Ivana Aivazovska gleznu izstāde ’’Gaismas metafizika’’ Rīgas biržā

Blogs Recenzija
  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    4
    Shares

Ivana Aivazovska gleznu izstāde atklāj jūras un gaismas fenomenus emocionāli padziļinātā dimensijā, kurā dabas pieredzējums kļūst par sakrālu pārdzīvojumu.

Gleznu skaits izstādē ir neliels, tie kopumā ir apmēram padsmit mākslas darbi, kuru centrā, protams, attēlota jūra no dažādiem rakursiem. Tajos ir saulriets, vētras un pilsētu skati ar vienkāršiem cilvēkiem. Aivazovskis dabu neattēlo kā, piemēram, impresionisti, kuri to tver bez emocionālā padziļinājuma, ar distancētu skatījumu. Kuriem daba ir kā fragments no plašāka konteksta. Aivazovskis saviem dabas attēlojumiem piešķīris mūžības dimensiju, kurā jūra un debesu gaisma atklāj cilvēka pārdzīvojumu, sastopoties ar Visaugstāko. Tā ir spēja, kas piemīt tikai dižākajiem māksliniekiem – savā mākslā iesaldēt savu laika pieredzējumu, kas saviļņo cilvēkus arī pēc vairākiem simtiem gadu. Apvienojot personīgo ar reizē augstu vispārinājuma pakāpi.

Izstādē redzamajās gleznās liela nozīme piešķirta arī detaļām – tur redzamas kaijas, laivas un pilsētnieki. Šie elementi mākslinieka metafiziskajiem gleznojumiem piešķir cilvēciskotu nokrāsu. Daba viņa mākslā tverta arī cilvēka personiskajās attiecībās ar to, nevis tikai kā abstrakts  tēlojums, kas būtu augstāks par cilvēcisku būtni.

Gleznā ’’Vakars. Krima’’ fascinējoši apvienota personiskā puse reizē ar nojausmu par mūžību. Gleznas priekšplānā redzamais sirmgalvis ir arī kā laika simbols, pāreja no dzīves gājuma uz nāves slieksni. Ar šo vienkāršo cilvēku tajā pat laikā katrs skatītājs var identificēties. Gleznā redzamā kalnu perspektīva ar saulrieta gaismu toties uzbur sajūtu par netveramu dabas plašumu un bijību tās priekšā.

Cilvēka personīgā saskare ar dabas spēkiem redzama arī gleznā ’’Skats uz Vezuvu dienu pirms vulkāna izvirduma.’’ Šī ir lielizmēra glezna, kura novietota izstāžu zāles centrā. Līdzās iespaidīgajam vulkānam, no kura plūst milzīgs dūmu mākonis, kontrastu rada nekustīgais ūdens un laivas. Darbā redzami arī divi cilvēki, kuros nojaušams satraukums, pat izbīlis par gaidāmo dabas parādību. Aivazovskis tādejādi sintezējis gan rāmu sastingumu, gan brīdinošu likteņa nenovēršamību.

Gleznā ’’Mēnesnīca jūrā’’, piemēram, tverts vētras skats ar bangojošiem un mežonīgiem viļņiem. Spožā mēnesgaisma virs šīs jūras vētras gleznai piešķir poētisku noskaņu. Tā ir romantizētā vētra, kurā saglabāta dabas spēku nenovēršamība, bet dramatisms pasniegts ar t.s. ’’traģiskā skaistuma’’ pieeju. Traģēdija un dramatisms kļūst par platformu uz atbrīvošanos un transformāciju.

Īpaša krēslas atmosfēru Aivazovskim izdevies notvert gleznā ’’Pēc saulrieta’’. Uz horizonta līnijas jūrā redzama spožas gaismas strēle, kas pakāpeniski izšķīst jūras un debesu tumsībā. Ļoti meistarīga mākslinieka spēle ar tumsas un gaismas attiecībām, kurā atklāts cilvēka dvēseles stāvoklis – mirklis starp aiziešanu tumsas valstībā un gaismas nomodu. Gaismas un tumsas tēli tādējādi Aivazovska mākslā kļūst par metaforisku lielumu, kas ietver daudz plašāku vēstījumu, ne tikai acīm redzamo.

Izstādes apmeklējums bija kā svaiga gaisa malks acīm un sajūtām. Lai arī darbu skaits ir neliels, katrā no tiem iedzīvināts jaudīgs izteiksmes lādiņš, kas cilvēku tuvina dabas sakrālajai dimensijai.

  •  
    4
    Shares
  • 4
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.