Karakudas otrā dzimšanas diena ir klāt! Intervija ar profesori Sandru Veinbergu

Intervija Sleja
  • 60
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    60
    Shares

Studentu radošo darbu tiešsaistes žurnāls Karakuda ir sagaidījis savu otro dzimšanas dienu. Tāpēc ir jēga parunāties ar tā veidotājiem. Pirms nedēļas sarunājāmies ar mākslinieku Egilu Griķi. Tagad kārta pienākusi Karakuda „atbildīgajai sekretārei“, profesorei Sandrai Veinbergai.

Vai Tava ideja ir attaisnojusies?

S.V: Jā, Karakuda ideja ir realizējusies pilnībā. Studentu darbu publikācijas ir interesantas tieši tāpēc, ka dažādas. Man pašai reizēm mēdz būt cita attieksme pret kādu no konkrētajām problēmām, kuru studenti analizē savos rakstos. Viņi domā citādi. Tas netraucē publicēties portālā Karakuda. Viedokļi var būt atšķirīgi, taču argumentācijai un tekstu līmenim jābūt kvalitatīvam. Svarīgākais ir autoru aktivitāte, centieni izteikt savu domu par svarīgām tēmām un prast formulēt savu viedokli.

Kāpēc netiek norādīts kurā kursā autors studē?

S.V.: Tāpēc, ka studenti salīdzinoši ātri pabeidz studijas un nav tālredzīgi „kārt klāt“ filmai vai rakstam konkrēto kursu un gadu. Mums raksta visi, sākot no pirmā līdz pat pēdējam kursam. Lieliski, ka atgriežas arī absolventi. Labprāt pieņemam arī publikācijas no autoriem, kas nav studenti. Piemēram, skolēni vai publicisti, kas nestrādā kādā izdevumā. Studentu žurnālam ir raksturīgs viedokļa svaigums. Tā ir īpaši vērtīga prece mediju komunikācijas procesā.

Ko pa šo laiku esat iemācījušies?

S.V.: Esam sapratuši, kā funkcionē tiešsaistes žurnāls. Nav tik svarīgs intensīvs publikāciju biežums un blīvums. Ar to aizrāvāmies sākumā. Laikam internets (ar savu operativitāti) bija tas, kas izprovocēja šo mūsu steidzīgumu. Tagad esam rāmāki, neesam nepacietīgi.

Kādas ir portāla Karakuda  priekšrocības salīdzinājumā ar citiem kultūras žurnāliem?

S.V: Karakudai ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, mums ir gan teksti, gan audiovizuālais materiāls – filmas un videosižeti. Šķiet, ka mēs Latvijā un arī starptautiskajā arēnā šādi strādājam vienīgie. „Kustīgā bilde“ pašlaik ir ļoti pieprasīts un skatīts naratīvs. Dažāda vecuma „digitālie jaunieši“ šobrīd labāk skatās filmas, nevis lasa tekstus. Priecājamies, ka mūsu filmas piesaista tieši šo lasītāju grupu, kas, iespējams, (pie viena) izlasa arī kādu Karakudā publicēto dzejoli vai stāstu. Tāpat arī no otras puses. Ja gados vecāks cilvēks paskatās mūsu filmas (pēc stāstu izlasīšanas), tad esam parādījuši, kā jaunie kino un TV mākslinieki domā un stāsta vizuāli.

Par kuriem studentu darbiem Tev pēdējā laikā bijis vislielākais prieks?

S.V. Grūti atbildēt. Man tīk dažādo talantu buķete. Katrs darbs ir savādāks un caur to interesants. Taču jāatzīst, ka pēdējie labākie darbi ir otrā kursa studentu Aleksandras Reisneres un Alda Bičevska stāsts par 2019. gada rudens ēdienu festivālu Miera ielā. Studentiem bija dots uzdevums izveidot stāstu par kādu ielu. Vēl bija svarīgi stāstīt vairāk vizuāli, bez teksta komentāra. Domāju, ka abiem studentiem labi izdevās iecerētais. Pie sirds ir arī bijušās studentes Eleonoras Stabiņas bakalaura darbs, kas izdevās patiešām labi. Publicējam to vasarā, pēc filmas aizstāvēšanas RISEBA Audiovizuālās mediju mākslas fakultātē ar augstāko atzīmi. Iesaku noskatīties producentes Eleonoras Stabiņas un operatora Edgara Strada „Skaista mana tēvu zeme“. Tekstu jomā man visvairāk patika Liepājas universitātes Rakstniecības nodaļas studentu recenzijas. Maģistrantu grupa šogad Liepājā ir ļoti spēcīga un radoša. Tāpēc viņu uzrakstīto ir interesanti lasīt. Piemēram, Gustava Zālīša recenzijas ir patiešām pārdomātas un dziļi rakstītas, neatpaliek arī pārējie. Februārī Karakuda publicēja četru studentu darbus, kurus recenzēta viena un tā pati filma. Lasītājiem būs interesanti salīdzināt, kā dažādi cilvēki profesionāli uztver vienu un to pašu filmu. Kādas priekšrocības redz un kādus trūkumus pamana.

Kādi ir Karakuda nākotnes plāni?

S. V.: Turpināsim strādāt. Ceram, ka mūsu autoru lokam piesliesies arī augstskolu pasniedzēji. Ļoti gaidu kolēģu aktīvāku līdzdalību. Priecājamies, ja mums piedāvā labus rakstus arī publicisti, kas nav studenti. Visas labas idejas ir zelta vērtas.

Gatavojos jūlijā piedalīties zinātniskā interneta žurnālu konferencē. Uzstāšos ar Karakuda projektu. Būs patīkami iepazīstināt kolēģus no dažādām valstīm ar Karakuda ideju un tās realizāciju. Savukārt man pašai būs ļoti vērtīgi uzzināt, kā attīstās tiešsaistes žurnāli citās valstīs. Kādi atklājumi šajā jomā ir notikuši pēdējo gadu laikā. Angļu valoda nav vienīgā, kurā cilvēki lasa. Mani ļoti interesē spāņu un itāliešu izdevumi, tāpat portugāļu un franču. Ceru daudz iegūt, lai pēc tam to izmantotu Karakuda pilnveidošanā.

Kas nav izdevies?

S.V.: Nav izdevusies naudas piesaiste. Mums bija žurnālistikas nodaļas praktikanti, kas pērn strādāja ļoti labi un atbildīgi. Izdomājām dažus lieliskus kultūrvēsturiskus projektus, kuros šie studenti varētu piedalīties, tos realizējot. Taču šim nolūkam būtu bijis jābrauc pa Latviju, jāfotografē fakti un lietas, jāintervē cilvēki un notikumi arhīvos. Šādam atvēzienam mums nav naudas, lai samaksātu aktīvajiem jauniešiem ceļa un visus citus izdevumiem. Tad nu viņiem nācās vai nu braukt atpakaļ uz Īriju vai meklēt darbu degvielas uzpildes stacijās. Žēl.

Kas pagaidām izdevies vislabāk?

S.V.: Domāju, ka ir izdevies atdzīvināt literārās publicistikas žanru latviešu valodā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, mūsu brīvā žurnālistika turpina būt diezgan vienpusēja un žanru griezumā – sekla. Pirms kara izmantoto žanru spektrs latviešu periodikā ir bijis daudz plašāks, nekā tas novērojams patlaban. Kāpēc toreiz bija un tagad nav, tā ir veselas zinātniski praktiskas konferences tēma. Apņēmos ieviest no jauna literāro publicistiku, kuru savā žurnālista darbā plaši izmantoja Rūdolfs Blaumanis, Jānis Rainis, Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons u.c. Žurnālistikas areāls sastāv no divām jomu sadaļām: „fakta“ un „fikcijas“. Mēs Latvijā nereti sašaurinām žurnālistikas darbošanos tikai un vienīgi „faktu“ sadaļā. Nesaprotot, ka žurnālists var izmantot arī rakstnieka radošos instrumentus. Literārā žurnālistika vai publicistika ir starpforma starp faktu analīzi un literatūras metožu izmantojumu. To arī mācāmies, studējam, apgūstam un publicējam.

Vai rakstniecības nodaļā var izglītot par rakstnieku?

S.V: Šo hamletisko jautājumu vajadzētu uzdot fakultātes dekānei, profesorei Zandai Gūtmanei. Taču, ja to jautā man, tad domāju šādi. Visās radošajās profesijās strādājošajiem ir vajadzīgs aicinājums, talants, profesionālas zināšanas, pacietība, darba spējas un mērķtiecīga izturība. Neko nedod, ja cilvēks ir apdāvināts un tas arī viss. Domāju, ka netalantīgi cilvēki neiet uz augstskolu mācīties mākslu. Viņi nāk, lai pilnveidotu to, kas viņos jau ir. Tāpēc studentu spektrs ir ļoti krāsains. Vienā grupā var būt ļoti dažādu specialitāšu bijušie studenti, atšķirīgu vecumu ļaudis no Valkas un Gulbenes līdz Rīgai, Kuldīgai un Liepājai. Viņi visi jau raksta un zina, ka šī nodarbe patīk un izdodas. Mēs varam piedāvāt literārās laboratorijas, diskusijas un apspriest publicēšanās iespējas. Nevienam nav noslēpums, ka labi rakstnieki reti kad ātri atrod izdevējus. Te vajadzīga pacietība un morāls atbalsts, kuru augstskolas studijas var nodrošināt.

Tieši apstāklis, ka Karakuda nav vienas augstskolas studentu „mājaslapa“, bet ietver sevī divu augstskolu un piesaistīto autoru loku, ir izšķiroša veiksmes formula.

Tā arī turpināsim.

 

 

 

 

 

  •  
    60
    Shares
  • 60
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.