Ir bijušas baltas, nebaltas, pelēkas, zilas, zaļas, bordo un saulainas dienas

Intervija Kultūra Latvija Sleja
  • 177
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    177
    Shares

Arī šogad augustā esam nolēmuši iepazīstināt Jūs ar dažiem studentiem – Karakudas autoriem. Pirmā tiek piedāvāta saruna ar Liepājas universitātes studentu Robertu Džeriņu par šo savādo pandēmijas laiku un mācībām universitātē.

Vai studiju vieta ir pareizā?

Roberts Džeriņš: Ņemot vērā sevis iepriekš izvirzītos kritērijus, Liepājas Universitāte tiem bija/ir atbilstošākā. Nevaru drošu sirdi apgalvot, ka tā bija tā vienīgā pareizā vieta, kur studēt (jo citur studējis neesmu), bet visas manas gaidas ir attaisnojušās ar uzviju, līdz ar to studiju vieta noteikti nebija nepareizā. 

 Vai augstskolā pavadītais laiks ir bijis saturīgs?

R. Dž.: Jā, pat ļoti. Ir bijušas baltas, nebaltas, pelēkas, zilas, zaļas, bordo un saulainas dienas, bet, to visu rezumējot, ja teikšu, ka augstskolā pavadītais laiks ir bijis saturīgs, vēl būšu pieticīgs. Studiju vide Liepājā nav gluži no marmora, bet tāds kā kolektīvais progress šeit ir katras dienas būtiska sastāvdaļa un programma “Baltu filoloģija, komunikācija un kultūra” ir izteikti strukturizēta – pa vienam kursam kā pa vienam pakāpienam paveras arvien plašāks skats uz visu apkārt esošo. 

Ko jūs vēlētos, lai pasniedzēji dara citādi?

R. Dž .: Varbūt vien to, lai vairāk paļaujas uz savu pieredzi. Vairāk balansē subjektīvo redzējumu (protams, ar nosacījumu, ka tas ir pienācīgi argumentēts) ar to objektīvo realitāti, kuras apgūšanu paredz konkrētais kurss. 

Kāds ir bijis labākais mirklis jūsu dzīvē augstskolā līdz šim?

R. Dž.: Mans absolūtais favorīts starp visiem patīkamajiem mirkļiem augstskolā saistīts ar kādu eksāmenu, ja nemaldos, 2. studiju gadā. Viens no eksāmena jautājumiem man bija visu Ķīnas ābeču Ķīnas ābece, nolēmu riskēt, nosvītroju to, uzrakstīju sev tīkamu jautājumu, uz kuru pratu labi, argumentēti atbildēt. Par to saņēmu nevis pārmetumus, bet savu visu laiku mīļāko augstskolā saņemto punktu. 

Kas pagaidām vislabāk izdevies radošajā darbā?

R.Dž.: Šķiet, vislabāk padevusies varētu būt tāda organiska fikcijas un dokumentalitātes vai realitātes savija radošajos darbos. 

Kas izdevies mazāk labi?

R. Dž.: Tie sausie, akadēmiskie uzdevumi. Pētīt, atreferēt. 

Kā izturējāt koronas karantīnu?

R. Dž.: Karantīnas laiks patrāpījās tieši bakalaura darba rakstīšanas laikā, līdz ar to bija krietni vairāk laika nodoties tam. Protams, nepameta daudzās jautājuma zīmes prātā un smeldzoša neziņa par to, kā, kad un kur tagad mums būt, bet dzīve turpinājās un aizvien turpinās turpināties. Pielāgojāmies. Varētu arī teikt, ka ar atsevišķiem cilvēkiem izdevās attālināti satuvināties, tas ir patīkami, bet māc lielas bažas par to, ko karantīna un viss no tās izrietošais nodara kultūras nozarei. Labi, ka tas laiks ir beidzies, bet karantīnas ietekme uz ekonomiku noteikti būs jūtama vēl kādu laiku, ceru, ka mūsu kultūras institūcijas būs pietiekami spēcīgas, lai to pārvarētu. Karantīnas laiks arī izgaismoja realitāti un fakts, ka sabiedrībā atzīti mākslinieki spiesti pārdot savu iedzīvi vai īpašumus, proti, nav pietiekami līdzekļi, lai iztiktu bez pāris mēnešalgām vai pāris mēnešu ieņēmumiem, ir gaužām bēdīgs. 

Kā dzīvosiet tālāk?

R. Dž.: Tagad būtu vērts mazliet pamukt no pilsētas, atrast kādu postmodernisma neskartu nostūri, apsēsties, izelpoties sausam un saprast. 

Kādi ir nākotnes plāni?

R.Dž.: Gribu turpināt studijas, nevaru tikt gudrs.

Lai veicas!  

  •  
    177
    Shares
  • 177
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.