Vecgada vakara intervija ar NA vadītāju Raivi Dzintaru par valodas politiku un medijiem

Forumi | Diskusijas Intervija Kultūra Latvija Politika Sleja
  • 56
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    56
    Shares

Karakuda nemēdz publicēt intervijas ar politiķiem, bet šoreiz mēs to darīsim. Mūsuprāt mediju attīstības situācija ir tik sarežģīta, ka sarunu par šiem jautājumiem vairs nedrīkst atlikt. Mediālā telpa ir piesārņota, bet mākslas vietā ievietota pašdarbība. Rezultātā izmantotās metodes kultūras procesu politiskajā vadībā, mūsuprāt, nav akceptējamas. Īpaši uzkrītoši tas jūtams mediju politikas iztrūkumā.

Intervijā piedalīsies publiciste Iveta Buiķe un profesore Sandra Veinberga. Jautāsim par abām tēmām Nacionālās Apvienības vadītājam Raivim Dzintaram. Ielūdzām viņu uz šo sarunu tāpēc, ka Nacionālā Apvienība jau ilgstoši ir uzņēmusies politisko atbildību par valsts kultūras procesu vadīšanu, ieceļot Kultūras ministru. Tātad tā ir atbildība par kultūras procesu veicināšanu, ieskaitot mediju attīstības stratēģijas izveidošanu.

Iveta Buiķe: Sāksim ar politiku. Saistībā ar gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām. „Saskaņai” ar Nilu Ušakovu priekšgalā, līdz šim Rīgā pie varas palīdzējuši noturēties gan krievu vēlētāji, gan arī samērā liels skaits gados vecāku latviešu. Kāpēc tā notiek? 

Raivis Dzintars: Ņemot vērā, ka vēlēšanas ir aizklātas, precīzi noteikt vēlētāju portretu, protams, nevaram. No Centrālās Vēlēšanu komisijas ekspertiem esmu dzirdējis arī apgalvojumu, ka stāstam par masveidīgu latviešu balsošanu par Saskaņu” neesot pamata. Taču nevar noliegt to, ka Saskaņai” ir savi trumpji, ar ko tā spēj iegūt ne tikai prokrieviski noskaņotu cilvēku atbalstu. Viens no šādiem trumpjiem ir tas, ka partija nav bijusi valdībā, līdz ar to var bez jebkādas aiztures izmantot jebkuras nebūšanas, lai kritizētu valdību un pretstatītu tai sevi, cerot uz protesta balsotāju. Protams, tas nekādā ziņā nav arguments Saskaņu” ņemt valdībā. Tā būtu valstiska pašnāvība. Palikšana bez centrālās varas ir Saskaņas” lielā sāpe, bet kā redzam šim mākonim no viņu viedokļa ir sava zelta maliņa.

Rīgas vadība šajos gados izveidojusi plašu savstarpējās atkarības piramīdu ar pašvaldības uzņēmumiem un dažādām iestādēm, un no piramīdas augšgala jeb politiskās varas atkarīgiem cilvēkiem. Domāju, ka arī šeit veidojas pieklājīgs skaits vēlētāju, ka atdod balsi Saskaņai”. Pēdējā laika korupcijas skandāli šo piramīdu gan varētu būt pamatīgi padrupinājuši.

I.B. : Man nesen bija saruna ar kādu Rīgas pensionāri, kura sūdzējās, ka „mūsējie” latviešu politiķi nemaz nerūpējoties par savas politikas izskaidrošanu gados vecākiem rīdziniekiem. Ja „latvieši nākšot pie varas“, tad tie atņemšot viņiem visus labumus, kurus ir sarūpējis N. Ušakovs. Piemēram – bezmaksas sabiedrisko transportu.

R.Dz.: Diemžēl meli nogulstas cilvēku apziņā vieglāk nekā melu atspēkošana. Vēl jo vairāk, ja melu izplatīšanai tiek masīvi izmantota rīdzinieku nauda. Nacionālā apvienība ne mirkli nav plānojusi bezmaksas sabiedriskā transporta atcelšanu, un nekad šādas ieceres neesmu dzirdējis ne no vienas koalīcijas partijas.

I.B. Vai lielu lomu šajā Rīgas vēlētāju politiskajā izvēlē nespēlē masu mediji?

R.Dz.: Neapšaubāmi spēlē. Lai arī mediju struktūra mainās, aizvien lielāku svaru iegūst sociālie tīkli un citi modernie komunikācijas līdzekļi, arī klasisko mediju ietekme joprojām ir ievērojama.

I.BKā Jūs izskaidrotu faktu, ka daudzi latvieši gados pērk un lasa presi krievu valodā, īpaši „MK Latvija” un skatās Ru TV?

R.Dz. : Par presi šādu oficiālu datu nav, tāpēc to nevarēšu komentēt, savukārt par televīziju atbilde ir vienkārša. Tas ir saturs, kurā ieguldīti lielāki līdzekļi. Krievijā veidotais saturs vienmēr būs labāk apmaksās par to, ko varam piedāvāt mēs, jo tur budžets ir daudzas, daudzas reizes lielāks. Tas ko varam likt pretī – ir ieguldīt finansējumu vietējā saturā, īpaši medijos, kas sasniedz lielu auditoriju. Varbūt skanēs plakātiski, bet, jo stiprāki būs mūsu mediji, kas rada vietējo saturu latviešu valodā, jo stiprāka būs Latvijas valsts.

I.B.: Vai ir domāts par pievilcīgu un galvenais, lētu un pieejamu presi, kurā būtu senioriem un pusmūža cilvēkiem interesējošs saturs, kurš vienlaicīgi arī izskaidrotu valsts politiku, jaunos likumus objektīvā veidā?

R.Dz.: Valsts neizdod preses izdevumus. Prese, tāpat kā elektroniskie plašsaziņas līdzekļi konkurē brīvajā tirgū. Valsts finansē sabiedriskos medijus – TV, Radio un portālu lsm.lv, Tieslietu ministrija daļēji finansē pilsoniskās izglītības un tiesiskās informācijas portālu lvportals.lv, savukārt Aizsardzības ministrija – portālu sargs.lv

Valstij jārūpējas par izglītotu lasītāju un profesionālu žurnālistiku – sākot jau no pamatizglītības beidzot ar mediju vides regulējumiem (kā pozitīvs piemērs – piemēram, mediju ombuds, kas šogad sācis savu darbu).

Sandra Veinberga: Visi zinām par Latvijas informatīvas telpas piesārņošanu no Krievijas puses. Šis process turpinās, jo valstī nav funkcionējošas mediju attīstības un informatīvās telpas aizsardzības stratēģijas. Kāpēc tas tā notiek?

R.Dz.: Situācija diemžēl ir sarežģītāka, nekā mums gribētos. Piemēram, RTR Rossija nav Krievijas, bet Zviedrijas programma un bauda gan Zviedrijas konstitūcijas aizsardzību, gan ES likumu aizsardzību. Līdzīgi ir ar faktiski visiem Krievijas propagandas kanāliem. Savukārt runājot par mediju attīstības politiku – mediju politiku veido Kultūras ministrija un mēs visi zinām, ka Mediju politikas nodaļa pastāv tikai dažus gadus. Pirms tam mediju politikas Latvijā nebija vispār, bet pēdējos gados Kultūras ministrija, neskatoties uz nepietiekamo finansējumu, ir uzsākusi mediju politiku veidot un ir nepieciešami vairāki gadi, lai tā sāktu funkcionēt un strādāt. Vienlaikus jāuzsver, ka informatīvās telpas aizsardzības stratēģija ir visas valsts pārvaldības pārziņā – nevis tikai Kultūras ministrijas.

S.V.: Situācija mediju jomā Latvijā atgādina pedofila upura stāvokli, kurš ir savu vecāku pamests un sāk paļauties uz svešinieku, kurš sola lojalitāti un atbalstu. Mūsu mediji kritizē savas – demokrātiskās Latvijas negācijas, turpretī Putina diktatūras impērijā katru dienu medijus cenzē. Tur „spīd saule“ un visi laimīgi. Loģiski, ka daļa mūsu pilsoņu (Krievijas mediju ietekmē) sāk sliekties uz atpakaļapvienošanos ar  impēriju. Vai Jūs šis stāvoklis neuztrauc?

R.Dz.: Līdzību ar pedofila upuri nekomentēšu. Šādam apzīmējumam nepiekrītu. Jā, mazas, turklāt demokrātiskas valsts iespējas informatīvajā karā sacensties ar nedemokrātisku lielvaru objektīvi ir ļoti grūts uzdevums. Pelnu bēršana sev uz galvas tam nelīdzēs. Simtgades projektu atbalsts, mediju fonda izveidošana ir konkrēti soļi, kur panākts lielāks atbalsts vietējam saturam.

S.V.: Vai vaina šajā psiholoģiskā kara procesā nav jāuzņemas arī Kultūras ministrijai, kas neizstrādā un nerealizē funkcionējošu mediju evolūcijas stratēģiju? Kultūras ministrijas vadītāju taču atrod un ieceļ Nacionālā Apvienība.

R.Dz.: KM nedrīkst iejaukties mediju saturā – mēs neesam PSRS, un cenzūra nav pieļaujama. Jānošķir mediju politika no mediju satura. KM izstrādā un seko līdzi mediju politikas un rīcības plāna (ko akceptē MK) realizācijai, veido normatīvo bāzi.

Realitāte ir tāda, ka KM mediju politikas nodaļā ilgstoši strādā ar ļoti ierobežotiem cilvēkresursiem – dibinot nodaļu, paredzēts, ka būs 5, bet strādā 3 darbinieki, kas tiek finansēti no KM iekšējiem resursiem. Intervijas brīdī nodaļā ir 1 cilvēks – tā ir valsts pārvaldes realitāte: liela atbildība un prasības ar salīdzinoši neliela atalgojuma iespējām. Ir izsludināti konkursi uz pārējām štata vietām. Jautājums – kāpēc paši nozares profesionāļi nepiesakās uz šīm pozīcijām?

I.B.: Ko konkrēti NA un Kultūras ministrija ir darījusi, lai neatdotu Latvijas informatīvo telpu krieviski rakstošajiem medijiem, kuri visdrīzāk tiek uzturēti un kūrēti no Maskavas?

R.Dz. : Mediju fonda ietvaros katru gadu tiek piešķirts finansējums rakstošajiem un raidošajiem medijiem dezinformācijas atmaskošanai un melu dekonstrukcijai. Pat Daugavpilī samazinājušies krieviski iznākošie laikraksti.

S.V.: Mediji (savā būtībā) stāv tuvāk baznīcai vai universitātei nekā fabrika. Tāda ir Eiropas tradīcija. Eiropieši savus medijus attīsta tieši tāpat kā jebkuru citu kultūras un mākslas jomu. Nacionālā māksla, valoda un bērnu kultūra nav biznesa projekti ar kuriem var nopelnīt lielus skatītāju skaitļus. Vai Jūs piekrītat šai eiropiešu mediju vadības stratēģijai?
Ja mēs ieviestu Eiropai raksturīgās mediju stratēģijas, tad valstij nāktos: a) atbalstīt kvalitātes medijus ar budžeta līdzekļiem, b) sponsorēt mākslas, kultūras, bērnu medijus. Tie, tieši tāpat kā nacionālā opera un teātris, nespēj eksistēt bez valsts finansiālā atbalsta.

R.DZ.: Eiropas pieeja ir ļoti dažāda, piemēram, ir valstis, kur sabiedrisko pasūtījumu veido parlaments vai ministrs, mediju nozare Eiropā ir ļoti regulēta no valsts puses. Latvija ir izvēlējusies liberālāku ceļu, kur medijiem ir liela brīvība. Mediji paši var noteikt savu attīstību un valsts tikai rada un seko līdzi spēles noteikumiem.

S.V. : Kāpēc mēs turpinām neatbalstīt stratēģiski un ilglaicīgi kvalitatīvos medijus Latvijā?

R.Dz.: KM ir izveidojusi Mediju atbalsta fondu, kura finansējums ir 1,2 milj. gadā – konkursa kārtībā nacionālie, reģionālie, diasporas  un atsevišķi  vēl papildus mediji Latgalē  iegūst finansējumu  kvalitatīva satura ražošanai; NEPLP – arī konkursa kārtā piešķir finansējumu elektroniskajiem komercmedijiem – medijiem Latgalē (kur iedzīvotāji viskrasāk pakļauti ārvalstu propagandas ietekmei) , lai nodrošinātu TV informāciju par notiekošo novados, atbalstītu satura veidošanu bezmaksas zemes apraidē raidošajām komerctelevīzijām. Kopā ap vienu miljonu eiro. Nākamā gada budžeta veidošanas finiša taisnē komerckanālu atbalstam tieši Nacionālajai apvienībai izdevās izcīnīt vēl papildus pusmiljonu.
Cita lieta, ka šim atbalstam būtu jābūt daudz lielākam. Taču kopumā daudzas Eiropas valstis var apskaust Latviju par to, ka mums šāda sistēma ir izveidota.

I.B.: Kā Jūs vērtējat latviešu mediju darbu? Vai esat apmierināts ar pašreizējo kvalitāti?

R.Dz.: Līdzīgi kā izglītības kvalitāti jāmēra nevis tikai pēc gala rezultāta, bet pēc skolēna izaugsmes, tā arī mediju darba kvalitāte jāvērtē atbilstoši tai rocībai, kas tiem pieejama. Žurnālistu darbos atrodams viss spektrs no izciliem darbiem līdz ļoti zemas kvalitātes piemēriem, bet kopumā uz nelielo resursu fona labo piemēru ir daudz.

I.B.: Vai Kultūras ministrija ar NA ir domājusi par medijkritikas vajadzību mediju kvalitātes nodrošināšanā? Kādas ieceres ir, lai nodrošinātu mediju darba vērtējumu no profesionālā viedokļa?

R.Dz.: Medijkritika ir ļoti būtiska, lai nodrošinātu mediju kvalitāti. Latvijā tas klibo. Tas būtu labs ierosinājums Mediju fonda padomei, lai šai tēmai tiktu piešķirti līdzekļi.

S.V: Vai Kultūras ministrija varētu būt gatava veicināt sadrumstalotā Latvijas žurnālistu korpusa apvienošanu uz kopējas, profesionālas organizācijas bāzes?

R.Dz.: KM uzsākusi darbu pie mediju konsultatīvās padomes izveides – plānots, ka jau janvāra nogalē/februāra sākumā tā sāks savu darbu. Šādas konsultatīvās padomes izveide ir būtisks solis ceļā uz mediju politikas veidošanu sazobē ar mediju nozari.

 S.V. Vai ir zināms kad beidzot tiks likvidēta savu laiku nokalpojusī radio un TV padome?

R.Dz.: Ja jūs domājat Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, tad mēs virzāmies uz Eiropas valstu modeli, kur NEPLP galvenokārt  veic regulatora funkcijas. Pēc sabiedriskā medija padomes izveides, kas notiks 2020. gadā, NEPLP atbildības jomā paliks kabeļoperatoru darbības uzraudzība, radio un TV satura monitorēšana, lai atklātu naida runu, reklāmas pārkāpumus utt., kā arī radiofrekvenču konkursi, arī interneta portālu uzraudzība, kas pārraida TV saturu. Tā tas ir visā Eiropā. Savukārt sabiedriskā medija padome būs Latvijas Radio un TV kapitāldaļu turētāja, kā arī rūpēsies par sabiedriskā pasūtījuma izpildi.

S.V.: Kad beidzot tiks pieņemts jauns, moderns mediju likums un ieviesta mediju tiesībsarga institūcija?

R.Dz.: Sabiedrisko mediju likums drīzumā tiks pieņemts otrajā lasījumā un var prognozēt, ka galīgajā lasījumā to pieņems pavasarī. Savukārt par mediju tiesībsarga institūciju – Mediju Ētikas padome šogad jau ir sākusi savu darbu.

S.V.: Mediji attīstās straujāk nekā tos paspēj reglamentēt likumdošana. Vai nevajadzētu izveidot mediju stratēģijas attīstības centru, kas ne tikai prognozē, bet arī piemēro likumus jauno mediju situācijai?

R.Dz.: Ne tikai mēs, bet arī pasaule netiek līdzi mediju attīstības ātrumiem – piem., digitālo mediju nodokļi, regulējumi. Piemēram, šobrīd Francija viena pati metusi izaicinājumi ASV mediju gigantiem. Latvija dzīvo arī Eiropas Savienības realitātē, un regulējumiem jābūt ar to saskaņotiem.

S.V.: Valsts pienākums ir nodrošināt visu uzskatu cilvēkiem atbilstošus masu medijus. Kā Nacionālā Apvienība plāno veicināt šo mediju ainas plurālisma realizāciju.

R.Dz.: Neuzskatu, ka valstij būtu tāds pienākums. Cita lieta, ka ir jāveicina viedokļu daudzveidība un tam labi kalpo gan Mediju atbalsta fonds, gan NEPLP paspārnē esošais finansējums. Cita lieta, ka šim finansējumam būtu jābūt daudz lielākam, un par to NA iestājas.

Paldies par sarunu!

Pēcvārds:

Iveta Buiķe: Priecājos, ka caur šo interviju radās iespēja saprast, kā par medijpolitiku atbildīgās partijas vadība redz pašreizējo situāciju medijos. Sakarā ar to, ka pēc dažiem mēnešiem ir iespējamas jaunas Rīgas domes vēlēšanas, bija svarīgi zināt, kā tiek vērtēta mediju situācija galvaspilsētā. Intervija stiprināja manas aizdomas, ka latvisko partiju politiķi (īpaši tie, kuri dzīvo ārpus tās) nepilnīgi novērtē iespējamā Maskavas kontrolē esošo mediju graujošo ietekmi uz vēlētājiem Rīgā.

Vēlētos pamudināt viņus tomēr uzmanīgāk ielūkoties avīžu plauktos un pavērot pircējus. Tad ātri varēs secināt, ka daudzi latvieši gados pērk nedēļas avīzi „MK Latvija”. Tā ir lēta, maksā ap 80 centiem un ir bieza, publicē daudz vecākus cilvēkus interesējošu materiālu. Informē par notiekošo Latvijā, bet kā greizo spoguļu kabinetā. Latvija jau 30 gadus ir neatkarīga, bet dzīve te kā bijusi, tā palikusi slikta. Neko valdība neesot, izdarījusi. Neko! Tikai „Saskaņa”, tā gan visu darot iedzīvotāju labā. Tikai pie valdīšanas to nelaižot, jo krievi. „Saskaņa” arī nodrošina rīdziniekiem bezmaksas transportu, kuru latviešu partijas gribot atņemt. R. Dzintars intervijā skaidri pasaka, ka tādu plānu latviešu partijām nav. Bet ko tas dod, ja līdz vēlētājiem šī informācija nenonāk?

Cerot uz to, ka tirgus visu sakārtos, esam nodevuši savu informācijas telpu mums naidīgu dezinformatoru rokās. Šobrīd būtu svarīgi parūpēties par izdevumu latviešu valodā, kurš izskaidrotu norises valstī un publicētu tieši vecākiem cilvēkiem interesējošus materiālus. Mēs esam tā pārņemti ar jauniešu piesaistīšanu medijiem, ka cilvēki virs 60 ir atstāti bez informācijas. Viņi lasa „MK Latvija”. Ar visām no tā izrietošām sekām. Valstij nav jāizdod medijs, bet izsludināt iepirkumu par šādas avīzes izdošanu latviešu valodā gan valsts var un tai tas ir jādara. Ja steidzīgi nerisināsim šo jautājumu (vēl laika ir pietiekoši), tad var gadīties, ka arī nākamajās Rīgas domes vēlēšanās nekas nemainīsies – pie varas paliks tie, kurus slavē izdevumi krievu valodā un „Rīgas satiksmes” transportlīdzekļos raidošie informācijas monitori. Šķiet, ka arī tas, ka pirms katrām vēlēšanām tajos tiek aģitēts par „Saskaņu”, īsti vēl pamanīts nav.

 

Sandra Veinberga: Intervija bija vērtīga viedokļu apmaiņa, kas liecina, ka šādas diskusijas starp valsts mediju politikas veidotājiem, publicistiem un zinātniekiem būtu jāveido biežāk un izvērstāk. Intervijas gaitā radās pārdomas par dažām tēmām, kuras vēlos paust pēcvārdā.

Protams, ka valsts nedrīkst iejaukties mediju satura veidošanā, taču tā var atbalstīt kvalitatīvo mediju attīstību, sniedzot tiem papildus finansējumu. Pašreizējā Mediju Atbalsta fonda darbība, manuprāt, nav tā labākā, kas medijiem būtu visvairāk vajadzīga. Tā nevis atbalsta Latvijā kvalitatīvus medijus (kā tādus), bet gan rīko projektu konkursus. Tas nav process, par kuru kāds varētu mūs apskaust. Drīzāk var just mums līdzi, jo šādi ir ērti administrēt līdzekļus, bet praktiski nav iespējams panākt stabilu un līdzsvarotu mediju kvalitātes standartu uzlabojumu. Ziemeļvalstu piemērs šeit varētu būtu vērtīga un analīzes cienīga tēma.

Nepiekrītu arī nostādnei, ka vairāk naudas varētu mums nodrošināt labākus medijus. Nauda nav viss, kas to nodrošina. Svarīga ir arī mediju kompetence, tai skaitā labs un profesionāls mediju uzņēmuma vadītāja darbs. Diemžēl sabiedrisko mediju jomā Latvijā turpinās eksperimenti ar ekonomistiem, juristiem, ģeogrāfiem un rakstniekiem radio vai televīzijas ģenerāldirektora amatā. Tāpēc nav jābrīnās, ka krītas sabiedrisko mediju ētera standarta līmenis un samazinās auditorijas apjoms.

Visbīstamākais mūsu apstākļos ir mediju koncentrācijas un monopolizācijas process, kas var novest pie mediju skaita samazināšanas, tuvojoties „vienas avīzes“ principam. Šo ļoti bīstamo tendenci varētu novērst vismaz par katru cenu neapvienot Latvijas sabiedriskos medijus. Tāpēc krievu avīžu skaita samazināšanās Daugavpilī man nešķiet sasniegums.

Nevaru piekrist arī apgalvojumam, ka Latvija būtu izvēlējusies brīvāku un liberālāku mediju areāla modeli. Latvija ir izvēlējusies Amerikas Savienoto Valstu, nevis Rietumeiropai raksturīgu mediju modeli, kur kvalitāte tiek atstāta tirgus ziņā. Tāpēc mums radio ēterā skan dīdžeju, nevis žurnālistu balsis un šādā „apbruņojumā“ (dejojot ar zvaigznēm) mēs strauji tuvojamies amerikāņiem, kas jau šodien ir „izklaidēti līdz nāvei“ (Neila Postmana formulējums). Ja mediju sektors tiek atstāts tikai un vienīgi tirgus kontrolei (kā tas ir ASV), tad nav jābrīnās par populistu uzvaru šādā „Čiekurkalna tirgus“ arēnā, kuru mēs Latvijā jau pieredzējām aizvadītajās parlamenta vēlēšanās KPV LV partijas piemērā.

RTR Rossija nav Zviedrijas medijs. Krievijas uzņēmums NCP Rusmediacom pērk no Zviedrijas tehnisko nodrošinājumu, lai ar Stokholmas televīzijas torņa palīdzību realizētu satelīta signāla saites uztveršanas nodrošinājumu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šis un vēl citi kanāli ēterā, tieši tāpat kā KM Latvija, piesārņo mūsu informatīvo telpu. Tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka sociālie mediji ir tik populāri, ka neviens vairs nelasa papīra avīzes. Domāju, ka te lielā mērā pie vainas ir mūsu mediju pārprastā orientācija tikai un vienīgi jauniešu virzienā, atstājot gados vecākus cilvēkus bez ierastās avīzes. Rezultātā šo nišu aizņem propagandas sārņi un mūsu seniori vēlēšanās nobalso par prokremliskām partijām.

Jaundibinātā Mediju ētikas padome (mediju ombuda vietā) nepārliecina, jo arī šeit izdevēji paši ieceļ savu „uzraugu“ ar juristu Jāni Lielpēteri (nevis žurnālistu) līderpozīcijās. Padome vairāk atgādina formālu, nevis lietišķu veidojumu. Pēdējie/jaunākie šīs organizācijas slēdzieni, diemžēl, vairāk liecina par „laipošanu“, nevis bezkaislīgu un principiālu mediju ētikas pārkāpumu konstatēšanu.

Haoss turpina valdīt arī žurnālistu profesionālo organizāciju jomā. Cik man zināms, šodien Latvijā eksistē trīs organizācijas, kuras izveidojuši dažādas orientācijas žurnālistu flangi: Žurnālistu Savienība (Juris Paiders) un Latvijas Žurnālistu centrs (Roberts Jodis) ar piesaisti NRA un Žurnālistu Asociācija (Arta Ģīga) ar saitēm tā sauktajā „Sorosa“ grupējumā. Būtu vēlams tomēr apvienot visus Latvijas žurnālistus vienā organizācijā, kas pagaidām, šķiet, nav iespējams. Kultūras ministrija šeit varētu uzņemties starpnieka misiju, jo mediju telpu veido tieši līdzstrādnieku darba rezultāts. Kamēr tas ir sašķelts, tikmēr sadrumstalots ir arī viss mediju lauks.

  •  
    56
    Shares
  • 56
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.