Jautrs piedzīvojums, ko labāk izslēgt pusē

Blogs Recenzija
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    1
    Share

Kad uz ekrāniem parādījās “Afēristes” (Hustlers, 2019), šis notikums pāršalca medijus, visur manīja slavas dziesmas sieviešu draudzībai, ķermeņa pārdošanas jomas attēlojumam un balto vīriešu sodīšanai. Likās, ka beidzot kino uzvarējis cīņā ar iesīkstējušiem uzskatiem, ko ilgus gadus – tāpat kā visur citur pasaulē, ieskaitot Volstrītu, – balstījuši un veidojuši tieši augšminētie baltie vīrieši. Šis ir pavērsiena punkts.

Uz patiesiem notikumiem balstītā filma “Afēristes” stāsta par bariņu eksotisko dejotāju, kuras, kad 2008. gada finanšu krīzes ietekmē izčākst arī striptīza bizness, paaugstina sevi amatā uz krāpniecēm. Viņas sazāļo vīriešus, noslauc tiem no bankas kartēm naudu un visus jautājumus apklusina, stāstot par izcili pavadītu vakaru. Cietušie, kas lielākoties paši ir ģimenes cilvēki (šī vārda sliktākajā nozīmē) un savā laikā nav baidījušies sasmērēt rokas, neatļaujas vērsties policijā, lai ar netīrajām rokām nesasmērētu arī savu reputāciju. Līdz brīdim, kad par upuri kļūst kāds grūtībās nonācis vīrietis, kuram nav žēl afēristes nosūdzēt. Šis notikums pārbauda tuvo draudzību, pat ģimeniskumu, kas izveidojies meiteņu starpā, mirklī, kad to jau ir iedragājušas iekšējās problēmas.

Principā tas ir atmiņu stāsts. Destinija, ko atveido filmā “Pasakaini bagāti” (Crazy Rich Asians, 2018) iepazītā Konstance Vu (Constance Wu), stāsta žurnālistei par krāpšanu, dzīvi un draudzību ar Ramonu (spēlē Dženifera Lopesa)). Par to, kā viņa nonāca striptīza klubā, kā Ramona ņēma viņu savā paspārnē un kas notika pēc tam. Vīriešu tēli principā neeksistē – mēs redzam tikai bezrakstura būtnes, kam viegli aizmālēt acis ar plikumiem un smiešanos par viņu jokiem. Šī izvēle ir loģiska, tomēr par krīzi, Volstrītu un lielā mēroga krāpšanu, kas izraisīja finanšu krahu un filmā attēloto mazāka izmēra krāpšanu, informācijas ir pārāk maz, lai skatītājs tomēr nesāktu upurus kaut nedaudz žēlot. Skatītājam ASV tā ir pašsaprotama tēma, bet skatītājam Austrumeiropā – ne pārāk. Protams, visā pasaulē ir pazīstami varas un naudas uzurpētāji, bet, lai viņus nicinātu, mums par viņiem ir jāuzzina. Un šajā brīdī stāstā sāk parādīties caurumi.

Tādēļ “Afēristes” tomēr nav nekāds pagrieziena punkts. Filma ir pārāk sevī iemīlējusies, lai spētu saskatīt pati savus trūkumus, – kas, protams, ir izplatīta problēma kino, taču no tik ļoti lielīta darba skatītājs tomēr sagaida ko vairāk. Pastāv iespēja, ka slavinātāji (būsim godīgi, lielākoties slavinātājas) tajā vienkārši saskata to, ko vēlas redzēt. Režisore Lorīna Skafārija (Lorene Scafaria) esot centusies izvairīties no ierastajiem eksotisko dejotāju atveidojumiem, pie kā mēs esam pieraduši, taču pati ļaujas klišeju vilinājumam. Melnādainās meitenes uzvedas un runā kā “no rajona”, tām dejotājām, kuru vēsturi mēs uzzinām, ir bijusi nabadzīga vai nelāga pagātne, un ainas ģērbtuvēs ir redzētas jau simts citās variācijās (vai ne-variācijās). Nekā jauna vai inovatīva. Tad kādēļ filma tiek vērtēta tik augstu?

Jāatzīst, ka tā ir bezgala stilīga. Skaņu celiņš sastāv no attiecīgā laika populārākās mūzikas, kas, veiksmīgi izmantots, tiešām neatstāj vienaldzīgu nevienu, kurš pieredzējis divtūkstošos, un galvenā operatora Toda Benhazi (Todd Banhazi) vizuālajā rokrakstā skaidri redzams, ka viņš daudz strādājis ar mūzikas un modes video. Neona krāsas, nebeidzama kustība, aizrautība un kristālskaidrs fokuss vieno visas klubos notiekošās ainas. Tas ir pluss un mīnuss vienlaicīgi. Prasmīgi piesaistot auditorijas skatienu centrālajam objektam, kā jau tas mūzikas video pienākas, tiek aizmirsts par kādu kino stāstījuma pamatprincipu – dzīve notiek arī ārpus kadra. Iespējams, ka šim konkrētajam stāstam fona darbība nav arī nemaz tik būtiska, taču šāda stilistika neļauj līdz galam noticēt tā īstumam. Nepalīdz arī aktieru darbs. Var redzēt, ka Dženiferai Lopesai uzņemšanas laikā ir bijis jautri, un šis tiešām ir viens no viņas labākajiem tēlojumiem, taču tieši tur arī rodas problēma. Ir skaidri redzams, ka gan viņa, gan Konstance Vu tēlo. Viņas nav īsti cilvēki, viņas ir marionetes, ko rausta ne pārāk veikls scenārijs (rakstījusi pati režisore). Pirmā puse vismaz ir tonāli vienota, taču, līdzko jāievieš līdzpārdzīvojums, tas izjūk pa vīlēm. Mēs vēl neesam paspējuši noticēt šai visam pāri stāvošajai draudzībai, kad mums mēģina likt ticēt tam, cik sāpīga varonēm ir draudzības saišu pārraušana. Nemaz nerunājot par ārkārtīgi neveiklo “tagadnes” sarunu starp Destiniju un žurnālisti, ko ainas nekustīguma dēļ nevar glābt pat mūzikas video stilistika. Vienīgais aspekts, kurā filma sasniedz izcilību, ir uzticība oriģinālmateriālam. Džesikas Presleres (Jessica Pressler) raksts[1]ir tieši tikpat glancēts un tukšs kā ekranizācija.

[1]Jessica Pressler “The Hustlers at Scores: The Ex-Strippers Who Stole From (Mostly) Rich Men and Gave to, Well, Themselves” in The Cut, 27.12.2015., available at https://www.thecut.com/2015/12/robin-hood-strippers-scores-c-v-r.html

  •  
    1
    Share
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.