Pārstāt domāt

Impulsi Kultūra Sleja
  • 21
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    21
    Shares

Mēs ar Agnesi, vienu no manām labākajām draudzenēm, sēdējām “Pagrabiņā”, malkojām kokteiļus un runājām par dzīvi, kad man atrakstīja Edgars. Īsziņas saturs, kā vienmēr, bija ļoti lakonisks: “Ko dari?” Kamēr Agnese stāstīja par savām nesenākajām ķibelēm darbā, es zem galda uzrakstīju un nosūtīju atbildi, ieturēdama stilu: “Dzeru.” Stāstu pa stāstam un ziņu pa ziņai biju nonākusi situācijā, kurā Edgars jau desoja šurp, bet Agnese par tuvojošajām briesmām vēl nenojauta. Kā lai viņai tagad to pasaka? Agnesei Edgars, kā jau lielākā daļa cilvēku, kurus viņa nepazina vai bija ieņēmusi galvā, ka to sabiedrība ir nevēlama, nepatika.

Brīdī, kad Agnese pārtrauca savu stāstāmo, lai caur salmiņu iesūktu “Vaniļas debesis”, es jutu, ka šis ir mans brīdis, un, ilgi nedomājot, teicu: “Edgars arī atnāks.” Draudzenes mute, kas bija pilna ar saldo dzērienu, uzreiz nevarēja mesties protestā, taču, kad tas bija norīts, tad gan sekoja neizpratnes un vilšanās pilns jautājumu klāsts. “Ko? Edgars? Kāpēc? Kāds sakars?” neapmierināti ņurdēja Agnese, savilkdama pieri dusmu grumbā. Attaisnojos, ka mēs jau tāpat vēl gaidām, kad mums pievienosies Loreta, un, iespējams, būs vēl kāds, ko satiksim vakara gaitā. Galu galā, ir taču sestdiena, ne tā? Un es Edgaru neesmu ilgi satikusi, un nav jau viņš nemaz tik slikts, un tā tālāk, un tā joprojām. Es redzēju, ka Agnese nav īsti līdz galam pārliecināta par šī negaidītā pavērsiena maznozīmīgumu, taču bija pieņēmusi tā saucamo “kā ir, tā ir” sejas izteiksmi. Brīdi abas nesarunājāmies, tikai sūcām savus kokteiļus un skatījāmies telefonos, kad Agnese savā taisnajā un nesatricināmajā tiešumā man pajautāja: “Tev vēl patīk Edgars?”

Tā. Tagad es biju izsista no sliedēm. Domas šaudījās pa galvu kā negudras. Protams, man patīk Edgars, bet ne jau tā patīk. Kā viņa to bija domājusi, nu to “patīk”? Pagājuši taču ir gadi, cik, kādi pieci, nē, seši. Jā, mēs, protams, esam kaut kādi jokaini dīvaiņi, kas te runā, te nerunā, te kopā smejas, te atkal sakliedzas, bet patīk? Tā, ka tagad, te un tūlīt patīk?

Visas šīs domas bija caurstrāvojušas manu prātu pāris sekundēs. Skaidras atbildes man nebija, bet Agnese to gaidīja, tāpēc saņēmos, cik spēdama, lai nepateiktu ko lieku, un atbildēju: “Jā, nu, protams, man patīk Edgars,” bet ar to nebija gana, tāpēc es turpināju, cenšoties noturēt balsī pārliecību: “Man vienmēr ir paticis Edgars un vienmēr arī patiks, bet,” es redzēju draudzenē viešamies izbīli, tāpēc ļoti nopietni centos savu sakāmo pabeigt: “Man vairs nav sešpadsmit. Man viņš ir labs draugs, pret kuru man vienmēr būs simpātijas, bet es nemetīšu prom visu savu dzīvi Edgara dēļ.” Nu tā. Visu sakāmo biju pateikusi, un, šķiet, Agneses sirds pēc manas atbildes kļuva mierīgāka. Drīz vien ieradās arī pats Edgars.

“Man nav vairs sešpadsmit,” cenšos sev piekodināt katru dienu, bet, jo dienas, jo grūtāk to atcerēties un pieņemt. Kas tas bija par pēkšņu satricinājumu manā dvēseles līdzenumā? Agneses jautājums un manas un Edgara sarunas tovakar, tik tuvas un atklātas, un citādas… Vienalga, visapkārt cilvēki un ballītes skaļums, vai mēs divi tukšā un klusā dzīvoklī, visur bijām tikai mēs divi.

Cik dienas ir pagājušas? Vai varbūt nedēļas? Vai tas vakars vispār notika pa īstam?

“Man vairs nav sešpadsmit,” turpinu sev atgādināt, bet domas mācas virsū, atstādamas mani bez gaisa. Es vēlos pārstāt domāt, vai arī vēlos, kaut man būtu sešpadsmit.

  •  
    21
    Shares
  • 21
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.