Reportāža, kā to atrast un uzrakstīt

Blogs Ceļojumi Kultūra
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    6
    Shares

Reportāža ir viens no žurnālistikas informatīvajiem žanriem. Tās nosaukums cēlies no franču valodas un nozīmē faktu vākšanu un izmantošanu jaunumu ziņošanai. Tai raksturīgs noteikts garums un faktu bāze, sakums, turpinājums un beigas. Citiem vārdiem – reportāža ir kāda notikuma vai procesa apraksts ar fiksētu sākumu un beigām. Citiem vārdiem – no „A“ līdz „Z“. Tātad procesa apraksts no starta līdz finišam. Daudziem ar apzīmējumu „reportāža“ prātā nāk stāstījumi no sporta notikumam, kuru laikā reportieris komentē notikumu attīstību stadionā vai sporta zālē. Citiem, iespējams, palikušas prātā reportāžas no mākslas vai kultūras pasākumiem, bet vēl citiem ceļojumu apraksti.

Reportāža kā viens no senākajiem latviešu žurnālistikas žanriem

Jāuzsver, ka latviešu žurnālistikas vēsturē tieši reportāža ir viens no pirmajiem žurnālistikas žanriem, kurus plaši izmanto tā laika populārie žurnāli, literāti un publicisti. To skaitā ir ceļojumu reportāžas, kuras ar 1924. gadā sāk publicēt žurnāls „Atpūta“: A. Zeltiņš „Mans ceļojums pa melno Āfriku“. Tam seko K. Šķilters „Kur Kahvi karo“ (1925) ar ceļojumu reportāžām no Lapzemes. Šajā žanrā uzrakstītas arī 15 „Ainas no misionāres Ainas Irbes ceļojumiem“, trīs reportāžas par klinšu un mākoņu poēziju Tatros; Viļņa Kaijas septiņos turpinājumos aprakstītie piedzīvojumi „Divi gadi Kanādas mūžamežos“ un, protams, anonīmās, taču lieliskās Kirika vēstules vectēvam no Indijas.

Kāpēc reportāža būs pirmais žanrs ar kuru mēs strādāsim? Tāpēc, ka tas ir viens no visvieglāk apgūstamajiem žurnālistikas žanriem un ir samērā pieprasīts lasītāju vidū. Savākt faktus un uzrakstīt to ir viegli tāpēc, ka noteicošā prasība te ir vienkārša: stāsti visu pēc kārtas. Secīgi. Savukārt lasītājiem patīk lasīt, klausīties un skatīties reportāžas, ja tām var „dzīvot līdzi“ kā aizraujošam piedzīvojumam.

Reportāža tātad ir secīgs apraksts, kas mēdz balstīties uz faktiem. Taču nav izslēgts, ka reportāžas žanru var izmantot arī uz fikcijas bāzes. Proti, ja piesauktie notikumi ir izgudroti un nav balstīti uz faktu pamata. Tā tas patiešām ir. Agrāk par reportāžu uzskatīja vienīgi uz pārbaudāmu fakti bāzes būvētu secīgu vēstījumu teksta, skaņas vai audiovizuālā vēstījuma formā. Tagad šīs robežas ir izplūdušas un reportāža kā žanrs vairs nav tikai un vienīgi faktu žurnālistikas žanrs. Plašāk par šo „faktu“ un „fikcijas“ salūšanu parunāsim lekcijā, taču tagad ķersimies klāt galvenajam uzdevumam. Proti – kā vākt materiālus un kā uzrakstīt labu reportāžu.

Faktu vākšana

Pirmais un galvenais priekšnosacījums ir faktu bāzes radīšana. Reportāžu var veidot dažādi. Var piedalīties kādā iepriekš organizētā pasākumā, bet var arī veidot to spontāni situācijā, kas piedāvā kādu aizraujošu notikumu attīstību. Mūsu gadījumā ir paredzēta kopīga pastaiga pa Liepāju, lai piedalītos studentu piedāvāto objektu apskatē. Tātad ekskursija, kurā piedalīsimies mēs visi kopā.

Lai savāktu faktus reportāžai ir jāatver acis un ausis, jāizvelk ārā visas antenas (kādas vien jums ir un uztver impulsus), jāpaņem līdzi skaņu vai attēlu uztverošas ierīces (mobilos telefonus) vai fotoaparātus un jādodas ceļā, piemērotā apģērbā. Pagaidām nevaram prognozēt kāds laiks būs reportāžas dienā. Skaidrs, ka laika apstākļi lielā mērā noteiks mūsu reportāžu toņkārtu. Ja būs saulaina diena, tad vēstījumi mēdz būt optimistiskāki, bet lietainā un mākoņainā dienā tie veidojas apcerīgāki vai domīgāki. Redzēsim kā veiksies mums.

Iesim visi kopā un fiksēsim visu ko pamanīsim. Faktu krājums būs noteicošais satura izklāstā. Bez sēnēm nav pusdienu, bez savāktajiem faktiem nav reportāžas. Vienu un to pašu notikumu katrs no mums redz un interpretē dažādi.

Fotoreportāža

Paralēli faktu vākšanai mēs vāksim arī fotomirkļus. Fotoreportāža piedāvā veidot savu stāstu bez vārdiem, tikai izmantojot attēlus. Tā apvieno privāto iniciatīvu ar informācijas pamanīšanu un notikumu dokumentāciju. Atšķirībā no parastās teksta vai verbālās reportāžas, fotoreportāža pieprasa jau pašā sākumā atrast konkrētu, ierobežotu virzienu par kuru būs stāsts. Proti, nevar sagatavoties sākt vākt attēlus „par Liepāju kā tādu“ un šo ideju arī realizēt pāris stundu laikā. Tā ir pārāk plaša tēma un to neizdosies realizēt pāris stundu laikā. Tāpēc ir jāprecizē ko īsti vāksim – par konkrēto stundu, konkrētā dienā Liepājā vai par kādu noteiktu pamanīto tēmu, kuru esam ievērojuši pastaigas laikā.

Tas nozīmē, ka faktu vākšanas laikā ir jāsaprot, no kāda „materiāla“ veidosies veiksmīgs vēstījumus un kur var pamanīt satura kontekstu. Nav izslēgts, ka arī pirms pastaigas ir jau skaidrs, par ko vēlaties stāstīt. Tad atliek savākt foto pierādījumus savas idejas vizualizācijai. Protams, ka fotogrāfiju būs daudz vairāk nekā to skaits, kas tiks iekļautas fotoreportāžā. Tas nozīmē, ka viena lieta būs vākt attēlus un otra lieta tos pēc tam salikt noteiktā secībā, lai izveidotos stāsts. Ir pieņemts sākt ar vispārīgu attēlu, kas raksturo piedāvāto problēmu vai notikumu un tikai pēc tam pāriet pie detaļām un makroplāniem. Svarīgi jau faktu vākšanas laikā strādāt radoši. Sajust kādā virzienā veidosies stāsts un kādi emocionāli akcenti būtu fiksējami. Lai vēlāk nepietrūkst materiāla stāsta vajadzībām un situāciju dramatisma atspoguļojumam.

Attēliem būs dažādi plāni: makro, tuvais, tālais, kopplāns un panorāmas plāns. Tie nodrošinās iespēju veidot vides, raksturojošus, notikumu izpauduma un detaļu attēlus. Sekojiet savām sajūtām un uztveriet impulsus, kurus vide piedāvā. Fotografējiet daudz, lai vēlāk ir iespēja izvēlēties vislabāko. Vienlaicīgi respektējot cilvēkus, kurus pamanīsim kameras lokā. Daži no tiem var paust nevēlēšanos „tikt fotografēti“ un šāda prasība mums ir jāievēro. Situācijā, kurā jūtama spriedze un „varoņa“ nevēlēšanās „piedalīties“, nav vēlama. Šajā žanrā mēs neko nedarām ar varu. Vienīgi novērojam, pamanām un pēc tam par to izstāstām savās reportāžās.

Kā samontēt un uzrakstīt?

Kad materiāls ir savākts, tad jāmēģina saprast par ko īsti būs stāsts. Izvēloties sākuma un, beigu situāciju, galveno varoni un dramatisma koordinātes. Līdzko vēstījuma plūdums ir skaidrs, tā var ķerties pie virsraksta un „ingresa“ (ievada kopsavilkuma).

Teksts parasti tiek rakstīts īstenības izteiksmē jeb tagadnē. Tas nepieciešams tādēļ, lai lasītājs sajustu sevi kā līdzdalībnieku notiekošajā.

Reportāža mēdz saturēt vides raksturojumus, lai saprastu kur notiek darbība. Parasti piedalās arī varoņi, kas var būt autors pirmajā personā, vai arī „objekti“ (dzīvas būtnes vai priekšmeti) trešajā personā.

Autors parasti ievada mūsu noteiktā emocionālā stāvoklī un šim nolūkam izmanto emocionāli spēcīgus valodas izteiksmes līdzekļus.

Tātad reportāžai ir vajadzīgs: virsraksts, ievada kopsavilkums (akorda ingress), vēstījuma sākums, turpinājums un fināls (beigas). Virsraksts ir pats svarīgākais. Tam jābūt asprātīgam, piesaistošam un jāatspoguļo reportāžas būtība. Dažādi autori atšķirīgi atrod savu rakstu virsrakstus. Lielāka daļa to dara beigās. Pēc tam, kad raksts ir jau uzrakstīts.

Satura kopsavilkums jeb „ingresa akords“ parasti tiek ievietots zem virsraksta un lakoniski pavēsta, par ko būs stāsts. Tam jāsatur intriga un jāierosina sekojošā teksta izlasīšanai. Tajā var pavēstīt, par ko būs runa, kas notikumā piedalījās, kad un kā „tas“ notika. Šis ievada akords parasti tiek nodalīts no pamatteksta biezajā (treknajā) šriftā. Ingress ir lasīšanas apetītes ierosinātājs, nevis satura rādītājs. Tālāk seko vēstījuma ievads. Tas, kā uvertīra, palīdz iesoļot tekstā un vidē, kas tiek aprakstīta tālāk. Loģiski, ka tālāk seko pats galvenais jeb satura izklāsts, kuram jāsatur dramatiskā vēstījuma pamatprincipi (sarežģījumi + kulminācija), paturot prātā to, ka lasītāju nedrīkst nogurdināt. Jācenšas par visu izteikties lakoniski, izvairoties no liekvārdības. Visbeidzot nobeigums, kas kā labs saldais ēdiens, noslēdz patīkamu maltīti. Finālā var vispārināt vai piedāvāt kādu asprātīgu prātuļojumu, izraisot lasītājā pārdomas par tēmu, kas liekas svarīga pašam autoram vai autorei.

Ja reportāžā tiek izmantoti fotoattēli, tad nedrīkst aizmirst korekti pierakstīt tekstu, kas paskaidro attēlā redzamo.

Tātad – sagatavojamies un jau šonedēļ sākam šī žanra apgūšanu. Visas reportāžas apspriedīsim auditorijā jaunnedēļ un labākās no tām publicēsim Karakudā. Priecāsimies, ja lasītāji paudīs savu viedokli par studentu veidotajām reportāžām.

Labu veiksmi!

Sandra Veinberga

  •  
    6
    Shares
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.