Vilku kalna jērs

Blogs Proza Rakstniecība
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    10
    Shares

Arvīds sēdēja uz bluķena tieši uz tās robežas, kur no loga plūstošā gaisma pazuda novembra naktī. Caur netīro, būvdarbu putekļiem noklāto, veco Adidas vamzi vējš dūra līdz kaulu smadzenēm. Arvīdam bija vienalga. Spītējot mainīgajām brāzmām, viņš aizsmēķēja cigareti ar pirmo piegājienu — it kā bez vismazākā satricinājuma. Apbružāto šķiltavu gaismā, viņš pamanīja, ka plaukstās uz brīdi pavīdēja it kā sarkans. Nudien, sajūta, ka tās būtu asinīm notrieptas. It kā šonakt, laba gribēdams, viņš šeit — savā nākotnes cerību miteklī, būtu nobendējis kādu mazu, nemanāmu radījumu, par kuru zina tikai divu cilvēku sirdsapziņas.

Kristīne ir mājā. Atguvusi elpu. Viņš izgāja tikai tad, kad viņa bija tiktāl savākusies, lai bez raustīšanās ieelpotu un izstomītu: “Kā tava māte! Ak, Dievs! Mēs neesam normāli! Mēs esam tavi vecāki, ak, Dievs! Kā?! Manējie taču ir normāli. Arvīd, tu esi slims! Goda vārds — slims!” Kaut gan — kurš īsti ir slims, grūti pateikt.

Arvīds vilka dūmus rūgti un dziļi, it kā pats sev par sodu. Kāpēc, kāpēc tagad? Laikam jau pāri pusnaktij. Tās nelaimīgās istabas grīdlīstes tā arī palika pusratā. Tad briesmīgās vakariņas un… Viņš nekad nebija iesitis sievietei. Nekad! Lai arī cik zemā dzīves punktā būtu bijis. Viņa vecāki gan klapēja viens otru.

Sencīts šajā mājā mizoja psihopāti māti, kad viņa kārtējo reizi rija ripas, kārpījās ar virvi uz beņķa slēgtā istabā, vai skrēja uz pamestās kaimiņmājas dīķi slīcināties. Arvīds, sīkaļa, raudāja ikreiz, skrēja mammu glābt, par to dabūdams gan no viņas, gan sencīša, ja trāpījās viņam pa kājām. Ja tas notiktu šodien, Arvīds nepakustinātu ne pirkstu un nenobirdinātu ne asaras. Tolaik gan šķita, ka arī briesmīga māte ir glābjama. Viņa domāja, ka Arvīds šo laiku neatceras. Bet viņš atcerējās, un kā vēl. Atcerējās arī tos pritonus mājās, kad māte dabūja naudu un tēvu ārā no sētas. Atcerējās no istabas nekad neiznākošo, slimo vecmāmiņu, kas uz notiekošo necēla ne ausu. “Puika, nemaisies pa kājām, kad iet vaļā”, bija viņas vienīgais sakarīgais sakāmais demences aizmiglotajā eksistencē. Cik Arvīds atminējās no kāda tēva pāļa monologa, vectēvs sievu arī esot ar dūrēm audzinājis, bet sīkos nekad nav aizticis. Vectēvu Arvīds nekad nesatika. Tēvu, pēc tam, kad viņš dzērumā ar motociklu nositās, arī vairs nē. Arvīdam toreiz bija deviņi gadi.

Māte pārdeva sencīša dzimtas mājas kaut kādiem ciema radiem, kas visu interjeru “realizēja” alkoholā pāris gadu laikā. Labi, ka nenosvilināja pavisam. Arvīds ar māsu un māti pārcēlās tālu prom, tā arī ne reizi netiekot apciemot Vilku kalnu, kur vecmamma mēdza bubināt, ka ir jau tumšs, kazas jāsaved mājās. Tikai kazu vairs sen nebija. Un vilki? Diez vai tiešām tie tur ir? Ziņās par dzimto pusi dažkārt varēja lasīt par tiem. Arvīds to vienmēr arī izdarīja, īsinot laikus pārbraucienos Rīga-Dānijas lopkautuve-Rīga.

Tas laikam par spīti muterei. Tā nevarēja ciest ne Arvīda tēva piemiņu, ne viņa dzimto ciemu, ne vilkus, ne Arvīdu pašu. Pēc tēva nāves viņai apbrīnojami ātri radās veiksmīgāki bērni par vecāko dēlu. Arī sīkā māsa tikai pieskaitīta tiem. Kā sešpadsmit gados Arvīds aizgāja uz arodeni citā pilsētā, tā mājās nekad nav pārradies. Māte vēl ilgi psihoja par nepateicību. Ausma kādreiz mēdza piezvanīt, aicināt ciemos, izlīgt. Nē, paldies. Pietiek ar skaistām atmiņām par to, kā tika zvetēts, ja nemācēja aprūpēt mātes jaunos, inkubētos brīnumbērnus, kuri būs ģēniji visi kā viens tikai tāpēc, ka viņu vecāki tā grib. Lai šiem veicas!

Arvīds tika dzīvojis pie bomžiem pamestos graustos, pie miljonāru bērneļiem, viņš ir bijis nodzēries, atguvies, izsities, atkal nodzēries, cietis, mīlējis, atguvies,līdz satika Kristīni. Un tad sākās 5 laimīgākie Arvīda dzīves gadi.

Un šonakt viņš viņai iesita. Kā tāds lops. No izmisuma varētu uzkliegt ciemu no miega. Kristīnē ne reizi neparādījās Arvīda dzemdētājas raksturs. Atšķirībā no citām. Viņa bija cita. Un tad notika Kārlis. Laimīgākais gadījums Arvīda dzīvē. Tā puikas dēļ viņš varētu mēnesi no debesīm izraut.

Šorīt viņa jau piecēlās drūmā garastāvoklī. Kaut kas jau dažus mēnešus krājies neizrunāts. Viņa saka, ka viss labi. Bet Arvīds jūt, ka viņa vairās no tuvības, maz runā, viegli aizkaitināma, tikai strādā, un labprāt uztic Kārļa pieskatīšanu kādam citam. Arvīds,kā allaž šādās reizēs, ierakās darbos, domājot, ka varbūt neapmierina temps, kādā noris mājas atjaunošana. Cerot, ka pēc laika pāries. Tūlīt sāksies ilgi gaidītā dzīve abiem kopā, un viss būs labi. Beidzot abi būs mājās.

Gatavojot vakariņas bezvirtuves apstākļos, vārds pa vārdam noskaidrojās, ka Arvīds nav mājās pat tad, kad fiziski ir, ka nedomā par nākotni – nemaksā nodokļus, un tas ir slikti, ka abi kopā vairs nekur neiet, ka bez laulībām sajūta, ka attiecībām attīstības vairs nav, ka Kārlis raud aizvien ilgāk un biežāk, kad Arvīds brauc prom, ka viņa viena cīnās pa māju un nākotnes plāniem, un pēc tā vairs negribas pilnīgi neko, un ka nekas nemainīsies arī tad, kad būšot pārcēlušies uz šejieni. Arvīds skaldīja pretī savus apstākļus, kuri izrunāti un it kā no abām pusēm saprasti jau neskaitāmas reizes, bet atkal no jauna uzjundī katrā strīdā. Pēc laba laika neauglīgas bļaustīšanās, abi sāka raudāt un runāt par šķiršanos. Tad sākās izmisīga kliegšana, lai otrs ieklausās. Kad viens nedaudz nomierinājās, otrs atspērās. Vienā brīdī Kristīne, nespēkā no asarām un kliegšanas, sāka smieties par visiem Arvīda argumentiem un ar riebumu palūdza vākties ar savu raudāšanu ārā no mājas, lai viņa var pabeigt krāsot sienas topošajā Kārļa istabā, lai vismaz kaut kas ir padarīts uz to laiku, kad parīt jābrauc pakaļ Kārlim pie viņas vecākiem. Arvīda rūgtums turpināja gāzties pretī Kristīnes izaicinošajai ironijai vēl kādu pusstundu, kad viņa pēkšņi metās ārā pa mājas durvīm uz āra mazmājiņu, kas pagaidām bija vienīgā slēdzamā telpa visā sētā. Viņš skrēja viņai pakaļ un tāpēc paspēja pamanīt, kā viņa uz sekundi atgriežas koridorā, lai no virtuves piederumu kastes izņemtu nazi. Arvīdam sagriezās melns gar acīm. Viņš vienā rāvienā Kristīni noķēra, sažņaudza viņas rokas savējās un piespieda viņu pie vēl neatvērtajām ārdurvīm. Viņš kliedza kaut ko, ko pats tagad nevarēja atcerēties. Kristīne rokā turēja nazi. Arvīds – viņas roku. Bailes Kristīnes acīs, viņš draud, ka pats sevi nodurs, ja viņa grib, Kristīne kliedz no bailēm un sāpīgā tvēriena ap plaukstas locītavu. Viņa izmet nazi no plaukstas. Īss atslābums viņas acīs, ka nu sliktākais garām, bet Arvīds kļūst vēl agresīvāks, un, piespiežot Kristīni aiz kakla pie durvīm, kaut ko kliedz, un ar otru roku iesit pļauku.

Velnsviņuzin, kāpēc tas notika. Vai tiešām drīkst ticēt, ka Kristīne bija gatava sevi nobeigt, un viņš juta pienākumu viņai “atsist” sajēgu atpakaļ? Vai tā bija vienkārši tīra vardarbība, kura nav attaisnojama? Tāpat jau attaisnojuma nav. Vai tagad viņš ir varmāka? Tāds pats kā sencis un sazin cik vēl tādu tuvākajā apkārtnē? Arvīds zina, ka arī Kristīne tagad redz viņus abus kā kārtējo alkānu pāri, kas dauza visu dzīvo savā tuvumā, līdz nosvilina mitekli ar sevi un bērniem gultiņās. Viņš pats jūtas kā viens no tiem. Viņi nav ne ar ko labāki. Viņi ir slimi briesmoņi. Un viņš nav ticis nekur tālāk par visiem saviem senčiem — slānītājiem.

Arvīds paceļ galvu pret nepilnīgo mēnesi un gaudo, cik līdzīgi vilkam vien spēdams. Pirmā vai pēdējā?

 

 

  •  
    10
    Shares
  • 10
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.