Mīlestība koronas laikos

Impulsi Kultūra Sleja
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    1
    Share

Viņi te riņķoja jau trešo dienu. Mezdami zilibaltus uguņu atspīdumus uz manām dzeltenajām sienām un spļaudami skaļus biedinājumus visiem, kas uzdrošinātos man tuvoties. Sākumā tas bija notikums, sēdēju pie loga un vēroju viņu lēno gaitu, apbrīnojot to, ka spēju ko tādu uztvert kā pašsaprotamu un normālu. Tad regulārie paziņojumi sāka kaitināt, gribējās izliekties ārā un pāri palodzei saukt: “Es sapratu! Nekur nemaz netaisos iet!” Bet nu jau tie bija saplūduši ar ikdienas fonu, kļuvuši par ārpasaules sastāvdaļu. Patrulējošā mašīna bija tikai kārtējā kaija, vienīgi tai pār mani bija vairāk varas nekā Larus argentatus. Dzīvojot visaugstākajā stāvā, es varēju pārlūkot visu pilsētu. Cik tālu vien skatiens stiepās, es redzēju vietas, uz kurām nedrīkstu iet. Es biju ieslodzīta šeit, un pasaule bija rokas stiepiena attālumā. Aiz sienām, aiz diviem metriem un aiz bākuguņu mirgas.

Tā nu tas tagad bija. Iekšpasaule un ārpasaule. Drošība un apdraudējums. Vientulība un vientulība. Ja iekšpasaulē mani no citiem nodalīja mūri un slēgtas durvis, tad ārpasaulē – valdības noteiktie divi metri. Un, kā atkārtoja skaļrunis, arī tie nebija nekāds glābiņš. Izrādījās, ka pat pazīstamā, ierastā iekšpasaule var būt ārpus komforta zonas.

Satraukums kā viļņi nāca arvien dziļāk krastā, ar katru brīdi virzoties man tuvāk. Šorīt pamodos stundu agrāk, lai gan tas vairs neko nenozīmēja. Visu cauru janvāri mēs ar draugiem jokojām, ka laiks vairs neeksistē, jo 2020. nevar būt īsts gads. Tas šķita tāls un nepieejams, tāda zinātniskās fantastikas realitāte, kuru mēs, šejienes cilvēki, domājām nesasniedzamu. Tobrīd neviens nenojauta, ka martā tā izrādīsies patiesība. Nebiju droša, ka vispār vairs zinu, ko nozīmē “marts”. Pat “vakars” un “rīts” likās kļuvuši par abstraktiem konceptiem. Laikam vairs nebija nozīmes, bet, būsim godīgi, varbūt nekad nav bijis.

Vienīgais īstais atskaites punkts šajā izplūdušajā realitātē bija Viņa ierašanās. Arī šodien tas bija gaidāms, mans satraukuma devītais vilnis. Vēroju telefonu, cerēdama tā piesaukt Viņa zvanu, un ar pārspīlētu rūpību ķemmēju matus. Balss no ielas atkal pieskandināja manu mazo dzīvojamo telpu. “Uzmanību, iedzīvotāji!” Viena šķipsna. “Jūsu pašu drošības labad!” Otra šķipsna. “Ievērojiet distancēšanos!” Šķipsna. “Palieciet mājās!” Šķipsna. “Par noteikumu neievērošanu!” Šķipsna. “Jūs tiksiet sodīti!” Šķipsna. Bzzz. Ir! Viņš, mans glābējs, mans cēlais bruņinieks, mans izmisuma uzvarētājs un ciešanu sakāvējs. Trīcošām rokām pastiepos pēc telefona.

–Jā?

–Labdien, te kurjers. Jūsu pārtikas sūtījums ir nolikts pie durvīm.

Es būtu varējusi viņu noskūpstīt, bet ārpasaules pūķis spļāva zilibaltas ugunis un šis serviss tāpat piedāvāja tikai bezkontakta piegādi.

  •  
    1
    Share
  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.