tajā, tāpat kā pārējās cikla dziesmās, nevarēja nepamanīt B. Britena sajūsmu par Anglijas dabu, kuru M. Vilsone izdziedāja emocionāli pārliecinoši. Pēc cikla „Uz šīs salas” radās sajūta, ka beidzot abiem izpildītājiem ir izdevies pilnībā gaisināt Liepājas publikas sākotnējo atturīgumu.

Sergeja Prokofjeva „Pieci Annas Ahmatovas dzejoļi” op. 27 un divas Sergeja Rahmaņinova romances brīnišķīgajā M. Vilsones un M. Amarala sniegumā vainagoja šo skaisto dziesmu vakaru. Lai arī mana latviešu mūzikas mīļotājas sirds būtu ilgojusies pēc kādas tā paša laikmeta latviešu komponistu solodziesmas – koncertā būtu iederējusies, piemēram, Jāzepa Vītola „Bakhanteņu dziesma”, tad tomēr programmas izvēle ir izpildītāju rokās un 2. augusta vakara panākumi rāda, ka Margaritas Vilsones un Marsela Amarala izvēle ir bijusi veiksmīga. Koncerts noslēdzās ar jūsmīgiem aplausiem, klausītāji prasīja piedevas un varēja noklausīties vēl divus skaņdarbus.

Margarita VILSONE / soprāns, Marselu AMARALS / pianists

Atliek vien novēlēt Liepājas „Lielā dzintara” mākslinieciskajai vadībai veiksmi līdzīgu interesantu un mākslinieciski augstvērtīgu koncertu organizēšanā. Protams, ka daļa koncerta apmeklētāju bija liepājnieces M. Vilsones draugi un tuvinieki, tomēr zālē netrūka arī tādu apmeklētāju, kā mēs – mūzikas mīļotāju (arī citās, ne tikai latviešu valodās runājošu), kuri bija ieradušies, lai pavadītu vakaru skaistas mūzikas un labu, profesionālu izpildītāju sabiedrībā. Mūsu cerības piepildījās. Paldies izpildītājiem un koncerta organizatoriem par šo bagātīgo „vokālās mūzikas pērļu” vakaru!


Foto: lielaisdzintars.lv
  •  
    78
    Shares
  • 78
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

1 thought on “Vokālās kamermūzikas pērles Liepājas „Lielajā dzintarā”

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.