Ko mediji tev nestāsta jeb mediju uzpirkšana Latvijā

Eiropa Latvija Politika Sleja
  • 868
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    868
    Shares

Aizdomas, ka mediji Latvijā nav pilnībā brīvi, bet regulāri notiek mediju un žurnālistu ietekmēšana jeb uzpirkšana, izskan bieži. Kristīnes Misānes gadījums pierādīja, ka šīs aizdomas nebūt nav bez pamata. Tieši otrādi – mediju uzpirkšana ir iesakņojusies tradīcija Latvijā. Sabiedrisko attiecību jeb PR aģentūras „Repute” vadītāja Iveta Dzērve, kā pilnīgi pašsaprotamu uztvēra faktu, ka viņas reklāmas materiālam (kurš piedevām vēl saturēja melīgu informāciju) ir vieta medijos blakus žurnālistu un publicistu rakstiem. Tas nozīmē, ka tā notiek bieži un procesā iesaistītās puses to pieņem par pašsaprotamu. Līdz ar to arī sabiedrība pie tā ir pieradināta un neuzskata to par nepieņemamu.

Pašsaprotams tas nav un nedrīkst būt. Sabiedrisko attiecību speciāliste nedrīkst nostāties blakus mums – žurnālistiem un publicistiem. Mums ir jāspēlē pretējās sabiedrības informācijas lauka pusēs. Mums – patiesības noskaidrošanas pusē, viņai – kopā ar varu un naudu pretējā pusē. Viņas uzdevums ir palīdzēt ietekmīgiem cilvēkiem (politiķiem, uzņēmējiem, valsts amatpersonām utt.) veidot savu sabiedrisko tēlu. Mediju uzdevums ir atklāt, kāda ir patiesā aina. Ja medijs kādu iemeslu dēļ publicē PR materiālu, tad tam ir jābūt skaidri nošķirtam no redakcijas pienesuma un apzīmētam ar attiecīgu paskaidrojumu kā sponsorētam, reklāmas u. c. materiālam. Turklāt nav nozīmes, kādā veidā ir samaksāts par šo publikāciju – ar naudu, iespēju publicēt ekskluzīvu informāciju vai papildus punktiem kādas balvas vai finansējuma saņemšanā. Šo aspektu, spriežot pēc ierakstiem soctīklos, nesaprot pat atsevišķi mediju cilvēki. Vēl trakāk – dažs labs žurnālists vai publicists pats dodas politikā un turpina publicēties, kā tas notika ar Mārtiņu Barkovski (LRA), kura literārais pseidonīms ir Otto Ozols.

Kas norāda, ka Misānes lietā notika mediju uzpirkšana?

Norādes ir vairākas. Vispirms jau pašas PR aģentūras vadītājas vienlaicīgās publikācijas lielākajos medijos bez norādes uz to, ka šis ir reklāmas vai PR saturs: TVNET, LA, NRA, Santa.

Paralēli medijos sāka parādīties materiāli ar negatīvu informāciju par Dienvidāfrikas Republiku (DĀR). Interneta meklētāji uzrāda, ka materiālu par situāciju DĀR mūsu medijos ir ļoti maz, bet te pēkšņi, tieši Misānes kampaņas laikā parādās vairāki. Kā šie materiāli TVNET un Apollo.

Mediji publicēja tikai Misānes versiju, turklāt to darīja labvēlīgā un līdzi jūtošā veidā. Kritiski jautājumi bija tabu. Tā rīkojās praktiski visi mediji, pat it kā mediju misiju izprotošais Ir un LTV. Tā notika, neskatoties uz to, ka Misānes pašas un viņas ģimenes teiktais sniedza daudz iemeslu uzdot kritiskus jautājumus. Minēšu tikai vienu piemēru.

Kritisko jautājumu iztrūkums intervijās

Kristīne Misāne savā intervijā LTV minēja, ka sirds problēmu dēļ viņa ar vīru nolēmusi pārcelties uz dzīvi Mozambikā. Šeit žurnālistam nāktos kritiski pajautāt sev, vai Āfrika būtu tā piemērotākā vieta sirds slimniekiem? Tā nešķiet gan. Tāpēc ir vērts pētīt, vai iemesls patiesībā nav kāds cits. Pamēģināju to izdarīt. Ja var ticēt intervijā teiktajam, uz Mozambiku Misāni pārcēlās 2000. gada pirmajā dekādē. Konstatēju, ka patiešām ar 2005. gadu ir datēts kāda Edgara Misāna ieraksts portālā Linkedin, kurā viņš norādīts kā īpašnieks atpūtas vietai Mozambikā.

Arī Facebook ir atrodama persona ar vārdu Edgars Misāns un norādi uz šo pašu īpašumu Mozambikā. Patinot šī profila informāciju uz leju, var redzēt ierakstu, kurš izdarīts 2013. gada 18. oktobrī. Tajā kāda Inguna Turka 2019. gada 1. decembrī apsveic savu brāli Edgaru Misānu dzimšanas dienā.

Tā kā kādā Mozambikas lapā pie šī paša īpašuma kontaktiem ir norādīta e-pasta adrese misane.kristine@gmail.com, bet kā kontaktpersona – Edgars, tad pieļauju, ka šis ir tieši tas pats cilvēks, kuru Latvijā meklēja parādu piedzinēji.

Jo 2006. gada „Latvijas vēstnesī” var izlasīt, ka meklēšanā ir izsludināts kāds Edgars Misāns, kurš, spriežot pēc personas koda, ir dzimis 1. decembrī. Viņu meklē par parādiem un tas noticis gadu pēc tam, kad jau minētais Edgars Misāns ir sācis saimniekot „Blue Moon” Mozambikā. Tātad sakrīt dzimšanas datums pirmajā dokumentā ar māsas apsveikuma datumu. Sakritību ir pārāk daudz un nav izslēgts, ka meklēšanā izsludinātā persona varētu būt Kristīnes Misānes vīrs. Tas nozīmē, ka viņas intervijā paustās atbildes kļūst apšaubāmas. Ja reiz neteica patiesību par savu pārcelšanos uz Āfriku, bet minēja vienīgi iežēlinošo apgalvojumu par problēmām ar sirdi, tad kā var nekritiski ticēt pārējiem, ko viņa stāsta?

Pats galvenais tomēr ir un paliek jautājums, kāpēc žurnālisti paši neturējās pie savas profesijas pamatprincipiem? Kāpēc tos pārkāpa un gatavoja emocionāli piesātinātus materiālus, akli ticot vienas puses sniegtajai informācijai? Kāpēc netika ievākta informācija arī no DĀR? Vai uz žurnālistiem tika izdarīts spiediens? Vai nostrādāja sirdi kustinošā PR kampaņa? Abi varianti ir ļoti slikti. Tas nozīmē, ka vai nu mūsu žurnālistiem nav skaidrības, ko drīkst un ko nedrīkst darīt saspēlē ar PR, viņu priekšniekiem nav izpratnes, kā norobežojama reklāma un PR no redakcijas materiāla un visbeidzot – viņiem nav spēju un prasmes ētiski strādāt.

Mediju un PR materiālu jaukšanas tradīcija Latvijā

Ja Misānes gadījums būtu vienīgais, tad varētu izdarīt attiecīgos secinājumus, ka notikusi nepieļaujama kļūda un jautājumu nolikt ad acta. Diemžēl šis notikums rāda, ka veiksmīgu PR kampaņu izvešana ar mediju palīdzību pie mums ir ikdiena. Tagad vairs nav jābrīnās par vēlēšanu rezultātiem. Atcerēsimies Ivetas Grigules ievēlēšanu. Arī Saeimā atrodas deputāti, kuriem nav nekādu jēdzīgu zināšanu un pieredzes, lai vadītu valsti, bet viņi tur sēž un balso par likumiem.

Kultūras jomā notiek tas pats. Par dažu labu mākslinieku, literātu, mūziķi, teātra un kino pārstāvi ir jābrīnās, kā viņš/viņa ir ieguvuši tādu tautas mīlestību, jo pašu darbi īpašu kvalitāti neuzrāda. Tomēr medijos viņi tiek cildināti un cilvēki notic. Tauta domā, ka šī persona ir kārtējā „Imanta Ziedoņa reinkarnācija”. Tā nu šie izcilnieki sēž visādās komisijās, kuras lemj par balvu, prēmiju un finansējuma piešķiršanu medijiem. Veidojas apburtais „savējo” loks, un tā ir korupcija.

Arī tie, kuri pie varas, labprāt turpina turēties varā ar visu iepriekšminēto metožu palīdzību. Pat pašvaldības izmanto administratīvos resursus un ar bezmaksas „informācijas” lapām ietekmē vēlētājus, īpaši gados vecākos. Domāju, ka šis ir galvenais iemesls, kāpēc nozare nav sakārtota – būtībā visus, kuri te varētu kaut ko mainīt, apmierina pašreizējā situācija.

Redz, pat prezidents, ministri un politiķi paspodrināja savus mundierus ar Misānes akcijas palīdzību. Neviens no viņiem neturēja rūpi par bērnu. Kas notiks ar bērniem, kuriem ir atņemta dzimtene un ierakstā vide? Kas notiks ar meitiņu, kurai ir atņemts tēvs un kuru audzina tante? Viņi izrēķināja, ka ir izdevīgāk izdarīt tā, kā grib skaļais pūlis (daudzi vēlētāji) un nevis tā, kā būtu vispareizāk un atbildīgāk.

Zivs pūst no galvas. Par mediju mazspēju atbildīgi ir vispirmām kārtām pie varas esošie. Viņi šo sistēmu ir izveidojuši. Viņiem tā ir izdevīga. Tomēr tas nebūtu bijis iespējams bez sabiedrības aktīva atbalsta un klusējošas piekrišanas. Visi kopā mēs esam pieļāvuši, ka šī mediju korupcija rodas un var pastāvēt. Kāds tajā ir meklējis savu sīko izdevīgumiņu, cits – nedomājot par sekām ir ļāvis tam vienkārši notikt. Vēl citi – aktīvi atbalstījuši „leļļu meistaru” vadītās kampaņas un troļļu rīkotās raganu medības. Arī pret citādi domājošajiem. Līdz visi kopā esam nonākuši līdz punktam, kad patiesību pateikt uzdrošinās vairs tikai retais. No tā cieš ne tik daudz tie, kuriem „aizbāž mutes”, cik visa sabiedrība, kurai trūkst patiesas un daudzpusīgas informācijas par pasauli sev apkārt un līdz ar to – izvēles iespējas. Latvija ir kļuvusi par greizo mediju karaļvalsti. 

Mediju uzpirkšana un žurnālistu korumpēšana apdraud valsts drošību

Ja ar vienas PR kampaņas palīdzību varēja „paraut līdzi” tik lielas ļaužu masas, pat noorganizēt īstu svētbrīdi pie Brīvības pieminekļa, tas norāda, ka mūsu informācijas telpa ir neaizsargāta un nestabila. To ar ierastajām metodēm jebkurā brīdī var izmantot jebkurš. Arī no ārvalstīm organizēti spēki. Trampa ievēlēšana un Breksits ir piemērs tam, kā tas notiek.

Valsts vadība izturas bezatbildīgi sava īslaicīga labuma dēļ, atstājot nozari nesakārtotu. Ja medijus var ietekmēt tie, kuri ir pie varas (LTV un LR apvienošanas bīdīšana ir viens no plāniem, kā vieglāk pakļaut sabiedriskos medijus kontrolei un politikai), tad brīdī, kad vara mainīsies, mediju kontrole vienkārši pāries citās rokās. Plāns ar KPV LV palīdzību iedabūt Saskaņu valdībā 13. Saeimas vēlēšanās neizdevās. Kur ir garantija, ka tas neizdosies nākošajās vai aiznākošajās vēlēšanās?

Ja Saskaņa nonāks pie varas ar rietumnieciski orientēto spēku palīdzību, kur ir garantija, ka pēc tam viņi partnerus neizstumj no tās? Viņi pārņems mediju kontroli (priekšdarbus būsim veikuši mēs paši) un arī ar to palīdzību nostiprinās savu varu. Atgūt to var būt ļoti grūti. To rāda mūsu pašu Rīgas pieredze, kad Saskaņa bagātīgi pirka reklāmas laukumus medijos. Pat skaidrā interešu konfliktā esošā LTV Ziņu dienesta vadītāja (Andra Amerika padomnieka un nodibinājuma riga.lv valdes locekļa Ģirta Dripes sieva) no sava posteņa nebija “izdabonama” ārā. Par Moldovas piemēru vispār nerunājot.

Par mediju atbrīvošanu no uzpirkšanas patiešām būtu vērts pacelt kājās visu sabiedrību. Tās ir vitālas valsts intereses. Kurš būs pietiekoši bagāts, lai nosponsorētu šādu PR kampaņu?

  •  
    868
    Shares
  • 868
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

3 thoughts on “Ko mediji tev nestāsta jeb mediju uzpirkšana Latvijā

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.