Vienas vienīgas bailes

Sleja
  • 20
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    20
    Shares

Mums ir bail, jo šobrīd jūtami paaugstinās koronavīrusa saslimstības radītāji. Tāpēc pieaug bailes par nezināmo. Varētu sacīt, ka vietumis tās pāraug pat panikā. Pēdējo dienu notikumi liek atskatīties uz sabiedrībā izveidojušajiem stereotipiem. Savukārt, tie arvien vairāk paspilgtina lietuviešu domas par saslimstības rādītājiem Latvijā – latvieši maz veic pārbaudes testus, saslimušo esot vairāk. Vai tā patiešām ir?

Kāpēc latvieši izvairās no testēšanās?

Ja tiks konstatēta saslimšana ar vīrusu, Tevi uzlūkos kā baismīgo bubuli. Un  ja, nedod Dievs, Tu dzīvo laukos, tiksi nosodīts par to, ka esi saslimis. Kas mūsos izraisa tik savādas reakcijas?

Katra godīga pilsoņa pienākums ir veikt testu. Tad pandēmija nekontrolēti neizplatītos, un netiktu piedzīvota vēl viena ārkārtējā situācija. Tik vienkārši. Sarežģījumi sākas mirklī, kad sev uzdodam jautājumu – ja nu pozitīvs? Iespējams, lielāko sabiedrības daļu pārņem stindzinošas bailes par to, kā reaģēs apkārtējie. Jo izrādīsies slims, tad būsi kā ļaunuma perēklis. Savā ikdienā tiecies ar daudziem cilvēkiem,  ja nu visi ir inficējušies? Mums vajadzētu saprast, ka saslimstību nevar kontrolēt.  Arī tu no kāda vari inficēties. Tas ir kā apburtais loks. Gripas sezonas laikā mēs nedomājam par to, vai kādu varam inficēt. Mēs saslimstam un viss. Slimība nevienu nešķiro. Atšķirība ir tajā, vai apzinies, ka, veicot pārbaudes testu, vari pasargāt daudzus jo daudzus cilvēkus. Tā vari brīdināt tos, ar kuriem pavadi savas ikdienas gaitas.

Vēl kāda COVID-19 izraisīta blakus parādība – lauku un mazpilsētu sindroms. Tas izpaužas sekojoši. Tu dzīvo mazā pagastiņā, un atklājas, ka esi vīrusa pozitīvs. Pasarg’ Dievs, ja bieži uzturies centrā, vai neesi pārāk cienīts cilvēks. Tevi piesit ļaužu valodiņu krustā. Varbūt tas skan pārāk sakāpināti, bet tāda ir realitāte. Faceboks būs pirmā vieta, kur viss parādīsies. Šobrīd tantuku valodas dzīvo otrajā plānā. Tās vairs nestrādā tik efektīgi. Komentārs internetā sit pušu pat mutīgāko. Kopienai situācija būtu jāpieņem tāda, kāda tā ir. Saslimušajam nedrīkst pārmest. Viņš nav tas, kurš izraisīja pandēmiju. Tas ir cilvēks, kuram nepalaimējās. Un viņam nepavisam nav viegli to visu pārdzīvot, jo inficējies ir tieši viņš.

Kurā brīdī ir izveidojies caurums sabiedrības uztverē? To ir radījušas bailes. Vīruss ir kas nebijis un skar visu pasauli. Kaut kādā mērā  tas ir parādījis dzīvības vērtību. Mums ir bail nomirt. Kāpēc mēs nebaidāmies no iesnām, no caurejas? Jo zinām, ka tās reiz pāries. Te nāves sajūtas ir daudz blāvākas. Šis vīruss mums iebliež tieši sejā, sakot – saslimšana var būt ar sliktām beigām. Un cilvēkam paliek bail. Dažiem kļūst pat pārāk bail, jo uz spēles ir likta dzīvība. Tā ir dabiska cilvēka aizsargreakcija. Šajā dabiskajā procesā nevajadzētu aizmirst, ka mēs, cilvēki, esam vienā spēles laukuma pusē. Mums kopā ir jāspēlē pret ienaidnieku, kuram ir viss atļautie un neatļautie ieroči. Ir jāatmet sabiedrības radītie aizspriedumi. Vienīgais, ko šobrīd varam darīt ir saglabāt cieņu pret sevi un apkārtējiem.

  •  
    20
    Shares
  • 20
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.