Īsziņas no radīšanas pirmsākuma

Impulsi Sleja
  • 8
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    8
    Shares

Nogurums gūlās man uz krūtīm, deniņiem un pieres kā svina zārka vāks, izspiežot no manis pēdējās elpas paliekas. Es biju sakarsusi veidne, kurā lēni un neapturami līst izkusis metāls, un gaidīju piepildītības mirkli, lai spiediens mani pārvērstu par statueti un es drīkstētu atdzist, bet nenāca. Metāls turpināja līt manī bez mēra, un es biju tik bezgalīgi, nolādēti plaša.

Mutē jautās dzelzs nepatīkamā garša. Kaut kur tālumā kāds sakustējās, pret alumīnija stieni atsitās laikam rāvējslēdzējs, un neadekvāti spalga skaņa lēnām izvēlās cauri visam metro vagonam. Gaiss bija sabiezējis. Tas šķita pilns dzīvsudraba tvaiku, tādu efektu tas atstāja uz mūsu lejup novilktajām galvām. Reiz mēs tās nokārām zem izmisuma sloga, bet nu vairs nevarētu pacelt arī tad, ja tas ienāktu prātā. Izmisumam virsū krāvās arvien jauni un jauni blāķi. Visļaunākais no tiem – bezizeja.

Toreiz, pirms tūkstošiem vai miljardiem gadu, kad vilciens apstājās, tam cauri izšalca ierastā murdoņa. Satraukums parādījās ātri, viļņoja mūs visus kā ezera niedres spēcīgākā brāzmā. Nepienākot gaidītajam paziņojumam, saraucās pieres un šaudījās skatieni. Mēs pēkšņi sarunājāmies ar blakussēdētājiem. Balsī vai bez vārdiem. Tikai skaļrunis nerunāja. Kāds paraustīja durvis. Kāds lamājās. Cits dusmīgi bakstīja telefonu. Trīs pīkstieni. Un klusums. Mēs bijām sešreiz sešas pēdas zem zemes.

Laikam ritot, apklusa nagu sišanās pret viedtālruņu ekrāniem, plaukstu triecieni pret stikliem, pat nopūtas. Izbalēja pēdējie čuksti. Mēs piedzīvojām radīšanu atpakaļgaitā. Pirmās pazuda cilvēcības iezīmes, atsakoties no mēģinājumiem sazināties ar virszemi. Tad izsīka mērkaķīgie mēģinājumi izlauzties. Tad mēs izmirām kā dinozauri. Tad zaudējām atmiņas par saulesgaismu, jūtot, kā vagona gaiss kļūst biezs kā ūdens. Ilgu laiku mēs peldējām pirmsradīšanas zupā, dalīdamies un saplūzdami, jau sen zaudējuši ādu. Un tagad.. tagad man šķita, ka mēs esam magmas jūrā, tajā karstumā, kad Zeme vēl bija vārošs, asteroīdu bombardēts nežēlības un vardarbības kamols. Tikai mēs bijām šeit lejā. Un viss pasaules rašanās smagums bija uz mūsu pleciem. Es gaidīju nākamo soli. Es gaidīju Lielo sprādzienu, lai tas mūs atbrīvotu un dzēstu mūs no eksistences. Man šķiet – tas būtu visīstenākais miers. Un varbūt mēs satiktu dievu. Varbūt tur viņš dzīvo. Aiz Lielā sprādziena. Kvantu stāvoklī, kur neeksistē laiks un nav nekāda šeit vai tagad.

Bet metāls turpināja līt. Tas aizpildīja manas ausis, liekot dzirdēt vien savus samocītos sirdspukstus, aizklāja acis, kas savā nespodrībā nu tiešām bija manas dvēseles spogulis, nospieda plaušas un nostiepa locekļus. Ticu, ka to jutu ne tikai es. Mums katram šeit, šajā vagonā, bija savs smagums; savs – un visiem viens.

Es vēl spēju atcerēties, kā sāpēja neziņa un neizpratne. Zem manis, uz grīdas, punktā, kur dūrās mans skatiens, stāvēja mazs, melns, spīdīgs objekts. Tā gludajā, tukšajā virsmā manas acis joprojām redzēja pēdējo parādīto attēlu. Attēlu, uz ko neizmērojamā cerībā biju lūkojusies atkal un atkal. “Ziņu neizdevās nosūtīt.” Sarkani burti, izsaukuma zīme. Zilais ziņas laukumiņš bāls kā es pati. Un tajā:

“Es tevi mīlu. Tu esi pelnījusi visu to labāko.” Māsai.

Ziņu neizdevās nosūtīt.

“Es tevi mīlu. Piedod par visu un paldies.” Mammai.

Ziņu neizdevās nosūtīt.

“Es tevi mīlu.” Tam, kas kontaktu sarakstā saglabāts kā “vismīļākais”.

Ziņu neizdevās nosūtīt.

Es visa esmu noklāta čugunā vai, iespējams, zeltā. Tuvojas sprādziens. Varbūt es satikšu dievu.

Ziņu neizdevās nosūtīt.

  •  
    8
    Shares
  • 8
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.