Vai „Re:Baltica” strādā Kremļa labā?

Blogs Eiropa Latvija Literārā publicistika Politika
  • 41
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    41
    Shares

Tāds jautājums izskanēja sociālajos tīklos pēc tam, kad pētnieciskais centrs publicēja materiālu „Kā NA biedri draudzējās ar Ukrainas galēji labējiem”.

Lai nerastos pārpratumi, atzīmēšu, ka, manuprāt, uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir jāatbild negatīvi. Nedomāju, ka „Re:Baltica” kaut kādā veidā būtu saistīta ar Kremļa medijiem. Muļķīgi ir tas, ka pētniecības centra žurnālistes savā darbā šķiet izmanto tādus pašus dezinformācijas paņēmienus kā Kremļa mediji. Kaut gan pašas droši vien domā, ka strādā ar labas žurnālistikas metodēm. Diemžēl Latvijā šāda veida „žurnālistika” pamazām ir kļuvusi par normu. Par to rakstīju jau 2016. gadā savā publikācijā portālā „IR”: “Roboti troļļo” . Arī šodien joprojām nekas nav mainījies uz labo pusi. Sliktākais ir tas, ka arī sabiedrība ir pieradusi pie šāda žurnālistu darba stila un īsti vairs neizprot, kā tad vajadzētu būt.

Tas ir radījis dramatiskas sekas mediju prestižam sabiedrības acīs. Šādi materiāli ne tikai nesasniedz savu mērķi, bet piedevām arī šķeļ sabiedrību. Reakcija uz tiem ir nemainīga: tie, kuri izprot tēmu, par kuru runā medijs, slavē materiālu un nikni aizstāv to pret, viņuprāt, nejēgu uzbrukumiem. Savukārt tie, kuri neizprot jautājumu, tā arī gudrāki nepaliek. Viņi nenotic materiāla autoriem, iespējams tāpēc, ka raksti reizēm nav nostrādāti izmantojot vienīgi labas žurnālistikas pamatprincipus. Ja tajos, iespējams, neapzināti tiek izmantota dezinformācijas tehnika, tad lasītājs to jūt. Nespējot to noformulēt, tomēr intuitīvi nojauš, ka kaut kas ar šo publikāciju nav kārtībā.

Tas faktiski attiecas ne tikai uz konkrēto „Re:Baltica” rakstu, bet uz daudziem gan mūsu sabiedrisko, gan privāto mediju materiāliem. Šādā veidā varētu analizēt neskaitāmas „Re:Baltica” un citu mediju publikācijas. Tomēr paliksim pie raksta „Kā NA biedri draudzējās ar Ukrainas galēji labējiem”. Kas tad nebija kārtībā ar šo konkrēto „Re:Baltica” materiālu?

Viens zars vēl nav viss ozols

Pati galvenā kļūda ir tā, autori runā par vienu atsevišķu epizodi, pasniedzot to kā vēstījumu par visu tematu. Tēlaini to varētu salīdzināt ar aklā stāstu, kuram iedots apčamdīt ziloņa asti, pasakot, ka tas ir viss zilonis. Par to, kurš un kāpēc iedeva šo „ziloņa asti”, nedaudz vēlāk, tagad par pašu raksta tematu.

Par ko bija jāraksta, bet kas rakstā neparādījās

Neonacisms un balto āriešu kustības, mūzikas festivāli ir nopietnas problēmas, kuras apskatot, ir jādod konteksts, kopaina, jo tikai tādā gadījumā ir saprotams temata nozīmīgums.

Rakstā minētie azovieši ir tikai vienas nelielas murgainas baltā rasisma kustības/teorijas autori. Latvijā, kur pamazām arī sāk parādīties neonacistiskas tendences, būtu bijis svarīgi izskaidrot, kas tas ir – baltais rasisms, balto āriešu pretošanās kustība, kur ir tās centri un kāpēc šī kustība ir bīstama. Izskaidrojumam vajadzēja piesaistīt terorisma ekspertu, kurš spētu šo kustību analizēt zinātniski.

Tā patiešām ir bīstama lieta.  Rietumu universitātēs zinātnieki nopietni pēta tādas un līdzīgas organizācijas. Žurnālistiem nevar būt tik plašu zināšanu par šo sarežģīto tēmu, kādas ir ekspertiem, tāpēc bez šāda speciālista palīdzības kvalitatīvu materiālu nevar izveidot. Žurnālista profesionalitāte un meistarībā izpaužas zināšanās, kā šo tematu pasniegt, lai lasītājam rastos pilnīgs priekšstats un izpratne par to, kā arī spējā atrast kompetentus cilvēkus, kuri var izskaidrot tēmu pēc būtības.

Kur slēpjas neonacisma bīstamība

Neonacistiskās kustības ir vairākas, un arī festivāli ir vairāki. Bija jārunā par grautiņiem, par Kristāla nakts plāniem, par slikto personu sarakstiem, par citādi domājošo, žurnālistu un arī sieviešu vajāšanu. Par to, pie cik sliktiem rezultātiem mūsu ikdienā šie balto āriešu cīnītāji novedīs, izveidojot sava veida kalifātu ar visām no tā izrietošām sekām. Citādāk sabiedrība nesaprot, kas tā par kustību un kāpēc tā ir slikta, bīstama. Tas īpaši attiecināms uz mūsu sabiedrību, kura gandrīz neko nesaprot no modernā nacisma un nevar iedomāties, kāpēc tas ir slikts un kā tas varētu radīt problēmas arī mums Latvijā.

Šis skaidrojums nedrīkst būt bērnišķīgs, naivs, nekompetents, uzskatot, ka visi visu jau tāpat saprot. Saprot tikai viena daļa, tai šis materiāls nav vajadzīgs. Daudzi nesaprot un viņiem ir jāskaidro – vienkārši, bet vienlaicīgi arī kompetenti. Šis skaidrojums „Re:Baltica” materiālā izpalika. Tajā vietā autori ievietoja saites uz dažiem materiāliem galvenokārt angļu valodā, kuri arī runā par nacismu Ukrainā. Vai ar to pietiek, lai pārliecinātu latviešu sabiedrību par neonacisma bīstamību? Nedomāju, ka pietiek.

Izpratne par latviešu politiķu piesaisti neonacismam

Tikai pēc tāda skaidrojuma vajadzēja mest galdā trumpja dūzi, atzīmējot, ka mūsu pašu latviešu bāleliņi sāk nekritiski šajā visā piedalīties. Tad Raivis Zeltītis patiešām izskatītos slikti un Nacionālajai Apvienībai (NA) būtu nopietni jāpadomā par to, ka ir jāatbrīvojas no viņa un viņam līdzīgajiem. Raksts tā pašreizējā kvalitātē cilvēkam, kurš no temata neko daudz nezina, liek to uztvert kā pārspīlētu un nepamatotu uzbrukumu NA, kurš turklāt vēl met ēnu uz Ukrainu.

Apraksts, kā viens ukrainis ir izdomājis savu „divjūru teoriju“ un kā viens latvju ģenerālis to nekritiski pārņēmis, ir tik bērnišķīgs un nedaudz naivs. Rodas iespaids, ka rakstītājs nepārzina kopainu. Lasot rodas savāda sajūta un līdz ar to viss materiāla saturs vairs nešķiet ticams. Šie trūkumi deva iespēju mūsu „labējiem“ paņemt virsroku un sabiedrības acīs iztēlot sevi kā nepamatoti vajātos.

Neapšaubāmi, ka modernais nacisms nav izskaidrojams vienā vienīgā rakstā. Šis temats prasa lielāku iedziļināšanos un rakstu sēriju. Tas „Re:Baltica” bija jāpaveic. Bieži mūsu mediji zemas kvalitātes materiālus attaisno ar to, ka viņiem trūkst naudas. Ja attiecībā uz atsevišķiem medijiem tas patiešām tā varētu būt (kas gan neattaisno vājo profesionalitāti), tad pētnieciskās žurnālistikas centram „Re:Baltica” par trūkumu nav tā jāsūdzas – tas saņem pietiekošus līdzekļus gan no Ziemeļvalstīm, gan no citiem avotiem, lai spētu nodrošināt kvalitatīva produkta ražošanu.

Neturēšanās pie labas žurnālistikas principiem noved pie tā, ka arī pašmaju medijos pamazām sāk izmantot tās pašas dezinformācijas metodes, kas ir tik iecienītas krievu medijos.

„Re:Baltica” raksta autori neredz tēmas substanci un tās kontekstu. Rezultātā (līdzīgi kā sākumā pieminētajā „Aizliegtā paņēmiena” raidījumā) materiāls noved pie greiziem secinājumiem, it kā svarīgākās baltā rasisma citadeles būtu Latvija un Ukraina. Dezinformācijas teorijā to sauc par akcentu pārlikšanu, kad nevis būtiskais prevalē pār nebūtisko, bet gan ar akcentu pārlikšanu autori padara nebūtisko par būtisko. Tas regulāri notiek Ostankino produkcijā, tādā veidā radot skatītājiem greizu priekšstatu par pasauli un tās norisēm. Šo paņēmienu apzināti izmanto arī citi krievu mediji.

Lai gan Latvijā izskan viedoklis, ka „Re:Baltica” šo dezinformāciju ražo speciāli, jo ir kāda uzpirkta, nedomāju, ka šim pieņēmumam ir pamats. Manuprāt, autoriem tas tā vienkārši neapzināti sanāk, jo netiek ievēroti labas žurnālistikas pamatprincipi. No profesionālā viedokļa gandrīz vai gribētos, lai Kremlis par šo dezinformācijas paraugu būtu samaksājis. Vladimirs Solovjovs, strādājot ar šādiem paņēmieniem, ir nopelnījis vasarnīcu Itālijā, viņam ziedojumi nav vajadzīgi. Bet te uzrakstīts līdzīgs materiāls un pilnīgi par velti. Kaut kā netaisnīgi sanāk…

„Kompromata” izmantošana

Viens no visbiežāk pārkāptajiem labas žurnālistikas principiem Latvijā ir materiālu veidošana uz nopludinātas kompromitējošas informācijas bāzes. Kāpēc to nedrīkst darīt un pie kā noved šī principa neievērošana?

Ja žurnālists pieņem „kompromatu” un strādā ar to, tad viņš kļūst manipulējams. Pastāv liels risks „uzrauties” uz „kompromatā” iekodētas „mīnas” jeb dezinformācijas. Tad var negribot sanākt pārlikt akcentus un nonākt pie greiziem secinājumiem – padarīt nebūtisko par būtisko. Šķiet, ka kaut kas līdzīgs ir noticis ar šo „Re:Baltica” rakstu.

Ar šo „Re:Baltica” pilnīgi nevajadzīgi „izrāva tepiķi” Ukrainai un vienlaikus baroja Rietumu priekšstatus par Latviju kā pusnacistisku valsti. Lai gan īstie neonacisma centri atrodas citur. Ja tas viss būtu izskaidrots un tad pieminēta Latvija un Ukraina, tās ieņemtu sev atbilstošo vietu šodienas nacionālisma strāvojumu kopainā. Tagad notika otrādi – galvenie centri uzrādīti netika un uzmanības centrā izvirzījās Latvija un Ukraina.

Vēlētos uzsvērt, ka par nacismu Latvijā noteikti ir jārunā, bet tas ir jādara atbildīgi, izskaidrojot kontekstu. Vēl uzmanīgāk ir jāstrādā, rakstot par nacismu Ukrainā, kuru jau piecus gadus plosa Krievijas hibrīdkarš, ieskaitot masīvu visas valsts un tautas apmelošanu no Krievijas mediju puses. Nez vai latviešu žurnālistiem būtu jāpūš Ostankino stabulē, to krievi lieliski paveic bez mūsu palīdzības. Ieliekot šo sāpīgo tematu atbilstošā kontekstā, materiāls nebūtu parādījis Ukrainā notiekošo greizā spogulī.

Kompromitējošu materiālu izmantošanas sekas

Kļūdas, kuras minēju šīs analīzes pirmajā daļā parasti rdas tad, ja publikācija ir būvēta uz „kompromata” bāzes. Ja žurnālists pats „rok” attiecīgo tēmu, tad viņš ir spiests tajā iedziļināties, izsekot, no kurienes problēmai „aug kājas”. Tas viss atspoguļojas rakstā, un neapzināta akcentu pārlikšana parasti nenotiek. Temats tiek aplūkots izsmeļoši, nevis publicēts negatavs, jēls materiāls. Jāuzver, ka profesionāls žurnālists domā par sekām, kādas radīs viņa materiāls un rūpējās, lai lasītājs saņemtu realitātei atbilstošu kopainu. Šeit publikācija uzrakstīta, nedomājot par sekām, kuras ļaunākajā gadījumā pat varētu novest pie valdības koalīcijas izjukšanas. Materiāla atbalsis jau ir izskanējušas tuvu un tālu.

Mūsu mediji, kuri barojas no „kompromatiem”, padara sevi par neuzticamu avotu sabiedrības acīs, pazeminot žurnālistu profesijas prestižu. Arī attiecīgie dienesti vai citi spēki, kuri piegādā šo informāciju, aiz muguras smīn par savu ietekmi uz medijiem. Doma laukuma sliekas zina stāstīt par ne vienu vien sarunu, kurā cilvēki pasmejas, ka viņiem atkal izdevies iebarot mediju ļaudīm kādu „kompromātu” vai „dezu” un izveidotajā dūmu aizsegā sabīdīt sev vajadzīgās lietas.

Vēl smieklīgāka veidojas situācija, kad žurnālisti šo informāciju izmanto un padod tālāk, pat nepamanot tajā iebūvēto dezinformāciju. Kā tādu PSRS laika šokolādes konfekšu kasti, kuru ārsts neattaisītu nodod tālāk klavierskolotājai, kura to aizdāvina tālāk un tikai piektais saņēmējs pamana naudu, kura bija ielikta kastē. Nav izslēgts, ka līdzīgi  ir iznācis ar šo informāciju, kura, varētu būt nākusi vai nu no kāda krievu avota vai no dienestiem, kuri iefiltrējās un pēta šīs neonacistu organizācijas. Tas izskaidrotu gala materiāla trūkumus. Raksta autori, iespējams, nav pamanījuši materiālā ielikto „mīnu” un tāpēc nekritiski to „uzspridzinājuši”. Šķembas ar skaļu troksni izlidoja pa visu pasauli, bet savu mērķi – izglītot Latvijas sabiedrību par neonacisma, balto āriešu kustības bīstamību, raksts nesasniedza. Pētniecības centrs „Re:Baltica” neprata materiālu izvērtēt kopainā. Nesaprata, ka tas ir tikai viena baltā aktīvisma epizode. Ar šo jēlmateriālu bija jāstrādā pamatīgāk, nevis jāsteidzas un jālaiž gaisā pēc iespējas ātrāk. Tādā veidā var dzīties pēc lētas popularitātes, bet nopietna, profesionāla žurnālista pieeja tā nav.

„Re:Baltica” raksts kā jau pierastās mediju neprofesionalitātes piemērs

Šobrīd Latvijā šāda pieeja mediju produktu ražošanā jau ir izpletusies tādos apjomos, ka nav skaidrs kā to visu apturēt un kā atjaunot žurnālistu profesijas prestižu. Savu artavu tajā varētu dot kvalitatīva mediju kritika, kura diemžēl atduras pret nerakstīto likumu, ka „savējos” kritizēt nedrīkst, jo savādāk cietīs pats mediju kritiķis. Tā nu apburtais loks turpina griezties un latviešu publika turpina samierināties ar mediju neprofesionalitāti un materiālu zemo kvalitāti.

Cilvēki ir pieraduši, ka žurnālisti pavirši pieiet materiāliem. Reti kad tēmu apskatot vispusīgi un iedziļinoties tajā. Ļoti reti, gatavojot raidījumu vai rakstu, autori piesaista attiecīgās nozares ekspertus, dodot priekšroku vispārīgai papļāpāšanai ar publiski pazīstamām personībām vai arī bērnišķīgiem un vienpusīgiem skaidrojumiem. Uz to jau norādīju analizējot raidījumu „Tieša runa”. Demagoģisku paņēmienu lietošana (akcentu pārlikšana, brīvā informācijas plūsma, u. c.) kompetenta skaidrojuma vietā rada neuzticību žurnālistu darbam. Rezultātā publika nesaprot nozīmīgu problēmu kontekstu un nespēj novērtēt to ietekmi/bīstamību. Vēl ļaunāk – tukšumu aizpilda demagogi un Kremļa informatīvie diversanti. Neizglītota publika ir ideāla augsne viņu izplatīto melu sēklām.

Pēcāk tie paši mediju ļaudis ēterā sūdzas par „neizglītotajiem cilvēkiem”, kuri „neko nesaprot”. Atgādināšu, ka viena no sabiedrisko mediju funkcijām ir izglītojošā funkcija. To nevar izpildīt ar paviršu „kompromatu” lietošanu pētniecisku un analītisku materiālu vietā. Tad mēs piedzīvojam to pašu efektu, ko „Rīdzenes” sarunu publicējumā bez analītikas. Sabiedrība rausta plecus un pieslejas demagogiem. Tomēr mums, īpaši mūsu, Latvijas situācijā ir vitāli nepieciešams, lai sabiedrība būtu izglītota un iegūtu imunitāti pret demagoģiju, kura ir pārpludinājusi mūsu infotelpu. Kvalitatīvi augstvērtīgi mediji ir labākās zāles šīs imunitātes stiprināšanai. Tādu mums pagaidām pietrūkst. Diemžēl arī „Re:Baltica” šo trūkumu nekompensē.

  •  
    41
    Shares
  • 41
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

1 thought on “Vai „Re:Baltica” strādā Kremļa labā?

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.